Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

Fiziologs: Kā pēc tam jutās cilvēki?

Kapteinis: Iznāca no kūniņām. Notika -paredzētā medi­cīniskā apskate. Sūdzību nebija, objektīvie rādītāji nor­mas robežās — mazliet labāki, mazliet sliktāki, kā jau parasti.

Funks: Tālāk, lūdzu, tālāk! Kā norisa lidojums līdz- telpā?

Kapteinis: Nu, es sacītu — normāli. Visu laiku, no lē­ciena līdztelpā līdz izejai no tās, nebija ne vibrāciju, ne bojājumu, ne arī kādu citu noviržu.

Funks: Tas ir subjektīvi. Bet mēraparāti?

Kapteinis: Es izskatīju ierakstus. Nekādu noviržu.

Funks: Labi, kaptein. Tagad pastāstiet, kas bija vēro­jams … ārpusē.

Kapteinis: Līdztelpā?

Funks: Jā.

Kapteinis (pēc pauzes)? Vispār, kā jūs zināt, mums nav atļauts…

Funks (nepacietīgi): Jā, jā! Bet visi skatās. Runājiet, tas ir ārkārtīgi svarīgi!

Komandors: Stāstiet, kaptein!

Kapteinis: Jūs taču zināt, kā tas izskatās: absolūti ne­kas. Pat nepateiksi, vai tas ir tukšums vai .nav, tumsa vai kas cits. Tā kā tur nav ko ieraudzīt, un ja mēs tomēr kaut ko nojaušam, tad vēlāk izrādās, ka iespaidi ir bijuši da­žādi, tātad mēs redzam kaut ko sevī, nevis ārpusē. Man, piemēram, parasti liekas, ka mēs nekustīgi karājamies tukšumā, bet no mums uz visām pusēm iet tādi, nu, gai­teņi, vai. Protams, tiem nav ne sienu, ne griestu un tie griežas kā riteņa spieķi, un to ass esmu es. No šīs grieša­nās sāk reibt galva — un jāizslēdz ekrāns. Jācenšas tikai nemainīt režīmu — ja kaut mazliet novirzīsies, iznirsi pil­nīgi neparedzētā vietā.

Funks: Kaptein, vai šajā «absolūtajā nekas» jūs nema­nījāt ko tādu, kas atšķirtos no parastā? Kaut vai sīkumu.

Kapteinis: Pilnīgi neko.

Izdzirdīs izsaukuma kluso zuzoņu, komandors apturēja ierakstu un noliecās pie aparāta.

— Komandor, jūs pavēlējāt ziņot par «Vaļa» sagaidī­tājiem. Viņi ir šeit un, kā vienmēr, gaida, kad to laidīs

uz Kosmofinišu. Pēc jūsu rīkojumā mēs tos palūdzām at­sevišķā zālē. ā <

Pavēlnieks vilcinājās ar atbildi.:

—- Vai viņi uztraucas?

— Pagaidām ne, komandor. Ne vairāk kā parastie Vi­ņiem paskaidroja, ka kuģa finišs nedaudz aizkavējies.

—Lai pagaida. Tiklīdz kaut kas noskaidrosies, es būšu di klāt.

Komandors pievērsās sekretāram.-

Funks: Ak, cik žēl, ka manis tur nebija! Es jau sen ru­nāju par speciālas ekspedīcijas nepieciešamību ?? 5 kamēr vēl esmu dzīvs.

Komandors: Esmu spiests dalībniekus lūgt nenovirzīties no apspriežamā jautājuma. Arī personiski jūs, doktor Funk.

Funks: Labi, bet par to mēs vēl parunāsim Padomēm

Komandors atkal noliecās pie aparāta.

— Klausos!

— Ziņoju: pēc jūsu pavēles tīrītājs ir nostabilizējies «Vaļa» orbītā drošā attālumā no tā.

Komandors pēkšņi sajuta, ka plauksta kļūst mikla, it kā tajā būtu sažņaugts flāzers, kas notēmēts drauga mugurā.

— Lai paliek tur līdz turpmākai pavēlei. Viņš atkal sāka klausīties kristālu-sekretāru.

Komandors: Kā tas varēja notikt? Un kā mēs varam ku­ģim palīdzēt?

Funks (pēo īsas pauzes)? M-m.-.-. Grūti teikt. Domāju, ka pašreizējais zināšanu līmenis mums nedod iespēju pil­nībā izskaidrot notikušo. Jo mums nav vienota uzskata par līdztelpas būtību, lai gan praktiski mēs to izmantojam. Te^ nav nekā neparasta: cilvēki taču lietoja elektrību, ne­izprotot tās būtību. Pēc Bromlija uzskatiem . ?,

Komandors: Vai jūs varat mums kaut ko praktiski ieteikt? Vai zinātne spēj mums paiīdzēt izglābt cilvēkus?

Tagad būs pauze, nodomāja komandors. Tagad viņi pa­vērsies kapteinī un saskatīsies kā medicīnas spīdekļi pie tāda cilvēka gultas, par kuru ir zināms: inopeiabilis. Pēc

tam viņu acīs būs tukšums — ; un konsultanti vairs neska­tīsies kapteinī, bet gan viņam cauri kā tribunāla locekļi, kuru spriedums nav pārsūdzams. Viņi paskatīsies, un man kļūs sāpīgi un bail par šo puisi un par viņa ekipāžu, un par visiem cilvēkiem (laime, ka šoreiz viņu ir tik maz), bet visvairāk tieši par kapteini, tāpēc ka viņam būs grūtāk un sliktāk nekā pārējiem, trīspadsmitreiz grūtāk un sliktāk. Bet mēs viņam nekā nevarēsim palīdzēt, neko nevarēsim no viņa pieņemt, neko — nodot, un pat ilgi no viņa atva­dīties nav mūsu spēkos. Ahā, tūlīt vecītis ierunāsies utkal f ii

Funks: Vispār jautājuma praktiskā puse mums ir skaidra. Jau minēto iemeslu dēļ jebkuram kontaktam ar kuģi draud katastrofālas sekas. Un vienīgā izeja var būt ? ?. var būt…

Pauze.

Fiziologs: Atļaujiet, atļaujiet. Paejiet taču nost, ļaujiet viņam elpot! Atpogājiet.»« Vienu mirkli… (pauze). Tūlīt viņš atjēgsies. Vajadzīgs sanitārais agraplāns.

Funks (tikko dzirdami): Muļķības, nekas nav vajadzīgs. Es tūlīt.

Komandors (nogaidījis, līdz Funks pilnīgi atgūstas)! Pie mums ir pieņemts pirms lēmuma pārliecināties par visu priekšnosacījumu pareizību. Pagaidām, kā es sapratu, visi secinājumi tiek izdarīti tikai uz spoguļinversijas pamata. Kaptein, vai jums uz borta ir palikušas raķešzondes? Tad izdariet tā: atej iet tālāk no Kosmofiniša —> vietu jums no­rādīs — un izlaidiet vienu raķeti uz… nu, uz kaut ko …

Dispečers: Atļaujiet.,. Orbītā atrodas «Gulbja» izmestā bāka. Ja jūs atļausit…

Komandors: Izšaujiet raķeti uz bāku. Ja pieņēmumi ir maldīgi, sprādziens nenotiks. Tad jūs nekavējoši saņem­sit atļauju finišam. Ja tomēr būs stiprs sprādziens, tad… Un pacentieties to izdarīt viens. Ko dara ekipāža?

Kapteinis: Visi guļ. Pēc finiša atlikšanas es pavēlēju ekipāžai atpūsties.

Komandors: Labi. Lai guļ.

Pauze. ^ *

Komandors: Tagad, kad kapteinis mūs nedzird, es gribu jautāt: vai patiešām visa mūsdienu zinātne un tehnika, kas prasa un saņem kolosālus līdzekļus, nav spējīga iz­glābt dažus cilvēkus?

Fiziologs (drūmi): Arī šodien dažkārt tepat blakus uz Zemes vai vistuvākajā kosmosā mirst cilvēki spēka gados, un mēs neesam spējīgi tiem palīdzēt.

Komandors: Un tomēr padomāsim beidzamo reizi, ko mēs varam izdarīt un kādu padomu viņiem dot.

Daudzi tā arī nepacēla acis, atcerējās komandors, bet daži saskatījās muļķīgā un naivā cerībā — ja nu kāds no viņiem tagad pēkšņi, nojausmas vadīts, atradīs pareizo paņēmienu, kā visu nolikt savā vietā, apmainīs antiproto- ,nus un antineitronus atomkodolos, no kādiem tagad sastā­vēja «Valis» un viss, kas uz tā, pret protoniem un neitro­niem, orbītās pozitronus pārvērtīs par elektroniem un kuģis slaidi pametīs nogaidīšanas līniju, un Zeme tā ek­rānos vērtīsies lielāka… Bet apgaismība nenāca ne pār vienu, neviens neatrada paņēmienu un nelūdza vārdu.

Funks (no viņa murmināšanas ar grūtībām var atšķirt atsevišķus vārdus): Mēs zinām, kas ir antiviela, un zinām, kādu reakciju rezultātā rodas antidaļiņas. Bet mēs vēl nemākam pārvērst pat elementu atomus, nemaz nerunājot par dzīvo matēriju. Mēs vēl neesam līdz tam nonākuši. Mums nav priekšstata, kā tas notiek. Nevar kustēties ar maksimālo ātrumu visos fizikas virzienos vienlaicīgi… (Negaidot izmisīgi kliedz.) Un tomēr tas ir velns zina kas! Tas nekur neder! Cūcība, vislielākā cūcība. Mēs pārmē­rīgi domājam par savu drošību. Mums ir jārīkojas, mūsu pienākums … aizklāt viņus ar enerģētisku ekrānu… no­laist uz Zemes vai vismaz izolēt kosmiskajā telpā… Un strādāt, strādāt pie šīs problēmas, kamēr mēs to atrisinā­sim!

Kāds no konsultantiem: Vai kamēr niecīga kļūme ener­goapgādē uz sekundes daļu izjauks ekrānu stabilitāti. Vai tāda iespēja ir pilnīgi izslēgta? Cik ilgu laiku aizņems tādas energosistēmas būve? Bet viņi? Pasīvi gaidīt savu glābiņu var dienām, ne gadifem. Taču šajos apstākļos jeb­kura viņu aktivitāte būs pazudinoša.