Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

Administrators pasmaidīja.

— Mēs esam cilvēki ar veselu saprātu. Kādēļ velti tērēt degvielu? Bet vai mums nebūtu laiks pievienoties sabiedrībai?

Viņš piecēlās, lai izietu no bāra salonā. Narevs pa­šķielēja uz viņu un arī piecēlās.

— Mani urda kārdinājums piebilst, ka veselā saprāta jēdziens vienmēr ir bijis nosacīts. Kā labais un ļaunais, piemēram.

— Bet vai jūs mēģinātu saglabāt varu? Un lidotu viens simtvietīgā kuģī?

— Es? — pavīpsnāja Narevs. — Ja nu kaut ko es ne­protu, tad diemžēl tieši paredzēt savu rīcību.

Viņi nesteidzīgi devās uz izeju.

— Un vienmēr vajag mazliet skumt par to, kas bei­dzas, — sacīja Karskis. — Citādi drīz vien iestāsies pār- sātinājums. Vai tad jūsu darba ir savādāk? Starp citu, es nezinu…

Salonā viņi apstājās, lai pierastu pie pustumsas.

— Uzdrošinos jūs pārtraukt. Lūk, cilvēks, kam pārsā- tinājums nedraud, — teica Narevs, mainot sarunas te­matu un ar galvas mājienu norādot uz aktrisi, kas de­joja ar rakstnieku. Karskis nopietni atbildēja:

— Viņa ir apburoša. Lai gan es izvēlētos citu.

— Varu iedomāties — kuru. Tomēr nebūšu ar jums vienis prātis. Nav saprātīgi uztraukt kapteini lidojuma laikā.

— Jo vairāk pirms finiša, — teica administrators un nopūtās. — Jā, Zeme… Vai jūs uz ilgu laiku metropolē? Vai esat saimniecisks darbinieks?

— Es ceru, ka jūs tā nedomājat, — sacīja Narevs, sa­vilcis lūpas vieglā smaidā. — Ja es būtu saimniecisks darbinieks, nekādā gadījumā nebūtu mēģinājis ar jums iepazīties, to varētu uztvert kā mēģinājumu izkārtot sa­vas planētas vai apgabala lietas.

— Diez vai: jūs neesat antorietis, bet es nodarbošos tieši ar šo planētu. Jūs taču, ja neviļos, esat no Līvijas?

— Vai balss nodod? Pretīga balss — vai nav tiesa? Atļaušos izmantot tādu apzīmējumu. Bet tikai Zemes at­mosfēras blīvumā, kāds ir šeit. Uz Līvijas mūsu balsis skan brīnišķīgi. Starp citu, varu atbildēt ar to pašu: tik melnīgsnējas sejas kā jūsējā var sastapt tikai uz Anto- ras… Bet, kas attiecas uz manu nodarbošanos, — esmu ceļotājs. Visneatkarīgākā profesija. Nedaudz romantizē- jot, es teiktu: ierodos bez sajūsmas un pametu bez no­žēlas. Arī uz savas Līvijas neesmu bijis jau daudzus gadus.

— Žēl. Es tieši gatavojos vaicāt: uz šīs planētas nesen bija kaut kādi sarežģījumi, bet es nepaguvu saņemt in­formāciju un sīkumos nezinu. Kāds ir mēģinājis vadīt…

— Jūs liekat man nožēlot, ka es absolūti neesmu lie­tas kursā. Dzīvoju ceļā, esmu laimīgs un neko citu ne­vēlos. Lai gan nē — dažkārt man gribas kļūt par šāda A klases lainera kapteini. Te ir patiesa neatkarība — un apkārtējo liktenis ir atkarīgs tikai no jums.

— Ja tic psiholoģijai, ko esmu mācījies, šī jūsu vēlē­šanās nozīmē, ka jūtat sevī enerģijas rezerves un kaut kādā veidā esat aizskarts, ka cilvēki tās neizmanto at­bilstošam uzdevumam ar maksimālo efektivitāti. Vai man nav taisnība?

— Tātad jūs mani izprotat labāk nekā es pats. Nē, es neesmu ievērojis sevī neko tamlīdzīgu.

— Piedodiet, ja esmu jūs satraucis.

— O, lūdzu, es neļaunojos.

Apaļā ekrāna centrā kā dzintara piliens spīdēja Saule.

— Re, kur viņš, — apmierināti sacīja stūrmanis Lu- govojs, — mazulītis Jovis! Lūdzu, kaptein, atzīmēt žur­nālā: rekords. Vēl nevienam nav izdevies dabūt video- sakarus ar Jupitera sistēmu no tāda attāluma. Vai es neesmu varonis?

— To es noskaidrošu Kadru pārvaldē, — apsolīja kap­teinis Ustjugs.

— Un vispār, — turpināja stūrmanis, — Saules sistēma ir muļķīgi iekārtota, tās centrējums traucēts: visas pla­nētas uz viena borta.

— Pēc ierašanās iesniedz raportu pārvadājumu no­daļā, — kapteinis deva padomu.

Stūrmanis palūkojās viņā ar tik vērīgu skatienu, kāds, pēc viņa domām, piemita cilvēkiem, kam jau sen pāri divdesmit gadiem.

— Jūs uztraucaties, meistar!

Dažus mirkļus viņi klusēdami skatījās viens otrā. Kap­teinis bija divreiz vecāks un galvas tiesu mazāks, tomēr kaut kādā veidā viņi abi līdzīgi; varbūt,ar rak­sturīgo vienmērīgo iedegumu, ko iegūst kuģa kvarca saulē, vai ar ciešajiem skatieniem, ar nesteidzīgo kus­tību precizitāti, kādu prasa kuģi.

— Mans pienākums ir rūpēties par ekipāžas stā­vokli, — beidzot atbildēja Ustjugs. — Bet uz mana kuģa ir pieņemts izpildīt savus pienākumus un neiejaukties cita pienākumos. Ieejot sistēmā, stūrmaņa pienākums ir ievērot kursu un savlaicīgi uzņemt pelengu.

Lugovojs pasmaidīja.

— Neuztraucieties, meistar. Kamēr Saule ir priekšā un Rigels — pa labi, mums nav ko baidīties. Bet sakiet — vai tik dzīva interese par pasažieru stāvokli arī ietilpst kapteiņa pienākumos?

— Jā, — Ustjugs sausi atteica. — Ietilpst.

— Agrāk gan reisu laikā kapteinis to uzticēja Verai. Kas jūs satrauc uz «Vaļa» borta? Administrators Karskis? Ceļotājs Narevs? Fiziķis? Varbūt Istomins? Vai jūs domā­jat, ka viņš sarakstīs par jums grāmatu? Nevar būt, ka jūsu uzmanību saistījis večuks Petrovs vai futbolists Je- remejevs, lai arī viņš ir Federācijas čempions…

Kapteinis Ustjugs klusēdams skatījās stūrmanī, cenz­damies saprast, vai neparastā pļāpīguma iemesls ir pirms- finiša drudzis, kas reizēm krata jaunos kuģotājus, vai vienkārši nekaunība.

— Mila brauc ar vīru, — Lugovojs turpināja uzskai­tīt. — Aktrise iemīlējusies citā. Un, ja vien mēs neve­dam kādu zaķi, tad tā var būt vienīgi Zoja Serova. Bet viņa…

Nē, izlēma kapteinis, tas nav nekāds drudzis. Vienkārši puiciska nekaunība kopā ar ziņkāri.

— Jupitera postenis jau piecas sekundes gaida at­bildi, — viņš sausi teica.

— Vainīgs, meistar, — stūrmanis attapās. — Piedod.

— Jauns un zaļš tu esi, Saša, — Ustjugs it kā ar no­žēlu, it kā ar skaudību nopūtās. — Tiklīdz būs sakari

ar Zemi, izsauc mani.

*

— Atļaujos pievērst jūsu uzmanību, dārgais adminis­trator, — lūk, cilvēks, kas nebaidās sabojāt garastāvokli kapteinim. Zinātnieki vispār ir nedaudz pašpārliecināti, jūs, protams, to būsit ievērojis ne vienu reizi vien. Zi­nāma pašpārliecinātība ir raksturīga visiem, kas zina tā­dus faktus, kurus nezina citi. Protams, tas neattiecas uz klātesošajiem… — piebilda Narevs, ieraudzījis Karski saviebjamies.

Fiziķis Karačarovs pievilka Zojai tuvāk krēslu un ar joni tanī iegāzās.

— Mazie cibulīši, — viņš teica, — maziņas meitenītes nedrīkst garlaikoties. Tūlīt mēs pasmaidīsim. Nu, viens, divi! Ko jūs?

Ak kungs, arī šis nepaiet garām. Bet veselu mēnesi likās ne šīs pasaules cilvēks, dzīvoja ārpus laika un tel­pas un ēdienreizē labi ja nebāza ausī karoti. Ko darīt? Noskūt galvu? Pielīmēt degunu līdz jostas vietai? Un pie­līmētu arī, nežēlotu sevi. Bet ne katra uzmanība ir ap­nīkstoša, jābūt kādam, kas skatās, skatās līdz sāpēm acīs. Viena dēļ jāpacieš visi citi. Nevar sēdēt taču nepār­traukti kajītē.

Zoja nopūtās.

— Jūs šodien nevar ne pazīt, — viņa laipni sacīja. — Droši vien esat pabeidzis savu darbu?

— Darbu? — Fiziķis, likās, uz mirkli apjuka. — Diem­žēl nē. Vienmēr pietrūkst kāda nedēļa… kuģi sākuši pārāk ātri lidot, vai? — Viņš samirkšķināja acis, izplēta rokas. — Vai es lēni dzīvoju?

Par to lai arī runā.

— Kādēļ tad jūs steidzāties lidot?

— Izsauca skolas biedri. Protams, zinātniskās. Tur tā­das lietiņas…