Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

— Noskaņojums prīmā, kaptein.

— Tūlīt nākšu.

Atvainodamies viņš pavērās Zojā, un viņa saprotoši nolaida skropstas. Ustjugs viņu aizveda līdz ieejai salonā, ieskatījās acīs un pasmaidīja.

— Zeme jau redzama.

— Jā. — Viņa arī pasmaidīja. — Vārds dots.

— Līdz izkāpšanai mēs vēl tiksimies, — apsolīja Ust­jugs. — Un lu pateiksi, kur tevi atrast — tur, lejā.

-— Tev nevajadzēs meklēt.

Viņi bija salona vidū, kad Karačarovs, pašķielējis uz viņiem, noburkšķēja:

— Manuprāt, demonstrācija pilnīgi nevietā.

Viņš stāvēja pie krēsla, kurā sēdēja večuks Petrovs, sēdēja ar tādu izskatu, it kā sen būtu ar krēslu saaudzis.

Viņš patiešām bija nosēdējis šeit visu reisu, tā vismaz likās pārējiem, viņam patika klausīties, bet, ja gadījās sarunas biedrs, arī parunāt,

— Demonstrācijā? — Petrovs parjautaja. — Nē, tāda ir dzīve.

—« Ko jūs zināt par dzīvi? —- nikni noprasīja fiziķis. Zoja palika viena, un viņš būtu varējis pieiet viņai klāt, bet, ieskatījies viņas sejā, saprata, ka nav vērts. — Sprie­žot pēc jūsu noslieces uz banālām patiesībām, jūs esat pensionēts skolotājs. Ko gan pensionēti skolotāji zina' par dzīvi?

Skaļi sperdams soļus, viņš izgāja uz pastaigu klāja, piespiedās ar pieri pie caurspīdīgā borta un brīdi ska­tījās zvaigznēs, nepazīdams zvaigznāju rakstu.

Viņš atgriezās salonā tajā brīdī, kad no. starpsienās iemontētajiem fonatoriem atskanēja stūrmaņa balss:

—- Kapteinis un ekipāža pateicas pasažieriem par brī­nišķīgo vakaru. Lūdzam nākamās stundas laikā ieņemt vietas kūniņās, lai neaizkavētu pirmsnosēšanās manevru izpildi. Vēlam jums patīkamu finišu!

Vera, salona saimniece, ar žilbinošu smaidu jau ap­staigāja pasažierus. Petfovs skatījās viņā, piemiedzis acis. Noskanēja pirmais signāls, un tikai tagad pasažieri pa īstam saprata, ka reiss beidzas; aktrise atkal paraudzījās Istominā, un viņu no jauna sāka mākt šaubas. Izeju uz pastaigu klāju aizsedza matētā siena. Lēnā mūzika no­klusa, un sekundi vēlāk ieskanējās dzīvespriecīgs maršs.

— Vienu minūti! — skaļi teica Karačarovs. — Vieni mirkli!

Vera apstājās, skatīdamās uz viņu, un viņš uzsmaidīja tai. Karačarovam tagad likās, ka viņš tā ir pavadījis visu vakaru —kā salona lauva un sabiedrības dvēsele; kāda tur nelaime, ja to neviens nav ievērojis? Un pabeigt vajadzēs tai pašā garā.

— Burvīgā saimniece, piepildiet mums kausus! Pēdē­jais tosts! — Viņš tai nomierinoši pamāja. — Mēs šajā ceļojumā sadraudzējāmies, un būs žēl, ja nekad vairs neredzēsimies. Es ierosinu pēc gada satikties pilsētā, kurā rīt mūs nogādās kuteris. Par mūsu tikšanos!

Karskis pārlika: jā, pēc gada viņš varēs. Viņš pacēla kausu, un pārējie pakļāvās viņa aicinājumam bez vār­diem. Narevs skeptiski pasmīnēja, Petrovs nomurmināja: «Vēl nav nosēdušies,» — un aktrise māņticīgi paklaudzi- nāja pa galdu.

«Vaļa» kapteinis Ustjugs vaikstījās kā gumijas lelle .1 Miera pirkstos. Seja briesmīgi sašķobījās, vaigi te iekrita, le optimistiski piepūtās. Kosmofiniša astotā posteņa dis­pečers pieskārās regulēšanas pogai, un kapteiņa seja, ku­tas attēls atradās tieši pretī dispečeram tridiekrānā, uz- reiz atguva savus parastos vaibstus; kļuva pat garlaicīgi.

Zālē, kā parasti, bija klusināts troksnis. Četrpadsmit gaismas ekrānos mirgoja zaļganas uguntiņas — to kuģu nosacītie apzīmējumi, kuri atradās elektronu dispečer- iekārtas — diselektro darbības laukā. Dispečers viegli at- lada uguntiņu, kura bija «Valis», pēc tam paskatījās uz kapteini.

— «Vali»! — viņš teica. — Izsauc astotais.

Viņš sagaidīja noteikto atbildi.

— Uzmanību, «Vali»! Vai jums uz borta ir administra­tors Karskis? Galvenais Finišs jums dod priekšroku. Sa­gatavojieties atstāt nogaidīšanas orbītu. Gaidiet pavēli.

Viņš pieskārās pārslēdzējam. Ustjugs izgaisa kā nebijis, tagad dispečera priekšā izrādījās «Gulbja» centrālais pos­tenis ar kapteini pie pults.

— «Gulbi», es astotais. Atslēdzieties no diselektro un klausieties manī! Jūsu manevrs tiek atlikts. Palieciet or­bītā, esiet gatavi palaist «Vali», jo tam ir priekšroka. Ap­stipriniet! — Viņš izdzirdēja neapmierinātu rūkšanu un atgriezās pie «Vaļa». — Astotais — «Valim». Pametiet orbītu pa septiņi — viens — pieci. Pieļaujamā tuvumā iet «Gulbis», esiet uzmanīgi, viņš jūs palaidīs. — Dispečers atkal uzmeta skatienu gaismas ekrānam. — Hallo, dis­elektro uzrāda šķērsli. Ko redzat ceļā?

«Vaļa» kapteinis nokrekšķējās.

— Tas taču ir «Gulbis»! —■ viņš sacīja. — ; Izmetuši bā- ciņu, lai pēc tam varētu precīzi atgriezties savā vietā.; Varbūt paķert pa ceļam, ko? Sodīsim slaistusj t

Sekundi dispečers pārlika; Bāciņa ir, lēts paņēmiens tiem, kas grib paspīdēt ar finiša precizitāti, ja vēl nav smalkas navigatora intuīcijas. Tas ir aizliegts paņēmiens, jo ap Zemi jau tā ir šauri. Nebūtu par ļaunu atņemt «Gul­bim» inventāra mantu, lai kapteinis Steļkins pēcāk atpēr­kas: bāciņa ir dārga.

— Atlikt, — viņš dusmīgi noteica. — Izmanto priekš­roku, ja tā ir dota.

— Labs ir, izslīdēšu, — piekrita Ustjugs no «Vaļa».

Tagad, protams, atkal varēja nodot vadību diselektro,

bet bija izgadījies brīvs brīdis — un dispečers atļāvās vēl pavērot kapteini, lai gan Ustjuga seja bija pazīstama vi­sos sīkumos^ no plankumiņa uz zoda līdz rētai uz labā vaigu kaula — mūžīgai un mīļai piemiņai īto kādas ekspe­dīcijas jaunībā. Šodien Ustjugs bija jautrs"; vispār tāds savāds.

— Cik tev pasažieru? Ko iedot izkraušanai?

—■• Deviņi. Pietiks ar mazo kuteri.

— Tā jau flote aizies bojā, — sacīja dispečers. — Daži kapteiņi nedomā par ekonomiju. Bet krava?'

— ; Roboti un augstākās klases iekārtas restaurācijai.

Ustjugs vairs neskatījās uz dispečeru: uzmanība bija jāpievērš vadības iekārtai. Paklausot skaitļotāja koman­dai, «Valis» slaidi pameta orbītu, tikko manāmi samazinā­dams gaitu. Ustjugs māk finišēt. Tomēr — kas noticis ar viņa fizionomiju? Dispečers izmantoja mirkli, kad kap­teinis varēja atraut skatienu no indikatoriem.

— Vakar ballē esi pārcenties, vai? Atzīsties, liekot roku uz sirds!

Kapteinis Ustjugs svinīgi uzlika roku uz sirds.

— Viss skaidrs, — noteica dispečers. — Sirds, starp citu, atrodas kreisajā pusē. Arī kapteiņiem.

— No bezdarbības jūs tur, finišā, kļūstat stulbi, —- Us­tjugs saniknots noteica. : — Kur tad es, tavuprāt, rādu?

— Pa labi, protams, — uzjautrināts sacīja dispečers.

— Slikti gulēji?

— Nē, bet tu gan … Ak!

Tad tāpēc viņam tāda seja …

— Ustjug, — dispečers klusi un saspringti teica. — At­ceros: rēta tev bija labajā pusē. Nu, no tās reizes, kad mums — tur — norāva pārsegu …

Kapteinis pieskārās rētai.

— It kā būtu vietā.

—■• Ustjug, kuru roku tu pašlaik pacēli?

— Labo, protams, — dusmīgi noteica kapteinis. — Labi, man laiks pāriet uz rokas vadību.

— Nē, nē! Skaties manī uzmanīgi. Kuru roku es iz­stiepju? Redzi?

Kāds no garāmejošajiem dispečeriem tikko novaldīja smieklus un atgājis čukstus paziņoja kaimiņiem, kas tai mirklī bija brīvāki, ka kolēģis pirmklasīgi nes cauri kap­teini Ustjugu.