Vladimirs MIHAILOVS - VIŅPUS DURVĪM

V.MIHAILOVS

VIŅPUS DURVĪM

FANTASTISKS ROMĀNS

RĪGA «LIESMA» 1980

Inna runāja pusčukstus, satraukumā apraujot frāzes; vārdi steidzīgi uzgrūdās cits citam. Šobrīd balss viņai atteicās klausīt — lieliskā, trauslā balss, kas vienmēr pie­vērsa ne mazāk uzmanības kā viņas izskats, bet dažkārt pat vairāk. Tagad balss drebēja.

— Vai tu atnāksi šodien?

— Mīļā …

Istomins izrunāja šo vārdu, nedomādams par to un nesajuzdams tā jēgu; vārds bija pierasts — tāpat kā Inna pati ar savu blāvo ādu, melnajām matu cirtām un profe­sionāli precīzām un izteiksmīgām kustībām. Viņš izru­nāja vārdu un tūlīt ieraudzīja to uzrakstītu.

— Pēdējais vakars. Pēdējais..,. Kāpēc viss beidzas? Uz Zemes tu aizmirsīsi mani. Uzreiz…

— Nē.

— Noskūpsti mani. Tūlīt. Vienalga, lai redz, vienalga. Es negribu tevi zaudēt. Saki, ka mēs nešķirsimies uz Ze­mes.

— Mēs tiksimies.

— Kur? Kad? Saki uzreiz!

— Vēlāk, Inna.

— O, es saprotu, saprotu… Nevajag mānīties, mīļais. Veca sieviete — vai es tev tur būšu vajadzīga? Vien­alga — paldies!

— Tu maldies…

Izrunājot šos vārdus, Istominam vajadzēja maigi pa­smaidīt. Viņš to arī darīja, tikai vēlāk nekā nepieciešams, jo viņa domas jau bija citur. Viņš niknojās pats uz sevi — paredzēja jautājumu, ko tam vaicās uz Zemes: «Nu, ko tad jūs esat mums uzrakstījis?» Bet viņš atradās kaut kur pusceļā un bija tik daudz laika šeit zaudējis velti.

— Dārgā… — viņš nedroši iesāka.

— Labāk klusē, — viņa palūdza. — Dejosim klusējot. Cik ātri beidzas lidojums…

Pusotra mēneša ilgais reiss Antora — Zeme tuvojās beigām. A klases kuģis «Valis» pirms trim dienām veik­smīgi iznira no līdztelpas gandrīz uz Saules sistēmas ro­bežas un tagad, iedams bremzēšanas režīmā trīsdesmit grādu leņķī pret ekliptikas plakni, veica beidzamos mil­jardus kilometru. Līdz finišam bija atlicis nedaudz vai­rāk par diennakti.

Jo vairāk tuvojās Zeme, jo ātrāk auga pārliecība par lidojuma laimīgajām beigām (doma par iespējamu katas­trofu vienmēr mīt pasažiera apziņā), un kopā ar šo pār­liecību pieauga nervu sasprindzinājums. Tās attiecības, kas ceļojumos ātri rodas tieši tādēļ, ka ir nejaušas un ne uz ilgu laiku, — visas šīs īslaicīgās mīlestības, draudzī­bas un antipātijas uzliesmoja beidzamo reizi, lai nodzistu un- aizmirstos jau ar pirmajiem soļiem uz planētas stabilā pamata.

Pēc senas tradīcijas pēdējā vakarā pirms ierašanās uz Zemes kuģa komanda rīkoja balli. Vakariņas tuvojās beigām. Plašajā salonā un klāju augstāk — dārzā valdīja mājīga puskrēsla un skanēja lēna mūzika, smaržoja pēc jūras. Gaidīja kapteini. Daži dejoja, pārējie rāmi sarunā­jās par Zemi.

*

— Atļaušos piebilst, administrator: vara, manuprāt, ir radniecīga mīlai — tās ir jūtas, nevis profesija. Un jūs medusmēneša priekšnojautā…

— Vai zināt, labāk nerunāsim par to! — Karska balsī nebija ne mazākās uzspēles, viņš runāja patiesi. — Li­dojumā ir kaut kas nomierinošs: cilvēks izraujas no ik­dienišķā, atrodas it kā psihiskā bezsvara stāvoklī. Pie tam es vel neesmu iecelts amata un, atklati sakot, uz­traucos.

— Un velti, ja atļauts tā sacīt, — pasmaidīja Narevs. — Es neatceros tāda gadījuma, kad planētas izraudzīto kandidātu pēc piecgadīgajiem kursiem nebūtu apstiprinā­jusi Federācijas Padome. Bet, atvainojiet, vai mūsu sa­runa nav pārāk sausa?

Viņš pagriezās krēslā un mirkli domāja, koncentrēti skatīdamies uz dzērienu sintezēšanas pulti un viegli kustinādams virs tās pirkstus. Administrators skatījās uz Nareva aso profilu, uz viņa slīpi guļošajām acīm. Taču arī bez šīm pazīmēm bija viegli uzminams, ka Narevs dzimis uz Tau sistēmas planētas Līvijas: par to liecināja viņa sarunas maniere, pārlieku izsmalcināta, hipertrofēta pieklājība. Katrā no Federācijas apdzīvotajām planētām bija saglabājušās tās paražas, manieres, mode un iera­dumi, kas eksistēja uz Zemes tajā periodā, kad notika iedzīvotāju apmešanās tieši uz šīm planētām, lai gan uz Zemes pēcāk viss jau bija mainījies ne vienu reizi vien. Perifērija ir konservatīva, nodomāja Karskis. Lai arī starp planētām ir pastāvīga satiksme, atlido un aizlido tikai nedaudzi, bet dzīve uz planētām attīstās tajos virzie­nos, kādi noteikti pirmsākumā; tā ir Federācijai viena no vadīšanas grūtībām. Arī Karskis pats pirmām kārtām jutās kā antorietis, lai gan centās tikt vaļā no šī lokāl- patriotisma. Nekas, ar laiku pāries, viņš nodomāja, lai sevi nomierinātu. Pāries …

Narevs jau bija nospiedis taustiņus un tagad gaidīja. Mehānisms klusi iedūcās, pēc tam ceriņkrāsas šķidrums piepildīja kausus. Narevs vienu pastiepa administrato­ram, atmetās pret krēsla atzveltni un pacēla savējo pie lūpām. Dzēriens smaržoja pēc Zemes, meža takām, sau­les.

— Uz veselu gadu kļūt par Padomes locekli, — domīgi noteica Karskis. — Būtībā — vadīt civilizāciju! Tas var atņemt drosmi.

— Es diez vai kļūdīšos, sacīdams, ka jūs esat tam ga­tavs.

— Laiks rādīs… Atcerieties, kad ieviesa šo sistēmu, likās muļķīgi izvēlēt cilvēku, kas ieņems savu posteni tikai pēc pieciem gadiem, bet līdz tam laikam būs at­rauts no praktiskās darbības. Es pats arī neticēju…

— Tagad, ja es spriežu pareizi, jūs esat pārliecinā­jies par tās mērķtiecīgumu?

— Katrā ziņā tas bija ārkārtīgi interesants laiks. Jau pirms pieciem gadiem es varēju Federāciju ieraudzīt tādu, kāda tā kļuvusi tikai tagad. Piecus gadus man ne­bija nekādas daļas gar ikdienas uzdevumiem, bet es vē­roju galveno līniju attīstību, mācījos izsekot, kā notiek sabiedrības evolūcija un tās vajadzību sazarošanās. Es jau toreiz paredzēju, ka pa šiem gadiem cilvēks pilnīgi un galīgi aizies no materiālās ražošanas sfēras, nododot to automātiem un skaitļotājiem. Tā mēs — toreiz izvē­lētie — jau iepriekš gatavojāmies risināt atbrīvotās cilvēku enerģijas virzības un izlietošanas problēmas — grandiozas problēmas…

— Un kurp, ja nav noslēpums, jūs gatavojaties no­virzīt šo enerģiju?

— Man ir ne mazums priekšlikumu šai jautājumā, bet, kamēr tās vēl nav kļuvušas par Padomes uzskatiem, diez vai man ir tiesības… Turklāt mēs vēl tikai sākam tās risināt. Iezīmētos virzienus izstrādās mūsu sekotāji — tie, kuri rīt un vēl veselu gadu savos kabinetos turpinās koordinēt attīstības līnijas, ilgi apspriežoties ar futurolo- giem un prognozētājiem, kā to darījām arī mēs, novēros attīstību it kā no malas un centīsies uzminēt neparedza­mos faktorus, kuru parādīšanās ir neizbēgama… Jā, sis­tēma sevi attaisno. Ja neņem vērā uztraukumu, bet tas man liekas dabisks, esmu gatavs saņemt vadību.

— Bet diemžēl — tikai uz gadu. Vai tas jums neliekas aizvainojoši?

Administrators paraustīja plecus.

— Viena gada darba laikā es neizbēgami atpalikšu. Koordinēšu jau zināmās līnijas, bet nepietiks laika tik rūpīgi izsekot visam jaunajam, kas radīsies pa šo gadu, lai vēlāk to organiski saistītu ar veco. To paveiks tie, par kuriem es jau runāju, — cilvēki, kas izvēlēti nevis pirms pieciem, bet gan pirms četriem gadiem. Nē, viss izdomāts ļoti saprātīgi.

— Jā, — brīdi klusējis, piekrita Narevs. — Patiesi — sistēma ir gudra. Tas jau ir apstiprinājies: pa visu šo laiku nav bijis neviena mēģinājuma palikt postenī uz nākamo termiņu. Un vēl viens piemērs: jūs lidojat ar reisa kuģi, lai gan jums droši vien varēja dot atsevišķu mašīnu.