VLADIMIRS Mihailovs: SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

… Trīs piloti lēnām iegāja angārā. Uzkā­puši uz estakādes, kādu brīdi viņi pastāvēja kuģim blakus.

Tā metāla korpuss nelīdzinājās vairs raķe­tei, kuru pirms kādām dienām šurp bija ievil- kuši automāti. Bija parādījušās divas jaunas lūkas. Pamata pakāpe bija piemetināta otra­jai — tātad atkrita jebkura iespēja lidojuma laikā to atmest… Kaut kādas sekstveida konstrukcijas greznoja raķetes vidējo daļu. Tādas pašas varēja redzēt arī uz svešā kuģa apvalka, bet to nozīme nebija zināma.

Viegli, it kā glāstot, Sencovs pieskārās ra­ķetes raupjajam apvalkam. Tad piloti aizvēra lūku, kas kopš uzbrukuma brīža bija palikusi vaļā. Pēc tam viņi klusēdami nokāpa no es­takādes un aizgāja uz zāles tālāko kaktu.

Sencovs aizsūtīja Azarovu pie zinātniekiem» lai sāk.

Pagāja dažas minūtes. Pēkšņi zālē atska­nēja viegla dūkoņa, uz sienām neizprotamā rotaļā iedegās simtiem spuldzīšu. To mirgo­šana kļuva arvien intensīvāka, līdz beidzot spuldzītes zibsnīja tādā ātrumā, ka sāka ņir­bēt acis.

Abi gaidīja: tūlīt raķete izkustēsies no vie­tas, sāks slīdēt pa estakādi uz augšu … Bet spuldzītes pēkšņi izslēdzās.

Pagāja daži mirkļi. Viss sākās no jauna — un atkal bez redzama rezultāta. Atkal iestā­jās pārtraukums, kas šķita ilgstam bezgalīgi. Sencovs jau gribēja doties uz kibernētisko centru un apvaicāties, vai viņi tur vēl ilgi domā tā izklaidēties; lai labāk tūlīt atzīstas, ka eksperiments izgāzies un hipotēze nav ap­stiprinājusies …

Bet tad uguntiņu rotaļa sākās trešo reizi r un šoreiz spuldzītes nenodzisa, to zibsnīšana pakāpeniski pārvērtās īstā ugunīgas gaismas virpulī. Sencovs un Korobovs pēkšņi pama­nīja, ka raķetes smagais korpuss lēnām, tikko jaušami uzpeld virs estakādes. Dīvaini un pār­dabiski raķete karājās gaisā tikai dažus cen­timetrus virs estakādes izliekuma, pret kuru nupat bija balstījusies.

— Tūlīt viņi to… — Korobovs čukstēja, tikko kustinādams lūpas. Sencovs enerģiski atmeta ar roku kā cilvēks, kuru traucē pat mazākais troksnītis.

Aiz sienas kaut kas dobji iedūcās. Notrīcēja grīda. Un pa to divos virzienos uz zāles kak­tiem sāka slīdēt sīkas, tikko samanāmas pu­tekļu urdziņas. Sencovs saprata — ieslēgušies kompresori, kas izsūknē gaisu no angāra.

«Jā, puišiem bijusi taisnība…» viņš pie sevis nodomāja.

Pēkšņi abus kosmonautus apdullināja ne­ganta rēkoņa. Tā apklusa, tad atkārtojās atkal un atkal… Pie griestiem uzliesmoja mil­zīga sarkana acs, tās mirdzēšana iedvesa bai­les. Sirēnas kaukoņa kļuva arvien stiprāka.

— Pārāk nepārprotami! — Korobovs klie­dza. — Mums jāaiziet… Kā redzams, drošī­bas noteikumi nepieļauj, lai kāds atrastos šeit starta laikā …

Viņi metās pie durvīm, atvēra tās un iz­skrēja gaitenī. Kamēr nolaidās durvju plātne, Sencovs uzmeta pēdējo skatienu kuģim, kas arvien vēl karājās virs estakādes … Durvis nolaidās, un tūdaļ spēcīgs grūdiens satricināja sienas un griestus; tad viss apklusa, tikai kom­presoru dūkoņa dobji atbalsojās gaitenī. Ko­robovs velti mēģināja atvērt durvis. No aug­šas nonāca trīs pārējie… Nebilzdami ne vārda, visi apstājās un sāka gaidīt.

Durvis atvērās pēc kādām piecām minūtēm. Angārā viss bija kā pirmīt. Tikai estakāde bija tukša.

— Jā… — Sencovs teica pēc klusuma mirkļa. — Tātad ardievu… — Un nebija skaidrs, kam šie vārdi domāti — kuģim, kas aiztraucās uz visiem laikiem, cerībām samon­tēt raidītāju vai arī visam kopā…

— Tik tālu mēs nu būtu — pirmais ir prom … — Azarovs klusi sacīja.

— Nekur jau viņš netiks, dzinēji neieslēg- sies… — Rains piebilda. — Riņķos ap Marsu. Gan kādreiz vēl mēs savu kuģi no­tversim.

— Iesim, — Sencovs aicināja, un visi lē­nām atgriezās raķetē. Nometuši skafandrus, viņi sapulcējās kajītē.

— Ko darīsim tālāk? — Sencovs jautāja. — Es domāju tā — lai nāktu kas nākdams, mums jāuzraksta viss, kas ir redzēts. Agri vai vēlu mūsu ierakstus uzies… Augšā mēs no­teikti atradīsim kādu iespēju nodibināt saka­rus ar Zemi. Ja mūsu rīcībā būtu spēcīgs gais­mas avots! Nevar taču būt, ka uz zvaigžņu kuģa neatrastos kas tamlīdzīgs. Gaismas sig­nālus no Zemes pamanīs. Pagaidām skaidrs viens — nolaist rokas ir par agru. Kosmonauti uzvar ar kuģiem, bet, ja vajag, — arī bez tiem! Pavisam vienkārši…

Pārējie bēdīgi klausījās viņā, neviens ne­bilda ne vārda. Pēc brīža Rains māksloti mundri sacīja:

— Ja jau, tad jau … Un ko īsti lai rak­stām?

— Uzrakstīsim visu tā, kā mums tas pa­šiem liekas, — Sencovs teica. — Nu, kā tu iz­skaidrotu visu, kas noticis?

— Kā es to izskaidrotu? — Rains domīgi pārjautāja.

— Pirms daudziem gadiem no Pūķa zvaig­znāja uz Saules sistēmu traucās zvaigžņu ku­ģis. Bez apkalpes tajā atradās vēl tūkstošiem kolonistu — viņi lidoja, lai apmestos uz jau­nām planētām, lai kolonizētu tās un izvirzītu Saprāta priekšposteņus arvien tālāk izplatī­jumā.

Dzinēji strādāja vienmērīgi. Zvaigžņu kuģa ātrums bija tuvs gaismas ātrumam, un uz tā noteiktā ritmā ritēja dzīve, turpinājās novēro­jumi un pētījumi. Tuvojās izšķirošais brīdis — dzeltenā zvaigzne nebija vairs tālu, bet tai apkārt, kā to savā laikā jau bija atklājuši as­tronomi, — riņķoja vairākas planētas.

Taču astronomu aprēķinos bija ieviesusies kļūda. Bremzēšanas fāzē zvaigžņu kuģis bija pienācis par tuvu Saules sistēmas vislielāka­jai planētai — Jupiteram. Giganta pievilkša­nas spēks draudēja novirzīt kuģi no ceļa. Va­jadzēja pastiprināti bremzēt, lai novirze nenestu nāvi visam dzīvajam, kas atradās uz kuģa.

Viņiem izdevās novērst avāriju. Tomēr dzi­nēji neizturēja, to darba režīms bija izjaukts. Šķērsojis Jupitera orbītu, zvaigžņu kuģis bija spiests pilnīgi nobremzēt asteroīdu joslā, lai izbēgtu no sadursmes, bet aiz šīs joslas sākt orbītu ap Sauli. Riņķojot ap to, zvaigžņu ku­ģis vēlāk tuvojās citai planētai, ap kuru tad arī sāka riņķot. Izmantodama raķetes, kas at­radās uz kuģa, apkalpe sāka pētīt trīs planē­tas, kuras varēja noderēt kolonizācijai. Tajos gados atbraucēji ciemojās uz Marsa, Zemes un Venēras. Tomēr izrādījās, ka šīs planētas ir nederīgas kolonizēšanai.

Tad mēģināja atjaunot dzinējus. Taču ne­veiksmīgi. Un, lūk, dzimto planētu aizsniedza lūgums pēc palīdzības.

Palīdzības aizsūtīšanai bija vajadzīgi gadi. Tomēr pienāca. Ne jau zvaigžņu kuģa veidā, kā viņi bija gaidījuši. Laikā, kas bija apritējis, kamēr kolonisti atradās ceļā, uz viņu planētas tika rastas pašos pamatos jaunas pārvietoša­nās iespējas izplatījumā — nešķeļot izplatī­jumu (pēc šā principa lido visas raķetes un visi zvaigžņu kuģi), bet gan izmantojot nesen atklāto tā saucamo izplatījuma tuneļefektu …

— Kur tad tu šādu efektu ņēmi? — Koro­bovs neticīgi sacīja. — Pagaidām par to tā kā nebūtu …

Paskatījies Korobovā, Rains iekoda lūpā. Brīdi klusējis, viņš atbildēja:

— Astronomam nav aizliegts fantazēt. Brī­vajā laikā. Iespējams jau, ka arī nav tāda tu- neļefekta. Varbūt tas notika citādi. Mēs uz ekrāna redzējām, ka cilvēki un kuģi tieši no Fobosa tika kaut kur nosūtīti. Ja viss būtu noticis kā parasti, tad tos būtu paņēmis pienā­kušais zvaigžņu kuģis. Tas būtu devies atpa­kaļ uz dzimto planētu vai arī turpinājis izlū­košanu. Bet Foboss ir šeit. Ko tas nozīmē, ja loģiski padomā? Tikai to, ka nekāds zvaigžņu kuģis nav atlidojis šurp. Tikusi atsūtīta ener­ģētiska iekārta — sava veida gala stacija jaunās pārvietošanās sistēmas apstākļos, — iekārta, kas rada nepieciešamo enerģētisko režīmu.