Vladimirs MIHAILOVS - VIŅPUS DURVĪM

— Nu, kreiso! Skaidri redzu.

; — Vai esi aizmirsis, ka kreisā man ir protēze?

— Reģenerāts, — izlaboja Ustjugs. •— Kas to var at­šķirt?

— Vai tad toreiz reģenerēja? Kur tava atmiņa?

— Jakā aizmirsu, — nepacietīgi sacīja Ustjugs. — Nu, vai tas ir viss? Vai tagad tiem, kas atgriežas no reisa, ieviesti šādi testi?

«Vai viss?» dispečers padomāja. Viss, viss. Lai sēžas. Tad noskaidrosim, kas tur viņiem sanācis. Laikam sakari nav kārtībā un apgriež visu otrādi. Lai sēžas. Nav nekāds joks — aizturēt orbītā kuģi, kam dota priekšroka. Aiztu­rēt smieklīga iemesla dēļ, pārmērīga nodrošināšanās pret nevēlamām sekām.

— Viss, mans labais, — viņš teica. — Jums niķojas tridisakari. Nav labi, kaptein. Lai nu kam, bet tev.. , Labi, pietauvojies! Aizsūtīsim tev meistarus.

Ustjugs paraustīja plecus.

— Sapratu. Eju uz Kosmofinišu.

Kādu brīdi viņi vēl skatījās viens otrā, katrs redzēja sarunas biedru kā ātri gaistošu trīsdimensiju būtni. Ustju- gam būtu vajadzējis tikai izdarīt vienu kustību — ieslēgt automātu orbītas pamešanai —, un pēc stundas ceturk­šņa, pat ātrāk — pēc divpadsmit minūtēm viņš tuvotos Finišam, izlaistu pārejas posmu, pieņemtu uz borta Finiša komisiju — mediķus un muitniekus… Ustjugs vilcinājās.

— Nē, nekas, sakari niķojas, — nomierinoši sacīja dis­pečers. — Kas gan cits?

— Zini, — lēni noteica Ustjugs, — varbūt arī, ka sa­kari. Par aparatūru atbild Rudiks. Bet es neticu, ka Rudi- kam sakari darbotos paši pēc savas iegribas un viņš mani pat nebrīdinātu. Padomā — varbūt šīs blēņas var izskaid­rot vēl ar ko citu?

Varēja jau ar kaut ko citu arī. Taču dispečers saprata, ka izskaidrojums bija diezgan briesmīgs. Zem vasaras krekla mugurai pēkšņi kļuva karsti. Bija noticis kaut kas ļoti briesmīgs. Bet kas?

— Es tevi sapratu, — viņš teica un turpināja oficiālā tonī. p-i Kapteini Ustjug, atļauju manevram atceļu. Ieņe­miet rezerves orbītu!

—? Ieņemam rezerves orbītu, — bēdīgi atbildēja kap­teinis Ustjugs.

* \e>a

Transgalaktiskās flotes pavēlnieku mocīja bezmiegs. Tas no viņa neatlaidās jau trešo nakti — kopš tā brīža, kad pēkšņi ne no šā, ne no tā, it kā bez iemesla, nolai­žoties kurjerkuterim, uzsprāga Vienpadsmitais pavadonis Zvaigžņu starta joslā; uz tā bija trīs cilvēki — dežurē­jošie operatori. Trešo diennakti komandors centās izprast sprādziena iemeslus (pieredzes viņam droši vien bija vai­rāk nekā trim komisijām), bet velti. Un tagad viņš, pie­kusis no domāšanas, sēdēja sava dzīvokļa verandā, kuru no satraukuma pat bija izkustinājis no vietas, kur tā bija divus gadus nostāvējusi, un pārcēlis divsimt metrus aug­stāk trešajā līmenī, —sēdēja verandā un raudzījās zvaigznēs, kur atradās viņa kuģi, bet kur viņam pašam atļāva nokļūt tikai reizi gadā. Komandors uzreiz nesādzir- dēja izsaukumu. Gaismu viņš istabā neiededza un saru­nājās, skatīdamies pa apakšējo logu uz zemes būvju ugu­nīm. Pēc tam viņš neapzināti pavērās augšup, lai gan Lielais Kosmofinišs pašreiz atradās virs Zemes otrās pus­lodes — zem kājām.

— Nesaprotu, — sacīja komandors. — yai viņš ir iera­dies vai nav? Ko tas nozīmē?

Viņu'pārtrauca, un viņš saprata, ka ari šoreiz atgadījies kas nopietns, ja viņu pārtrauc. Viņš mēģināja aizpogāt halātu, aizmirsis, ka tā nav jaka. Pēc tam ieslēdza gaismu, pastiepās pēc izziņu automāta un nospieda burtu «K» — konsultanti.

Profesors Funks neapmierināts norūca?

— Manos gados aizmigt —• tā ir māksla, bet jūs mani modināt. Kāpēc tagad notikumi gadās tikai naktīs? Nu labi, labi..,

Viņš bija vecs, un katru reizi, kad viņu, Transgalakti- kas Konsultatīvās Padomes nemainīgo locekli, pēkšņi iz­sauca, Funks pēc iemesliem netaujāja. Dziļi viņā mājoja cerība nodzīvot līdz pirmajam Kontaktam, un viņš vien- inēr cerēja, ka šoreiz viņu izsauc tieši šajā sakarā, un ne­vaicāja, lai nebūtu vilšanās jau pirms laika.

— Ak, spoguļattēls, — žāvādamies sacīja fiziķis doktors Funks. — Jā, protams, var būt, ka vainīgi sakari. Sakari, sakari. — Viņš brīdi klusēja. — Bet var būt arī kas cits. Sarunāties ar viņu var? Tad pavaicājiet tam… Koordi­nātes taču nosaka ar optikas, nevis ar elektronikas palī­dzību? Tad arī uzprasiet, kā tika noteiktas koordinātes un vai pie tam kaut kas nav noticis. Ja optika viņiem dod normālu attēlu, tad vainīga sakaru aparatūra. Nu, jūs sa­pratāt? Vai orientēšanās laikā nebija kaut kā tāda;., nesaprātīga. — Šis "Vārds viņam iepatikās. ī—š Tieši tā —i nesaprātīga.

— Kapteini Ustjug, kā tika noteiktas koordinātes pec izejas no līdztelpas?

— Orientējāmies normāli? kursa līnija —■ no Polār­zvaigznes uz Sauli, trešais punkts — Kapella.

— Bet ceturtais? — vaicāja komandors.

— ; Komandor, ierastā kosmiskā prakse liek ceturto punktu meklēt šaubu gadījumā. Bet mums šaubu nebija.

«Nekauņa,» nodomāja komandors.

— Toties mums tādas ir. Precizējiet stāvokli pēc ce­turtā punkta.

— Klausos! r-T- atbildēja disciplinētais kapteinis.

Vajadzīgā ceturtā zvaigzne pēkšņi izrādījās pavisam citā vietā. Cilvēks ienāk istabā caur durvīm, dodas taisni pie loga. Apakšā, dabiski, grīda, augšā — griesti, bet pa labi jābūt sienas skapim. Negaidot izrādās, ka sienas skapis — tā pati ceturtā zvaigzne — ir pa kreisi, bet, lai tas atkal būtu pa labi, griestiem jānoguļas zem kājām, bet grīdai jābūt virs galvas. Kapteinis ar Lugovoju grozīja gan šā, gan tā — nekas nelīdzēja.

— It kā pasaule būtu otrādi apgriezušies, — sacīja kap­teinis. — Kas tā par… burvestību?

— Nu, ko es teicu! — iesaucās doktors Funks. Kāda nozīme te sakariem? Nekāda.

r— Kas tad noticis, doktor?

—; Kas noticis? —; Funks piepeši noskaitās. —> Kāpēc jūs to prasāt? — viņš falsetā kliedza. — Ar viņiem ir no­tikusi spoguļinversija! Ar visu kuģi.

Viņš apklusa. Komandors gaidīja. Funks kodīja lūpas.

—■ Cik varu spriest, izskaidrojums ir viens. Kaut ķur tur, mums nezināmā laikā un nezināmos apstākļos, kuģa viela un viss, kas tajā atrodas, mainījis zīmi.

— Kas tad tagad iznāk?… — pēc brīža prasīja koman­dors. Viņš vaicāja klusu un, likās, pat bikli.

—i Visticamāk, ka tagad viņi sastāv no antivielas, — Funks noburkšķēja un aizgriezās.

Pāris minūšu ilga klusums. Pēc tam komandors jautāja:"

— Dispečer, vai jums viss skaidrs? Ko tad jūs gaidāt?

— Jā, — nedzirdami noteica dispečers, noklepojās un jau skaļi atkārtoja: — Jā. Viss skaidrs.

— Rīkojieties!

— ; Ustjug, — teica dispečers. — Tikai mierīgi. Ne soli no orbītas, ne milimetru. Pasažieri guļ?

— Protams.

— Nemodināt.

—■• Kas ar mums ir noticis?

Dispečers neatbildēja. Viņš ieslēdza kopējo kanālu.

— Visiem: astotais izziņo trauksmi. Bloķēt startus. At­brīvot telpu līdz ceturtajai bākai…

Notikums atgadījies viņam, un tagad kosmosā viņš bija galvenais. Viņš pēkšņi sastinga: ja nu «Valis» būtu sācis pietauvoties, tad gan būtu ziepes… Zālē trīspadsmit acu pāri ieurbās viņā, savu balsi viņš dzirdēja no malas — darbojās translācija. «Nešķērsot «Vaļa» orbītu, netuvoties tam nekādos apstākļos. Neko un nevienu no «Vaļa» ne­uzņemt. Posteņiem attālināt kuģus …»

Apspriede beidzās. Dūmu grīstes gaisa zem caurspīdīga­jiem griestiem, kļūdamas sārtas, jo šeit, Ķosmocentrā, tikko svīda gaisma. Komandors piegāja pie sekretāra, pār­slēdza kristālu izejas pozīcijā un sagatavojās noklausīties visu no sākuma. Viņš mīlēja visu noklausīties vēlreiz vienatnē: dažkārt tā dzima derīgas domas. Ierakstā pirmā balss piederēja viņam pašam: — Kaptein, izstāstiet, lūdzu, kā pagāja reiss. Kapteinis (noklepojies, mazliet aizsmacis — sakari ne­daudz pārvērš viņa balsi): Tātad… Paņēmām Antorā kravu un pasažierus. Slodze — trīsdesmit procentu: paš­laik nav sezona. Ieskrējiens bez novirzēm, nekādu dīvai­nību nebija. Atradām izejas punktu, savlaicīgi uzsākām pāreju…