Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

— Saprotiet — tas nav galvenais. Te viss ir kopā. De­besis. Mākoņi. Vējiņš. Stadions. Daudz gaisa, smaržo ziedi… Komanda. Bumba. Bet puiši mani bārs. Јa īstam. Savādāk nevar: es slikti nospēlēju. Iedomājoties par to, uzreiz gribas, lai tas nav rīt, kaut vai nedēļu vēlāk… Ko Mila domās? Bet ko tu padarīsi?

— Neko.

•.v

Lugovojs drudžaini grozīja limbus.

— Dzīves prieki! — viņš norūca. Tā reizēm burkšķēja kapteinis Ustjugs. — Ei, šef!

2*

19

Viņš attapās, ka sakari ar inženieri ir izslēgti, un pie­skārās pogai. Centrālais postenis uzreiz itin kā divreiz

palielinājās: tur, kur tikko bija gluda šķērssiena, radās plaša telpa, tajā pults, kuģa gaitas kontrolaparāti, dzi­nēju un enerģētisko sistēmu indikatori. Inženieris Rudiks pacēla papliko galvu. Likās — viņš atrodas tepat blakus, lai gan īstenībā tas bija tikai tridiefekts, inženierposteņa trīsdimensiju attēls, kas atradās citā — kuģa energo- dzinēju korpusā, simt metru garas caurules — ass šahtas otrā galā; šī ass kā lapsenes viduklis savienoja abas kuģa daļas. Rudiks pakustināja gaišās uzacis.

—ī Kas tev tur ir, stūrman?

-Hi Zeme nezin kur pazudusi, — gandrīz pavisam mie­rīgi paskaidroja Lugovojs. —i Vajadzīgajā virzienā tās nav,

— AKa, •— vienaldzīgi noteica inženieris, mirkšķinā­dams bālganās ačeles. Viņš pamāja un atkal pievērsa skatienu pultij, pastiepa roku, kaut ko pagrieza, apmie­rināts izstiepa lūpu.

— Es runāju nopietni.

— Nopietni runājot, — Rudiks aukstasinīgi atbildēja, — tā nenotiek.

— Pagaidi taču! Mēs izgājām, vai ne? Sistēma ir mūsu priekšā. Attiecībā pret mums Jupiters atrodas aiz Sau­les — orbītas viņā pusē. Skaidrs? Bet Zeme — šajā, kas tuvāk. Ar Jupiteru man jau ir videosakari cauri visai sistēmai, bet ar Zemi nav.

— Varbūt Jupiters ir mūsu pusē, bet Zeme — otrā?

— Tu domā — es neprotu orientēties pēc zvaigznēm?

— Nezinu, nezinu. Paprasi «Sigmai».

Lugovojs kaut ko neskaidri nomurmināja. Viņam ne­gribējās griezties pie elektronskaitļotāja, it kā viņš būtu vēl tikai stažieris, nevis stūrmanis. Tomēr būs jādara.

Viņš ielaida programmu punkta noteikšanai pēc čet­riem orientieriem.

— Būs jau labi, — Rudiks komentēja.

Viņu pārtrauca ass zvans. «Sigma» nepieņēma uzde­vumu.

Lugovojs paraustīja plecus. Uzdevums bija elementārs un nekļūdīgi sastādīts. Viņš to atkārtoja — un skaitļo­tājs atkal atteicās risināt.

Pēc trešā pieprasījuma zvans nepārstāja veselu .minūti. Cilvēku valodā tas nozīmēja histēriju. Nācās atteikties no sajukušās ierīces.

Nu, ko tagad teiksi? « noguris pavaicāja Lugo- voļfi. '

- ■ Zini ko, — Rudiks sacīja balsī, kurā bija manāmas Aftulms, - labāk izsauc meistaru. Citādi tu arī Sauli v»'l jm/.nudēsi.

I.iivjovojs apvainots iešņācās. Protams, vajadzēja ziņot IHptolnim. Te pār viņu nāca pēkšņa apskaidrība.

I s iedošu viņam pēc trim orientieriem, — viņš sa- ( i|.i un paskatījās tridiekrānā, kurā bija Rudiks. Vai !»♦*<* Visi tā dara.

Šoreiz skaitļotājs nepretojās.

* %

Viņi dejoja ilgi, klusēdami, it kā mūzika runātu viņu vietā; 1ā mēdz būt, kad abiem sakāms viens un tas pats, bet patmīlība vai kautrība neļauj uzsākt sarunu. Kad mū­ziķei apklusa, viņi apstājās, apmulsuši raudzīdamies viens otrā. Klusums piepeši kļuva smacīgs un lipīgs, tajā iestrēga sekundes. Kapteinis ierunājās pēkšņi aizsma­kušā balsī:

—i Balle tā nekas.. i izdevusies, vai ne? Neviens ne­garlaikojas.

Zoja, it kā to nedzirdēdama, skatījās viņā un gaidīja, kad viņš ierunāsies pa īstam. Viņa jau sen bija nolēmusi, ka nekas nav vajadzīgs, tāpēc ka nekā nebūs — vien­kārši nevajag, bet dzirdēt vārdus viņai gribējās, tas bija nepieciešams.

—s Zoja…

Viņa bezrūpīgi pasmaidīja. Tas viņai prasīja krietnu piepūli. Pēc tam attapās, ka viņi stāv un cilvēki skatās uz viņiem.

—■■ Iesim…

Viņš to saprata un, paņēmis zem elkoņa, veda. Viņi apstājās pie sienas tur, kur tās spīdošā virsma pārgāja matētajā. Kapteinis neskatīdamies piespieda plāksnīti, un matētā virsma pagaisa. Viņi izgāja uz pastaigu klāja, kas liecās ap kuģa dzīvojamo korpusu, un nesteidzoties saka iet pa to. Klājs bija caurspīdīgs, viņi gāja pa zvaigznēm, tās spīdēja priekšā, pa labi un augšā, tikai pa kreisi bija siena. Viņi klusēja, līdz ieejas gaišais taisnstūris nozuda aiz borta izliekuma.

— Zoja, klausies.. g

Viņa gribēja sacīt kaut ko vienaldzīgu, pat ironisku, bet baidījās, ka balss varētu neklausīt. Ustjugs runāja, uztraukumā aizraudamies, — tā runā droši vien tikai reizi mūžā. Zoja klausījās un domās lūdza: «Vēli Vēl!»

— … Pēc tam sapratu, ka arī tu pati…

«Nē» viņa neteiks: tie būtu acīm redzami meli. Bet ko tas viss nozīmē? Viņa taču gribēja pilnīgi ko citu, viņa jau sen bija nonākusi pie secinājuma, ka pielūdzē­jus vislabāk ir turēt tālāk no sevis: pārāk sāpīgi ir vē­lāk.

—… Visu laiku kautrējos, nu, baidījos… Mēs būtu varējuši visas šīs dienas būt kopā, bet tagad — pēdējais vakars…

Jā, ja pašā pirmajā vakarā tu būtu bijis uzstājīgāks un attapīgāks… Tādas lietas vai nu notiek uzreiz, ka­mēr nav laika pārdomām, vai arī ievelkas uz ilgu laiku. Vispār — nē, es tūlīt būtu tevi atstūmusi tālāk. Man ne­patīk banalitātes.

— Man nepatīk banalitātes, — viņa balsī atkārtoja.

— Nesaprotu, — viņš apjucis teica.

— Aiz garlaicības un kāres pēc asām izjūtām kuģa pasažiere krīt drosmīga kapteiņa apskāvienos. Bet asu izjūtu man pārpārēm pietika laboratorijās un hospitā­ļos. — Viņa uz mirkli atkal jutās kā agrāk, ne velti ko­lēģi runāja, ka viņa esot emocionāli sterila; ko viņi, kolēģi, zināja!… Bet šis mirklis bija īss, un Zoja, pati sev negaidot, klusi sacīja: — Es priecājos, ka tas nesākās tā.

— Beidzas nesācies, — viņš drūmi izlaboja.

— Toties tagad es zinu, ka tā tev nav tikai iegriba… un man arī.

Tāda loģika viņam nekad nav bijusi saprotama.

— Kāpēc tad tu …

Patiešām — kāpēc?

— Tāpēc, ka šajā vecumā jau ir par vēlu darboties pēc izmēģinājumu un kļūdu metodes — tā tas laikam saucas kibernētikā.

Viņš nopūtās, saprazdams, ka ir kaut ko palaidis ga­rām: tiešumu, pirmā vakara neapzināto tieksmi, gata­vību pakļauties negaidītajam…

— Zoja, diena vēl nav galā -..

Viņa atkal bezrūpīgi pasmaidīja, jau paspējusi atgū­ties. Labi, ka neviens viņu nepiespieda, viņa pati ir no.- lēmusi un izdarīs visu, kā grib. Neviens un nekad ne­izlems viņas vietā. Viņa nepadodas, bet izvēlas.

— Nē, rīt. Uz Zemes.

Viņa to pateica ar tādu noteiktību, ka viņš beidzot noticēja un apstājās, piespiežot sev viņas elkoni un ska­toties zvaigznēs. To raksts bija neparasts, bet šis tālās zvaigznes kapteini pašlaik neinteresēja.

Viņš apskāva viņas plecus un aizvēra acis. Un, pro­tams, tūlīt izdzirda aiz muguras soļus. Lugovojs. «Suns,» nodomāja kapteinis. «Sargeņģelis!»

— Sakari ar Zemi, kaptein.

Ustjugs ieskatījās. Stūrmanis bija mierīgs kā kosmo­nauta piemineklis, bet Ustjugs viņu pazina pietiekami labi.

— Nu, un kāds noskaņojums?

Pasažiera — pat Zojas klātbūtnē nedrīkstēja prasīt tieši: kas noticis? Stūrmanis tik un tā neatbildētu.

Lugovojs saprata, ka ieradies nelaikā, lai arī rīkojies, izpildot pienākumu. Bet varbūt arī nebija sevišķa ne­laime, ja viņi, kā izrādījās, piegājuši Sistēmai ne no va­jadzīgās puses; galu galā, izejot no līdztelpas, nenoteik­tības pakāpe vienmēr bija pietiekami augsta — un viņi nebija pārsnieguši pieļaujamās kļūdas robežu. Tā vai citādi, bet sakari ar Zemi ir, un tas — pats galvenais.