Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

— Interesanti. Pastāstiet!

Bet viņš neuzķērās uz āķa.

— Labprāt, kad paliksim divatā.

Tas izdevās labi, Karačarovs sajuta. Viņš šodien bija lovelass, donžuāns, siržu lauzējs un viņa dievinātājas gulēja pie viņa kājām. Tā viņš šovakar uztvēra sevi un visu apkārtējo pasauli. Šī pasaule bija nosacīta, un to bija atļauts iztēloties, kā sirdij tīk: īsta bija tikai mate­mātika un tas, ko varēja ar tās palīdzību izteikt. Savas personiskās pasaules modeļus Karačarovs veidoja atka­rībā no noskaņojuma.

— Baidos, ka jūs esat par vēlu attapies, — Zoja vien­aldzīgi sacīja. — Reiss beidzas.

— Kas gan ir šis pusotrs mēnesis salīdzinājumā ar laiku, kas mums vēl priekšā?

— Mums priekšā ir dažādi laiki. Es uz Zemes nebūšu ilgi. Nodošu materiālus — slimības vēstures no Otrās Bultas planētas, izdarīšu kontroleksperimentu…

— Vai uz Otrās Bultas visas sievietes ir tik brīnišķī­gas? Lai gan, protams, ne — jūs visur būsit izņēmums. Bet kas ar jums bija noticis?

— Ar mani? Nekas.

- Bet slimība?

Viņa pasmaidīja.

— Ne jau es slimoju. Lai gan, iespējams, zinātnē pa­liks «Serovas slimība».

Zoja centās, lai tas neizskanētu pārāk pašpārliecināti.

Fiziķis uz mirkli atkal kļuva nopietns.

— Jūs tātad esat kaut ko pabeigusi. Apskaužu.

— Nu, vēl ne gluži. No turienes nav regulāras satik­smes ar Zemi un arī ar Antoru — reta. Tāpēc es izman­toju izdevību. Bez tam… negribējās tur palikt.

— Bet kas būs tālāk?

— Aizbraukšu uz kādu visdziļāko nomali — meklēt jaunu slimību.

— Kādēļ tik tālu? Lūk, es — sirds skarta…

— Ak kungs, — viņa noteica. — Cik banāli!

— Varu savādāk: gribu, lai jūs būtu kopā ar mani.

— Jūs esat radis precīzi izteikt savas domas.

— Nesaprotu, kāpēc es nevarētu runāt tieši to, ko domāju. Zinātnē nav pieņemts noklusēt. Katrai parādībai ir savs vārds, un, atsakoties no tā, jūs neko nevarēsit pierādīt.

— Vai jums neliekas, ka riskējat?

— Man nav ko baidīties: sieviete apvainojas tikai tad, ja nesaņem pēc nopelniem. Galu galā katra cilvēka uz­vedība — arī jūsu tai skaitā — ir izsakāma vienādoju­mos. Bet risināt vienādojumus es esmu pieradis.

— Un kādi secinājumi no tā izriet? Man, nezinošai, droši vien to nesaprast?

— Šo to es varu populāri paskaidrot: es esmu ģēnijs. Saprotat? Liesais tips, kas sēž jums blakus un aplūko jūsu ceļgalus, ir ģēnijs. Nu, atzīstieties — vai ģēniji bieži ir centušies iegūt jūsu labvēlību? Bet es to iegūšu.

— Nu, paldies, — sacīja Zoja. — Jūs mani izklaidējāt.

Viņa piecēlās un sāka lēni iet pa salonu. Karačarovs raudzījās viņai paka], iespiedis plaukstas starp asajiem ceļgaliem. Durvīs stāvēja kapteinis. Zoja uzlika viņam rokas uz pleciem; Ustjugs mirkli vilcinājās, mēģinādams uztvert takti. Viņi sāka dejot.

Fiziķis piecēlās un lieliem soļiem izgāja ārā. Viņš de­vās pa gaiteni un uzkāpa augšā dārzā.

Šeit smaržoja kā tropos un pār galvu pletās lielu lapu vēdeklis. Klusi čaloja ūdens. Kāds stāvēja pie palmas, kurai viena lapa bija ielūzuši, neizturēdama pēdējo pār­slodzi. Tā bija Vera — ekipāžas ceturtais loceklis. Ka­račarovs kļuva mundrāks.

— Sakiet, skaistule, — vai atļauts pievērst uzmanību ekipāžas locekļiem?

— Kam tieši — kapteinim, stūrmanim? Ja inženie­rim Rudikam, tad viņš atdalāms no kuģa, tikai pilnībā demontējot mašīnas.

Kas šodien notiek ar sievietēm? Visas taisni vai gata­vas kost. Zeme — fiziķis nākamajā mirklī saprata. Pla­nētas tuvums, reisa beigas. Beidzas ritmiskā kuģa dzīve, un sievietes ātrāk par mums noskaņojas uz citu vilni. Bet priekšā vēl ir vesels vakars.

— Tātad atliekat jūs.

Vera nevērīgi paraustīja plecus. , — Neatbildat? — Viņš pasmīnēja. — Vai tad drīkst neatbildēt pasažierim? '

Viņa šķelmīgi pavērās viņā. Un pēkšņi ātri un mono­toni sāka birt vārdi:

— Lūdzu uzmanību! Transgalaktikas kuģis «Valis» do­das kārtējā reisā Antora — Zeme. Lielākā ceļa daļa būs pa līdztelpu. Pasažieriem tas neērtības nesagādās. Ceļš līdz Zemei ilgst apmēram pusotra mēneša, papildinformā­ciju jūs saņemsit lidojuma laikā. Šeit ir nodrošināts tads pats komforts kā jūsu dzīvoklī vai viesnīcā. Jūsu rī­cībā —r salons, bārs, baseins, sporta zāle, dārzs, pastaigu klājs, kur jūs varat ižbaudīt skatu uz zvaigznēm līdz ieejai līdztelpā un pēc izejas no tās. Kajīšu_ iekārtu pa­sūtiet pēc savas gaumes — pusstundas laika ta bus ga­tava. Pusdienas salonā pulksten septiņpadsmitos pēc no­sacītā — galaktiskā kuģa laika. Pēc jūsu vēlēšanas pus­dienas piegādā kajītē, sintezatora izeja — pa labi no durvīm. Ēdienu izvēle neierobežota. Dāmas, protams, interesēs tas, ka jaunas tualetes šeit izgatavo divu stundu

laikā. Lūdzu, pievērsiet uzmanību tablo, pēc tā jūs varat noregulēt savus pulksteņus. Noregulēt tos pēc Zemes divdesmit četru stundu cikla jūs varat pie manis. Tagad es ar prieku atbildēšu uz jūsu jautājumiem.

Vera apklusa, no aizturētiem smiekliem piepūtusi vai­gus. Slaida, skaista, ar bronzas krāsas ādu — viņa ļāva fiziķim pamielot acis, lai gan pēc kuģa tradīcijām nedrīk­stēja koķetēt ar pasažieriem.

— Ak tā! — sacīja fiziķis, iesaistoties spēlē. — Bet s.ikiet — vai patiešām kuģis ir tik drošs?

Vera apburoši pasmaidīja.

Tehnikas pēdējais vārds. Neierobežotas enerģijas rezerves — tās mēs smeļam kosmiskajā telpā. Pilnīga autonomija. Un tā tālāk.

— Jūs mani nomierināt, — ar ironisku smaidu sacīja Karačarovs. — Esmu ļoti pateicīgs.

— Vai pasažieriem vēl ir jautājumi?

Fiziķa skatiens mirkli kavējās pie viņas.

— Jā. Jūs… Jūs esat ļoti skaista meitene. Kādēļ esat šeit? Tas taču 'ir bezjēdzīgi. Vai tad jūs nespējat veikt kaut ko vairāk? Varbūt ticat, ka kosmiskajā telpā ilgāk saglabājas jaunība?

Šoreiz viņš bija nopietns. Varbūt tas patiešām bija viņu ieinteresējis, viņš to pats īsti nezināja. Bet varbūt gribēja tikai atriebties par viņas joku? Vera skatījās viņā, nedaudz sakniebusi lūpas.

— Gribat, es atbildēšu pats, — Karačarovs turpināja.

Viss ir ļoti vienkārši. Jūs esat antoriete, tas uzreiz ir

icdzams. Un zināt, ka esat skaista. Un gribat dzīvot uz Zemes. Federācijas centrā, nevis tās nomalē. Jūs uzskatāt,\ ka tikai uz Zemes jūs pienācīgi novērtēs. Novērtēs ne­vis kaut kāds, bet gan ievērojams cilvēks. Ja nu arī ne Padomes loceklis, tad vismaz tā konsultants. Bet Zemes iedzīvotāju Skaits jau sen ir nostabilizējies — un, lai dabūtu Zemes pilsoņtiesības, kaut kas ir jāpaveic. Die­nests Galaktiskajā flotē droši vien dod tādas tiesības. Tas arī viss. Cik jums vēl atlicis lidot? Es nezinu, cik liels stāžs ir vajadzīgs…

Vera atmeta galvu.

— Atvainojiet, — viņa teica oficiālā tonī. — Es at­bildu tikai uz jautājumiem, kas attiecas uz reisu. Tagad man laiks doties uz salonu.

— Atļaujiet piedāvāt jums roku, — galanti sacīja Ka­račarovs.

— Es vēl nekrītu no trapa.

Viņš tomēr pavadīja viņu līdz salonam. Arī fiziķim nez kādēļ pagaisa jautrība, bet Verai viņš, liekas, pa­matīgi samaitāja garastāvokli. Jau ieejot salonā, Kara­čarovs mēģināja izlīdzināt neveiklību.

— Atbildiet, lūdzu, uz vēl vienu — beidzamo jautā­jumu — kā saucas šī deja un kā to dejo?

Piemiegusi acis, Vera paskatījās viņā un negaidot pa­smaidīja.