VLADIMIRS Mihailovs: SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

13*

195

Pie durvīm, kas veda uz angāru, viņš uz­skrēja virsū Korobovam — tas steidzās viņam pretim. Azarovs ielūkojās vienmēr mierīgajā biedra sejā, pārliecības pilnajās acīs — un, uzlicis roku viņam uz pleca, mirkli piespie­dās tam klāt, it kā meklēdams atbalstu.

14.

— Bet pats taču tu neesi cietis? — Sencovs jautāja jau trešo reizi. — Ko rāda dozimetrs?

— Es paklupu, un dozimetrs sašķīda. Es taču saku — neesmu …

— Ko tad vairāk, — Sencovs teica, —- tad ir labi. Pa šo gaiteni doties uz augšu tagad tiešām bīstami. Lieki rentgeni mums nemaz nav vajadzīgi. Bet tas vēl nav nāves sprie­dums sakariem ar Zemi. Vajadzīgs raidītājs, bet izeja… Galu galā nevar būt, ka ir tikai viena izeja uz Deimosa virspusi.

— Iespējams, ka tikai viena… — Rains sacīja. — Bet tā jau nu nav mūsu vaina.

— Vienalga, — Sencovs teica, — sliktākajā gadījumā izmantosim mūsu degvielu un uz­spridzināsim kaut kur. Vai ari Kalve atvērs lūku, pa kuru ievelk raķetes.

Kalve klusēdams pamāja ar galvu.

— Ja tas neizdosies, tad spridzināsim, bet tikai pašā pēdējā mirklī.

Ar to saruna beidzās. Tagad visi nodarbo­jās tikai ar vienu: meklēja raķeti ar raidītāju. Meklēja, bet neatrada… Ne jau tāpēc, ka darbotos nepietiekami neatlaidīgi. Neviens ne­taupīja spēkus. Tiklīdz atausa kaut mazākā cerība, kosmonauti it kā atdzima.

Azarovs strādāja vairāk par visiem. Sencovs vēroja viņu, savā nodabā brīnījās par šo pēkšņo enerģijas uzliesmojumu un palaikam runāja pamācošas frāzes, tieši neadresējot tās nevienam, par grūtībām, kas rūdot jaunatni, vai arī par to, ka, lūk, tādos apstākļos ne­viens, kas gribot dzīvot, nedrīkstot nolaist rokas.

Azarovs gribēja dzīvot.

Tikai tagad viņš pirmo reizi izjuta, cik tas ir drausmīgi, ja nav tiesību sapņot par nā­kotni, ja ar skaudību jādomā par to, ko pēc gada darīs Sencovs vai Kalve, ko viņi vēl re­dzēs, ko uzzinās … Un tajā pašā laikā viņš izprata vienkāršo patiesību, ka cilvēks atstāj pēc sevis tikai to, ko paspējis izdarīt. Un Aza­rovs gribēja paspēt pēc iespējas vairāk, ka­mēr slimība viņu vēl nav notriekusi no kājām.

Turklāt bija vēl cerības. Viņu vēl varēja izglābt, ja… Ja izdosies atrast raidītāju. Ja ziņos Zemei. Ja palīdzība atnaks laika. Ja… Ja…

Un meklēšana turpinājās. Kosmonauti sa­nāca kopā tikai tad, kad nebija vairs spēka. Pavakariņojuši viņi kādu brīdi veltīja saru­nām. Par vispārējo stāvokli neviens neru­nāja … Te viss bija skaidrs. Runāja par veik­tajiem atklājumiem, par to, ka uz Zemes brīnīsies par visu, kā izskaidros daudzus nesa­protamus laktus. Vakariņas kosmonautiem tagad bija vienīgais (ja neskaita miegu) kopīgi pavadītais laiks, un, pirms uz tām ieradās, vajadzēja gludi noskūties, nomazgāties ar los­jonu un iztīrīt kombinezonus.

Vienā no kajītēm, kas bija pārvērsta par kopkajīti, bija jau ienākuši trīs piloti. Izsal­kuši viņi ar nepacietību skatījās pulkstenī, bet abi zinātnieki kavējās.

Beidzot viņi parādījās — reizē, it kā kopā būtu nākuši. Abi izskatījās drūmi 1111 sa­traukti. Steidzīgi sagatavojušies vakariņām, viņi ēda klusēdami.

Kad vakariņas bija paēstas un uz galda pa­rādījās kakao īpašās pudelēs " ar knupīšiem (viņi ēda tāpat kā bezsvara stāvoklī — aiz pieraduma, turklāt nebija arī citu trauku), Sencovs jautāja:

— Neesat, protams, nekā atraduši?

Kalve tikai nopūtās. Rains nenocietās:

— Ko tur slēpt? … Neviens neatradīs — ne mēs, ne kāds cits …

— Kāpēc?

— Mēs ar Kalvi šo to pārdomājām. Ceļā mēs ieskrējām kibernētiskajā centrā un tur vēlreiz pārbaudījām. Secinājumi šķiet pa­reizi …

—• Kādi secinājumi?

—- Kur tika atrasts skaitītājs? — Rains jau­tāja. — Tajā nodalījumā, uz kuru rādīja pār­slēdzējs pie pults. Bet šis pārslēdzējs, kā to Kalve visumā ir konstatējis, dod mašīnai re­žīmu, kad attiecīgā raķete angārā tiek sagata­vota lidojumam.

— Nu, un tālāk?

— Skaidrs, ka automātiskā raķete, kas no­kļuvusi šeit tādā pašā veidā kā mēs …

— Tas ir, piespiedu kārtā nolaidusies un pēc tam ievilkta angārā, — Sencovs precizēja.

— Nu, pieņemsim… Šī raķete, acīm re­dzot, sagaidīta tika arī tāpat kā mūsējā.

— Tā tas varēja būt, — Korobovs teica. — Viena un tā paša tipa raķetes, atšķirība ir tikai detaļās.

— Pareizi. Tas nozīmē, ka roboti to pēc savas programmas sākumā uzšķērduši un tad, tā sakot, izremontējuši: piekāruši lūkām vā­kus, pēc kaut kāda parauga šo to piemetinā­juši.

— Saprotu …

— Ja reiz tā nokļuva angārā, kuram bija uzdots sagatavot raķeti palaišanai, un, tā kā nekādu citu papildu rīkojumu nebija, to vien­kārši izsvieda laukā no angāra. Raķeti, tā sa­kot, nosūtīja reisā … Cita izskaidrojuma nav.

— Pagaidi… Kā tad tā varēja doties reisā? Kas ieslēdza dzinējus? — Korobovs jautāja.

—• Neviens neieslēdza, — Sencovs viņam atbildēja. — Vai tu domā, ka viņu raķetes startēja ar saviem dzinējiem? Nē, viņus iz­svieda tādā pašā kārtā, kā ievilka, — izman­tojot magnētisku vai cita veida lauku, mēs to nezinām.

— Pareizi, tā arī mēs ar Kalvi nosprie­dām, — Rains turpināja. — Ja jau tā izsviesta, tad velti meklēt — paši saprotat…

— Tātad raidītāja nav? — Azarovs aizsma­cis jautāja. — Sakaru nebūs? … — Viņš no­lika pudelīti ar neizdzerto kakao, savilka dū­res. — Tātad nebūs … Skaidrs — vienkārši nebūs …

— Beidz, nepārdzīvo tā, — Sencovs teica.

— Nu, ja ne tagad, tad pēc mēneša — kaut ko jau izdomāsim …

— Ko nu, es tāpat vien, — Azarovs teica.

— Protams, pēc mēneša… — viņš tā savādi paskatījās Sencovā, paņēma kakao un sāka lēni, ar acīm redzamu tīksmi dzert.

— Es tikai brīnos — kā viņi varēja aizlaist nesagatavotu raķeti? — Korobovs sacīja.

— Saprast nav grūti, — Kalve skaļi do­māja, — viņi to nav pamanījuši. Automāti, kas uztver raidītāju signālus pēc raķetes at­griešanās no reisa un nodod tos tālāk kiber­nētiskajam postenim, nesaņēma ziņas par to, ka kaut kā trūktu — degvielas vai enerģi­jas … Bet, ja, pēc to izpratnes, remonts bija galā un nekādi signāli nebija ienākuši, — tiem likās, ka raķete ir gatava lidojumam.

— Iespējams, ka noticis arī citādi, — Rains sacīja. —r Bet kam strīdēties un lauzīt galvu! Pārbaudīsim!

— Kā tad? — Sencovs jautāja.

— Ziedosim mūsu veco kuģi. Mums tas vairs nav vajadzīgs — iznesuši no tā esam visu, ko vien varējām iznest. Pārslēgsim ki­bernētikas centru tieši uz to angāru. Tad re­dzēsim, kas notiks. Automāti jau vairākas die­nas liek mierā mūsu raķeti. Ja mūsu domas apstiprināsies, tad zināsim, kā startē raķetes. Turklāt varēsim izbeigt arī nevajadzīgo mek­lēšanu …

Sencovs klusēja. Bez šaubām, bija žēl šķir­ties no sava, kaut arī vairs nevajadzīgā kuģa, kas kādreiz tika uzticēts Sencovam. Bet viņš nebija pratis to nosargāt… Sencovs piekrī­toši pamāja ar galvu. Svarīgākais bija skaidri zināt, kas jādara. Ja meklēšana nebūs vairs vajadzīga, kosmonauti pievērsīsies citam dar­bam. Agri vai vēlu izpētīs arī, kā darbojas ie­kārtas, kuras uz zvaigžņu kuģa izmantoja sa­kariem, un tad varēs nosūtīt signālu uz Zemi. Tādam mērķim raķeti var arī ziedot. Azarovs, piemēram, degtin deg, lai nodibinātu sakarus. Jā…