VLADIMIRS Mihailovs - SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

— Tā jau es domāju… — Azarovs noteica. — Tātad šeit ir kaut kāda centrāle. Pavadoņa komandpunkts. Vadības kabīne… Un to­mēr — kālab gan pavadonim vajadzīga vadī­bas kabīne? Pagaidi, vai tas vispār ir pava­donis? Tagad gan, bet vispār… Vai neizrādī­sies, ka tas… Nevar būt! Bet ja nu zvaigžņu kuģis? Augstākās klases zvaigžņu kuģis?…

«Kāpēc?» viņš jautāja pats sev un pats arī atbildēja: «Kaut vai tāpēc, ka viss, kas šeit atradies, spriežot pēc patlaban tukšajām no­liktavu telpām, pavadonim nav vajadzīgs. La­bāk to apgādāt ar ko jaunāku un svaigāku nekā radīt krājumus uz gadiem, pat uz gadu desmitiem … Bet, lūk, zvaigžņu kuģī tas viss ir vajadzīgs. Ja tā padomā, tad grūti ticēt, ka tas ir Marsa planētas veidojums. Tā tomēr izskatās pārāk nedzīva.»

Viņš atsēdās krēslā aiz pults. Tūlīt uz posta­menta iemirdzējās ekrāns, uz tā varēja saska­tīt precīzu zvaigžņotās debess attēlu, tādu pašu, kāds bija redzams aiz šīs telpas, kas pa­tiešām varēja būt vadības kabīne, caurspīdīgā kupola. Azarovs nodomāja, ka šī pults tāpat var būt arī zvaigžņu kompass, kas ļauj kon­trolēt, cik precīzi automāti ietur kursu. Aza­rovs domās mazliet pakritizēja saimniekus par to, ka vadības kabīne iebūvēta zvaigžņu kuģa virspusē, daudz drošāk to būtu novietot kaut kur iekšienē, centrā. Taču, iedomājoties sevi oponenta vietā, tūlīt iebilda: kā var par to spriest, vadoties 110 priekšstatiem, kas iegūti Zemes apstākļos …

Aparātu uz milzīgā zvaigžņu kuģa pults bija mazāk nekā Zemes raķetēm. Acīm redzot, šeit ar daudz plašāku vērienu nekā pagaidām uz Zemes pielietoja automātu rezultatīvos rādī­tājus, ko aprēķināja skaitļojamās iekārtas. Pilots saņēma tikai svarīgākos, turklāt jau ap­strādātus datus. Pārējos savā darbā izmantoja pašas mašīnas.

Azarovs nopūtās, pievēra acis. Lūk, tā šeit kādreiz sēdējis zvaigžņu kuģa komandieris, vedot kuģi pretim nezināmiem spīdekļiem, ko­mandieris — tās civilizācijas pārstāvis, kas krietni vien aizsteigusies priekšā mūsējai… Uz dīvāna viņam visapkārt brīvajos brīžos sēdēja apkalpes locekļi, komandiera draugi un līdzgaitnieki — tādi paši kā viņš, liela auguma, veseli un laikam taču labsirdīgi un jautri cilvēki. Viņi dzīvoja, centās atklāt ko jaunu, ko jaunu, no kā varbūt bija atkarīgs tās planētas liktenis, kas viņus bija sūtījusi.

Azarovam šķila, ka lielo, plašo telpu pēkšņi piepilda klusinātu balsu šalkoņa un likko sa­dzirdama dzinēju duna. Viņa aizvērto acu priekšā uzzibsnīja nepazīstamu, savādu zvaig­znāju kontūras, un Azarovam šķita, ka viņš pats savām krūtīm šķeļ izplatījumu, kuram cauri steidzas šī varenā lode …

Tā, neatvēris acis, viņš nosēdēja labu brīdi. Bet vajadzēja taču doties prom no šejienes — ne jau šeit, zvaigžņu kuģa vadības kabīnē, jāmeklē automātiskās raķelcs paliekas!

Viņš nokāpa lejā oranžērijā. Un alkal sā­kās neskaitāmas telpas, pilnas ar mašīnām un mehānismiem, kas bija tik savdabīgi, ka tiem trūka jelkādas līdzības ar tām ierīcēm, pie kurām viņš bija pieradis uz Zemes; gadījās telpas ar nestabilām grīdām — tās viegli šūpo­jās, kad Azarovs gāja pāri… Kādā vietā viņš uzdūrās caurspīdīgai šķērssienai, aiz kuras vērpetēm cēlās violeta migla, biezēja violeti mākoņi, kurus laiku pa laikam šķēla zilgani zibeņi. Azarovs ilgi stāvēja, vērojot šo lādiņu savādo rotaļu, taču zibeņi aizvien biežāk sāka snaikstīties uz viņa pusi. Tad viņš steidzās prom, atzīmējot šķērssienu uz shēmas, kurā bija uzskicējis visu savu ceļu.

…Pēc stundas viņš atradās lejā, radiālajā gaitenī. Šīsdienas programma bija izpildīta, viņš bija redzējis daudz interesanta, bet ap­skatīta bija taču tikai neliela daļa no visa, kas slēpās šajā milzīgajā lodē. Vēlāk par to ne vienu vien gadu zinātnieki uz Zemes lauzīs galvas … Taču automātiskās raķetes pēdas viņam nebija izdevies konstatēt.

Azarovs jau gribēja ieiet gaitenī, kas veda uz angāriem, bet tad pārdomāja un noteiktiem soļiem piegāja pie citām durvīm — tām pa­šām, pie kurām Sencovs un Rains, 110 virs­puses laižoties lejā, bija pamanījuši — kā viņi izteicās — pastiprinātu radiāciju. Kāpēc ra­ķete un tās paliekas nevarēja atrasties telpā, kur radiācija ir augstāka?

Viņš cieši piegāja pie pašām durvīm, indi­katora spuldzīte iemirdzējās mazliet spilgtāk.

Kas par to? Līdz briesmām vēl tālu, bet ra­ķete taču var atrasties tieši šeit. Ja to neatra­dis citās telpās, tā kā tā vajadzēs nākt šurp.

Azarovs apskatīja durvis. Te neredzēja ie­rastā pakāpiena, bet kreisajā pusē viņš pa­manīja trīs padziļinājumus — tādus pašus kā pie kuģa ieejas lūkas — un ielika pirkstus ligzdās.

Durvis smagi aizslīdēja sānis, viņš pabrīnī­jās par to neparasto biezumu … Un spuldzīte skafandrā tūlīt uzliesmoja tik spoži, ka pilo­tam acu priekšā uz mirkli sāka dejot sarkani loki. Radiācija neapturami pieauga, it kā, at­vērdams durvis, viņš būtu izlaidis brīvībā miljardiem sīku velniņu, kuri, priecīgi kūle­ņodami, tagad joņoja pa gaiteni… Azarovs nevilšus parāvās atpakaļ, bet tūlīt apstājās: jāaizver durvis, -citādi…

Viņš no jauna ielika ligzdā trīs pirkstus, bet durvis neklausīja. Azarovs sāka drudžaini at­cerēties, kā aizvērās raķetes lūka, un ar šaus­mām atcerējās, ka tas notika tikai tad, ja kāds bija pārgājis pāri slieksnim uz vienu vai otru pusi. Droši vien jau bija arī kāds cits pa­ņēmiens, bet viņš to nezināja. Tātad atlika ti­kai viena iespēja, kā aizvērt durvis un pār­traukt nāvējošo plūsmu, — piespiest tās aiz­vērties aiz sevis, bet pēc tam meklēt iespēju, kā atvērt no iekšpuses …

193

Tas viss vienā mirklī uzzibsnīja Azarova smadzenēs, un viņš jau spēra pēdējo soli, kas viņu šķīra no durvīm. Bet ja nu tās no iekš­puses neatvērsies? Biedri vēl ilgi nezinās, kas

13 — 1592

noticis ar viņu, un tie zaudēs daudz laika, ejot pa viņa pēdām un viņu meklējot. Bez viņa tie daudz ilgāk noņemsies ar raidītāju … Taču, ja radiācijas līmenis turpinās pieaugt, tad šajā gaitenī vairs nevarēs ienākt, un tas no­zīmē — nevarēs arī tikt augšup. Pat tad, ja raidītājs būtu kārtībā, tikai augšā varētu no­dibināt sakarus ar Zemi. Nē, durvis vajadzēja aizvērt, un, ja jau jāiet bojā, tad tikai vienam, ne visiem pieciem …

Ievilcis galvu plecos, viņš aizvēra acis un devās uz priekšu, domās atvadīdamies no vi­siem. Lūk, kādas beigas viņam gatavoja lik­tenis.

Azarovs paskrēja tikai divus soļus un ar vienu aci ieraudzīja platu gaiteni, bet tā galā vēl kādas puspievērtas durvis. Viņš drīzāk uz­minēja nekā ieraudzīja, ka aiz tām slējās aug­šup dīvainas blāvi mirdzošas kolonas. Nāka­majā mirklī Azarovu kaut kas saudzīgi pa­grūda no priekšpuses, viņš sagrīļojās un, zau­dējis līdzsvaru, gandrīz vai pakrita, taču viņu atkal saudzīgi satvēra, it kā uz mīkstiem pē­ļiem iznesa ārā un atsvieda no durvīm atpakaļ gaitenī.

Vēl divas reizes viņš mēģināja ielauzties iekšā, taču neredzamais šķērslis to atkal ap­turēja, saudzīgi nogāza no kājām un atsvieda atpakaļ… Durvis tā arī palika vaļā, tās aiz­vērt nebija iespējams, pat samaksājot ar savu dzīvību.

Azarovs atvilka elpu, rokas un kājas dre­bēja … Viņš pilnā balsī lamāja nezināmos

konstruktorus, kuri gan bija izgudrojuši tik lielisku aizsardzības sistēmu, bet kuriem ne­bija ienācis prātā šādiem gadījumiem izman­tot durvju bloķēšanu, kas bija tik vienkārši. Tad viņš paskatījās dozimetrā un tūlīt ap­klusa. Tātad tomēr. Nē, viņam vairs nenodzī­vot septiņdesmit gadus, velti viņu izmeta pa durvīm. Viņš bija paspējis saņemt nāvējošu starojuma devu. Pilots pagriezās un devās pie biedriem.