Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

— O, parādīt es varu!

Izstīdzējušais fiziķis gatavībā paklanījās. Vera, draiski nozibinājusi acis, pagriezās un, viegli šūpodama gurnus, devās pie sēdošajiem pasažieriem. Viņa nostājās admi­nistratora priekšā, un Karskis, mulsi smaidīdams, pie­cēlās.

«Veltīgs gājiens,» domās noteica Karačarovs, pavadī­dams Veru ar skatienu. Tagad viņš pēkšņi, protams, ap­kārtējiem nemanot, kļuva gluži cits cilvēks: īsts vecs ci-

niķis, Galaktikas vilks, kurš neatzīst sievietes.

*

— Vai neiesim mēs arī? — Mila tā bija uztvērusi vīra vieglo kustību. Viņš to neuzdrošinātos izteikt skaļi, bet gaidītu, līdz viņa pirmā izrādītu vēlēšanos. Taču Mila jau sāka pierast, ka jebkura viņa doma nekavējoties iz­paudās žestā, viņš runāja ar ķermeni, izsakot domas pre­cīzāk par vārdiem. Ne velti viņš bija Federācijas čem­pions!

Mila dejoja ar baudu. Valentīns vadīja viegli un stingri, pat ar sievu neatļāvās ne mazāko vaļību, katru reizi de­jodams gluži kā konkursā. Ar viņu bija tīkami iet cilvē­kos un labi divatā, viņš bija labestīgs un stiprs, un katru reizi viņa no jauna pārdzīvoja notikušo. Brlnumpilnā pasaule — abi Zemes iedzīvotāji, bet uz savas planētas viņi tā arī nekad nebūtu satikušies, būtu nozuduši viens otram starp miljardiem cilvēku. Bet viņai ievajadzējas lidot uz Antoru, lai iepazītos ar turienes interjeriem, par kuriem viņa bija daudz dzirdējusi un kuri patiešām izrā­dījās neparasti interesanti. Tajā pašā laikā tur atradās pasaules čempionu komanda, tā veica turneju pa Fede-

rāciju. Nejauši satikties tik daudzu parseku attālumā no Zemes —i vai tad tas nav brīnums? Ieraudzījuši viens otru, viņi uzreiz saprata, ka mājās atgriezīsies kopā un vienmēr būs divatā r— vienmēr un visur. Viņš visur se­koja viņai, izņemot treniņus un spēles, kad viņa sēdēja stadiona tribīnē. Pēc tam komanda aizlidoja, bet viņš palika —: droši vien nevarēja šķirties pat vienu mēnesi, kas viņam bija jāpavada uz Antoras. Viņš, protams, pār­dzīvoja, ka komanda aizbrauca bez viņa, bet galu galā viņa biedri izlēma, ka dažas spēles nospēlēs paši. Novē­loja viņam laimi…

Viņa pacēla acis. Valentīns pasmaidīja.'

— Ko tu?

— Šis pā —• vistīrākais izrāviens, saproti? Nu, izde­josim to vēlreiz — un tu redzēsi.

Šoreiz iesmējās Mila — tiesa, sevī? nekas, viņa iemā­cīs vīru sarunāties ari par citiem tematiem, vajadzīgs likai laiks un pacietība. Pacietības viņai pietika, bet laika priekšā vēl bezgala daudz… Pavīdēja vēl viena doma, arī saistīta ar nākotni, bet tā bija nepatīkama, un Mila tūlīt centās to aizgainīt.

— Atpūtīsimies, — viņa sacīja.

— Gribi pasēdēt?

— 1 Vai neuzbruksim kādai kompānijai?

Viņi devās uz bāru. Tur jau sēdēja Inna Perlinska un rakstnieks. Istomins pielēca kājās un steidzīgi piebīdīja viņai krēslu.

—9 Gribat iedzert? Inna? Mila?

—i Minerālūdeni, — Inna izteica zuzošā, saspringtā pusčukstā, it kā uzticētu kādu noslēpumu. Pēc tam pie­vērsās Milai. — Vai šis kostīmiņš ir no Antoras? Ļoti jauks. Uz tās planētas viņiem ir laba gaume. Vai jūsu vīrs ir ļoti dusmīgs? Es no viņa mazliet baidos.

— : O, vai tad no viņa var baidīties?

—: Mēs taču esam konkurenti. Pēc tam kad teātris at­zina atrisinājuma neparedzamību, kad uz skatuves at­griezās senais improvizācijas princips, mēs kļuvām par nopietniem konkurentiem gan sportā, gan spēlēs.

—t Tā nav konkurence, — teica Jēremejevs. — Tā ir sacensība. Sports taču ir sacensība.

— Jums noteikti jāredz mani —■ kaut vai lugā «No rīta man jāmostas ar pārliecību»! Klasika, bet kāds mūs­dienīgs skanējums! Tā pie mums ir izrādīta jau piecdes-

2 — 2004 r- 17 J

007 26 2i*…………

N.

L - mit reižu, un darbība nevienā izrādē nav atkārtojusies tālāk par otro ainu. Piecdesmit dažādas attīstības, dažādi fināli. Es katrā atradu jaunu pagriezienu! Sezonas sā­kums ir pēc nedēļas, es varēšu palīdzēt… Paldies, mī­ļais, — viņa pateicās Istominam. Viņas žesti pauda sava lieluma apziņu. — Jā, iedomājieties, es šeit, uz kuģa, izgatavoju brīnišķīgu komplektu -r- speciāli atklāšanai…

— Es vienmēr iepriekš zinu, iesitīšu vai ne. Ga­dās —- ieņem labu pozīciju, visi gaida — miljoni cil­vēku! — bet es jūtu: nebūs. Un pasēju. Agrāk es, vien­alga, situ uz vārtiem, bet pietiek neveiksmīga sitiena — ; un tu sāc šaubīties un pēc tam tā arī aizej no laukuma neiesitis. — Viņš uz brīdi sadrūma, zilās acis satumsa.

— Uz Antoras es spēlēju slikti. Neredzējāt? Nekam ne­derīgi. Satikos ar Milu — kas te vairs par spēli… Kauns. Atceros, cik pretīgi spēlēju: nezināju, kur rokas, kājas likt… — viņš runāja ātri, acīmredzot viņam jau sen gribējās izrunāties un uzklausīt mierinājuma vārdus, ne formāli laipnus, bet patiesus: sarunu biedrs tādos gadī­jumos meklēja ne vārdus, bet domas, kas otram palī­dzēja saņemties.

— Jā, tā gadās, — pamāja Istomins. — Tāda situācija ir,?, Vai jūs esat lasījis Karļenko?

— Karļenko? Neatceros. Droši vien ne.

■— Ko tad jūs lasāt?

— Vispār — daudz. Pašlaik neatceros, kas bija pēdē­jais. Kaut kā nespēja aizraut. Bet vispār — kādreiz cil­vēki droši vien mācēs visu. Gan labi spēlēt, gan labi rakstīt…

— Tas ir pašapmāns, — Istomins pēc brīža atbildēja.

— Pirms simt vai divsimt gadiem cilvēki tāpat domāja par mūsu laiku: harmonisko cilvēku laikmetu… Taču ne jau harmoniskie virza progresu, bet gan tie, kas iz­saka sevi vienā jomā. Diennaktī joprojām ir divdesmit četras stundas, bet prasības kļuvušas daudz augstākas. Literāts ar pagājušā gadsimta tehniku tagad neizdotu pat vienu grāmatiņu. Piemēram, Rugojevs, lasījāt?…

— Pilnīgi pareizi. Es skatījos vecu spēļu ierakstus. Mēs to izdarītu desmit minūtēs. Un kā mēs trenējamies » viņi neizturētu tādas slodzes.

•— Vai tad ir laiks rūpēties par harmoniju? Pēc ceļo­juma būtu labi padzīvot mežā vai kaut kur pie ezera — liiimba, makšķere… Rīt uz Zemes es ieiešu savā kabi­netā, bet man izstrādājies reflekss: tur man ir jāraksta…

— Vai jūs tā noskaņojat sevi? Vai tas ir no dzimša­nas?

— Jā, droši vien tāpat kā jums.

— Ar mani ir savādāk. Mani eigenizēja. Iepriekš… nu, kad es vēl nebiju piedzimis, izlaboja ģenētisko ainu, Īdi es būtu pa īstam noderīgs sportam. Mans tēvs bija l.ihs centra uzbrucējs, un viņš gribēja, lai es būtu vēl Idbāks. Tiesa, no manis iznāca pussargs. Vidējais vari­ants, kā mēdz sacīt pie jums.

— Tas ir labi, jums nevajadzēja ne par ko šaubīties.

— Nu, es zinu, ko spēju. Māku padot bumbu, apvest, atņemt, pārvaldu izrāvienus, spēka paņēmienus, pārredzu laukumu, protu izvēlēties pozīciju. Dribls, ātrums, spēle ar galvu, noturība sadursmē un, protams, sitiens. Jūtu bumbu kā sava ķermeņa daļu. Un to visi zina. Rīt re­dzēsit, kā mani sagaidīs. Lai gan es nospēlēju galīgi slikti — un tomēr… Bet kā sagaidīs jūs?

— Nu, tādi kā es nav pārāk pazīstami. Zina tos, kas raksta grāmatas — kāršu komplektus. Jūs droši vien esat redzējis: uz stingra plastikāta, abās pusēs — pa­beigta epizode.

— Kā tad, protams. Jauc, kā gribi, — katru reizi iz­nāk pilnīgi jauna grāmatiņa. Un kompakta.

— Bet es tā nemāku, tas mani arī nevelk. Rakstu pa­lēnām. Jūs tātad esat triumfa gaidās.