VLADIMIRS Mihailovs - SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

Te, bez šaubām, nevar būt ne runas par to, lai nolauztu kaut niecīgāko zariņu. Azarovs noplātīja rokas: nekas, draugs, pacieties, atli­dos lielā ekspedīcija ar biologiem — gan tā izšķirs, kas tu tāds esi un kā tev trūkst…

Azarovs devās tālāk. Viņam iešāvās prātā, ka dzīvojamās kajītēs, tāpat kā oranžērijā, vajadzētu būt skābeklim — te nebija mašīnu, kurām draudētu korozija, turklāt pavadoņa nodalījumu un stāvu sistēma, kur visas ejas un pārejas bija bloķētas, deva iespēju katrā vietā radīt un uzturēt citādu atmosfēru.

Azarovs tomēr nesāka pārbaudīt savas hipo­tēzes pareizību. Viņu vilināja apaļais laukums augšā.

Iegūtās iemaņas viegli ļāva sameklēt vaja­dzīgos gaiteņus. Gravitācijas virziens mainī­jās precīzi — vertikālais kļuva horizontāls un tad horizontālais atkal vertikāls. Tas ikreiz nozīmēja, ka viņš atrodas jau nākamajā stāvā. Paspēris soli uz priekšu, Azarovs atlēca atpa­kaļ — pēkšņi iemirdzējās zvaigžņotās debesis.

Vispirms viņš nolēma, ka negaidīti nokļuvis aiz pavadoņa robežām. Izbailes bija lielas, sirds dauzījās kā negudra. Taču nē, te bija kaut kas cits: zālē valdīja puskrēsla, bet sie­nas un griesti bija tik caurspīdīgi, ka likās — to nemaz nav.

Ko tas nozīmēja? Kā redzams, viņš atradās pavadoņa visaugstākajā punktā, pieņemot, ka tam patiesi ir lodes forma. Bet kam domāta šī tumšā zāle bez starpsienām un nodalīju­miem? Apskatīsim tuvāk… Sie aparāti atgā­dina kaut ko ļoti pazīstamu … Refraktorus, kādi ir uz Zemes, — lūk, ko… Aiz caurspīdī­gajām sienām redzamas milzīgas pavadoņa ārpusē nostiprinātas paraboliskas antenas. Arī pazīstams skats… Tātad tā ir observatorija!

Nudien žēl, ka blakus nav Raiņa, — astro­noms apskaustu tos zinātniekus, kas kādreiz šeit strādājuši… Un to atklāju es. Skaidrs, tie ir teleskopi. Bet kas tie par aparātiem — vieglas formas, bez antenām un bez spogu­ļiem? Rains noteikti nebūtu rēķinājies ar laiku, lai izpētītu, kāds tiem sakars ar astro­nomiju.

Atlaidies krēslā, kas atradās kāda aparāta priekšā, Azarovs atviegloti uzelpoja. Atpūz­damies viņš domīgi vērās melnajā izplatījumā aiz caurspīdīgās sienas. Pēkšņi Azarovs no­drebēja, viņa skatiens kļuva vērīgs: šķita, it kā acu priekšā dzimtu jaunas zvaigznes. Ne­bija nekādu šaubu — lūk, jau vairākas iznira no tumsas. Tās iemirdzējās aizvien spožāk. Jaunas zvaigznes? Pavisam jaunas? Un tik daudz vienā debess nostūrītī? … Viņam iešā­vās prātā kāda neskaidra doma: iespējams, ka dīvaini izliektā ferma, kas atgādināja astoņ- nieku, arī ir teleskops, tikai lēcu loma tajā, tāpat kā elektronu mikroskopā, uzticēta spē­cīgiem magnētiskiem laukiem. Aparāts, kā re­dzams, ieslēdzās automātiski, tiklīdz novēro­tājs apsēdās krēslā.

Azarovs uzmanīgi apskatīja zvaigžņoto ai­navu. Teleskops rādīja daļu no debesu juma, liekas, Pūķa zvaigznāju, kosmonauts nodo­māja, atceroties, ko bija mācījies astronavigā- cijas kursā. Azarovs nebija pilnīgi pārlieci­nāts, ka tas ir Pūķis, bet, ja nu tomēr tas, tad no četriem spīdekļiem, kas patlaban atradās teleskopa redzeslaukā, bija pazīstama tikai viena — četrpadsmitā lieluma zvaigzne. Pārē­jās nevarēja saskatīt pat visstiprākajos Zemes teleskopos.

Sēdēt bija ērti. Azarovs juta, ka tieši tagad derētu tā īsti atpūsties. Nenolaizdams acu no zvaigznēm, viņš nolika universālo instrumentu (kuru katram gadījumam vienmēr turēja ga­tavībā) uz grīdas blakus krēslam. Kādu ceturt- daļstundiņu varētu tā pasēdēt, tajā pašā laikā pavērojot, kāds izskatās nākamais debess iecirknis, kurš iekļūs teleskopa redzeslaukā, tiklīdz planētiņa, kas traucas pa savu orbītu, būs kaut cik manāmi pārvietojusies.

Kādu laiciņu nogaidījis, kosmonauts aizvēra nogurušās acis un pēc brīža tās atkal atvēra. Pie debess juma joprojām mirguļoja četras zvaigznes. Azarovs paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas desmit minūtes. Zvaigznēm vaja­dzēja kaut vai nedaudz pārvietoties. Vienīgi ja Deimoss… Kas par muļķībām: nevar taču tas apstāties savā orbītā!

Ko lai dara — vēl viena neatrisināta mīkla. Bet pagaidām jāturpina meklējumi. Azarovs pastiepa roku pēc universālā instrumenta. In­strumenta vairs nebija …

Viņš pārmeklēja grīdu. Pielēca no krēsla. Jā, instrumenta nebija. Paņemts? Kas to būtu izdarījis? Vai kāds bijis pienācis klāt? Kas un kāpēc tas nepamanīts paslēpies?…

Juceklīgas domas nomainīja cita citu, Aza­rovs drudžaini skatījās apkārt. Pēkšņi viņš priecīgi iekliedzās, metās uz priekšu un pa­cēla instrumentu, kas gulēja divus soļus no krēsla.

Pēc tam viņš uzmanīgi sāka raudzīties ap­kārt. Ja viņš to būtu darījis pirms apsēšanās krēslā, tad, protams, tūlīt būtu pamanījis, ka postaments kopā ar krēslu un fermu lēni — milimetru pēc milimetra slīd pa spīdošo me­tāla sloksnīti. Tā, acīm redzot, apņēma visu apaļo observatorijas zāli, un kaut kādi auto­māti vienmērīgi pārbīdīja novērošanas mehā­nismu tā, ka, par spīti pavadoņa kustībai, re­dzeslaukā aizvien atradās (vai tiešām? Viņš no jauna apsēdās krēslā, paskatījās — jā, tā bija!) šīs pašas četras zvaigznes, šīs pašas četras … Vai tā ir nejaušība? Vai teleskops nostādīts tieši uz šo debess iecirkni vai arī… Bet, ja tā nav nejaušība, — ko tad Marsa zi­nātnieki meklē Pūķa zvaigznājā? Nē, tā to­mēr ir nejaušība …

Piecēlies no krēsla, Azarovs piegāja pie viena no refraktoriem. Paskatījies viņš atlēca atpakaļ, it kā būtu saņēmis triecienu. Tele­skopā, skaidri saskatāms, trīcēja Zemes attēls. Tās atrašanās vietu viņš zināja no galvas … Bet skatīties uz Zemi bija pāri viņa spēkiem.

… Nē, četras zvaigznes — tā nav nejaušība. Bet, ja tā nav nejaušība, tad … Šis lielais ap­dzīvojamo kajītu skaits — tik daudziem iedzī­votājiem automatizētajā pavadonī nav ko da­rīt, viņiem te nepietiek darba … Nē, protams, tā nebija vienkārša nejaušība. Un ja nu pa­kāptos vēl augstāk …

Viņš paskatījās augšup. Observatorijas mil- zlgās velves vidējā daļa nebija caurspīdīga. Tas nozīmēja, ka tur atradās vēl kaut kas. Kur gan ir eja?

Viņš lūkojās apkārt, lai to sameklētu. Tajā brīdi observatorija pielija ar siltu, dzeltenu mirdzumu.

— Saule! — Azarovs kā neprātā iekliedzās, gaismas apžilbināts, pievēris acis. Tiešām, Deimoss savā ceļā apkārt Marsam kārtējo reizi iznira no ēnas konusa, un tālais, tik pa­zīstamais spīdeklis observatoriju pielēja ar savu gaismu.

— Saule… — Azarovs atkārtoja, piespiez- damies pie caurspīdīgās sienas, un melnais izplatījums aiz tās pēkšņi vairs nelikās tik bezcerīgs.

Pilotam gribējās dziedāt, skatīties un ska­tīties saulē. Viņš ar pūlēm piespieda sevi sa­meklēt pēdējo eju un ieiet lūkā, kas atvērās priekšā. Nozibēja šahtas sienas… Bei­dzot Azarovs stāvēja pašā augšā, noslēpumai­najā laukumiņā.

— Kā tad, — viņš teica, — tā jau es do­māju.

Viņš atradās nelielā, apaļā zālē ar caurspī­dīgām sienām, zvaigžņotā debess tagad viņu apņēma no visām pusēm. Gar zāles sienām stāvēja plati zemi dīvāni. Centrā, pie četrstū­rainas pults, bija novietots atpakaļ atgāzts krēsls. Pults priekšā atradās liels postaments ar ekrāniem, aparātu skalām un indikatoru spīdīgajiem punktiņiem. Uz pašas pults nebija nekā: ne pārslēdzēju, ne sviru. Tikai divas lielas, izliektas pogas — sarkana un balta — bija saskatāmas virs tās gludās virsmas.