Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

Tagad, kad liktenis viņam tomēr sagādājis bezizejas stāvokli, viņš sāka saprast, ka bijis ne visai precīzs, tāpat kā pārējie ar tādu pašu vēlēšanos: viņi ilgojās nevis pēc bezizejas situācijām, bet gan pēc stāvokļa, no kura to­mēr ir izeja, tikai ne katram redzama un ne katrs, to at­radis, ir spējīgs izmantot. To varbūt varētu nosaukt par kvazibezizejas stāvokļiem, taču patiess bezizejas stāvok­lis bija radies tagad. Bija pienācis īstais laiks pajautāt:' vai tu nožēlo? — un pēc pārdomu brīža atbildēt — nē. Tāpēc ka tagad nožēla par izvēlēto dzīves veidu ierādītos nodevība attiecībā pret tiem, kas izvēlējušies to pašu un aizgājuši bojā agrāk — nepaguruši un arī nevīlušies.

Viņš pats bija redzējis, kā gāja bojā daži lieliski un mierīgi biedri. Tāda bija profesijas specifika. Izlūkiem bēdīgo beigu iespēja bija jāparedz iepriekš; tātad nevieb viņu nebija ne pievīlis, ne apmānījis, nebija ko apvaino­ties ne uz citiem, ne uz sevi. Viņa bojāeja ievilkās ga­rumā, agonija varēja izrādīties ilga. Bet, kas zina, kā jūtas tie, kam tā bija īsa?

Nonācis pie tāda slēdziena, kapteinis pamāja ar galvu. Spēlēja mūzika. Viņš ieklausījās: Mēnesnīcas sonāte. Kap­teinis pasmīnēja. Aparāts — bērnības drauga dāvana —; darbojās nevainojami: uztverot kapteiņa jūtas, tas pats izvēlējās kristālu ar ierakstu, kas atbilda viņa noskaņai. Tas bija brīnišķīgs psihes analizators, tikai žēl, ka citiem to neizdevās piemērot savam noskaņojumam un izgudro­tājs tā arī nepaņēma patentu un neizlaida izgudrojumu tautā, jo viņš bija principā pret cilvēku psihes kontroli un tikai saviem draugiem dāvāja mazas kastītes ar īsām antenu adatām; katra aparāta frekvence bija stingri fik­sēta. Tātad automāts saprata kapteiņa noskaņojumu pirms paša Ustjuga. Tālākā darbības programma tika uzdota mū­zikai. Kapteinis stāvēja, līdz ieraksts izbeidzās. Pēc tam viņš izgāja no centrālā posteņa un soļoja pa kuģi — pa savu māju, savu pasauli, savu dzīvi.

Ustjugs klaiņoja pa «Vali», bet atvadījās no'Zemes. Viņš centās apjēgt, saprast, pierast pie tā, kas ar viņiem bija noticis, bet tas nekādi neizdevās. Atvadas iznāca formālas: kapteinis vēl nespēja aptvert, ka Zemes, uz kuru viņš pašlaik raudzījās no observatorijas caurspīdīgā ku­pola, ne viņa, ne arī to pārējo dzīvē, kuri atradās uz kuģa, vairs nekad nebūs.

Vēlāk, citā korpusā, piespiedies ar pieri pie kādas bate­rijas aukstā apvalka, viņš pēkšņi saprata, ka to nevar apjēgt, tāpat kā nevar izprast nāvi: nav iespējams ar prātu aptvert to, par ko nekas nav zināms. Zeme viņu dzīvē bija vienmēr, pat to dzīvē, kas ne reizi nebija apmeklējuši šo planētu, bija dzimuši* un izauguši tālajās zvaigžņu sistē­mās. Zeme bija, un doma, ka tagad būs jāiztiek bez tās, neaizsniedza apziņu.

Pasažieru klāja Ustjugs nokļuva pret paša gribu: kājas viņu bija atvedušas šurp. Viņš apstājās pie kādas no ka­jītēm, zinādams, kas tajā dzīvo, un viņam likās, ka dzird Zojas vieglo elpu, lai gan no kūniņas nebūtu dzirdama pat Jeremejeva varenā krākšana.

Viņš stāvēja pie durvīm un pat nedomāja par Zoju, bet ar visu savu būtni izjuta viņas realitāti, sajuta, kā viņā, par spīti visam, aug prieks. Pēc tā senā gadījuma viņu nomāca vainas apziņa pret sievietēm, tāpēc ka nebija tās pasargājis; tagad viņš no tām vairījās. Pašreiz vainas apziņa pārtapa citā milzīgā sajūtā. Viņam likās, ka arī pēc Zemes zaudējuma viņam vēl atlikusi vesela pilnvēr­tīga pasaule.

Negribējās iet projām no šejienes… Pēc tam kaptei­nim likās, ka krēslā pie sienas kāds kustas. Ustjugs pie­gāja tuvāk, pustumsā viņš pazina padzīvojušo pasažieri Petrovu, kurš visu reisu (izņemot tās stundas, kuras pasa­žieri pavadīja kūniņās, kuģim ieejot līdztelpā un izejot no tās) nosēdēja vienā un tai pašā krēslā. Īstenībā Petrovs nemaz nav tik vecs, ieskatoties vērīgāk, nodomāja kap­teinis. Un diez vai tikai ar vecuma bezmiegu varēja iz­skaidrot to, ka viņš sēdēja te, kad visiem pasažieriem bija jāguļ kūniņās, lai pasargātos no pārslodzēm, kas bija iespējamas nosēžoties.

— Kāpēc jūs esat šeit? — stingri noprasīja Ustjugs.

— Nezinu, — brīdi nogaidījis, klusu atbildēja Petrovs. r— Man ārsti aizlieguši elektromiegu — un cik tad nu manos gados guļ?

Abi apklusa. Kapteinim negribējās palikt vienam.

— Vai jums tur kāds ir?

— Uz Zemes?

— Uz Zemes, uz planētām — vienalga. Pasaulē.

— SieVa, — atteica Petrovs. Un pēc brītiņa piebilda: ■— Jaunāka par mani.

Kapteinis nopūtās.

— Vajag gulēt, — viņš teica.

— Domāju sagaidīt. Laiks jau pienācis, bet kuģis kā izmiris. Vai kaut kas ir noticis, kaptein? Kuģim bojājumi?

Viss ir kā sapnī: puskrēsla, klusinātas balsis.. * Kap­teinim uz brīdi likās, ka nekas nav noticis: pārāk neti­cami viss bija. Un viņš pasažieri nevis sarāja par patva­ļīgu kūniņas pamešanu, bet atbildējai Kuģis ir kārtībā.

— Tātad sakari ar Zemi ir nodibināti?

— Nē. Kuģi neviens nevar pamest. Pat es.

— Pat jūs. Un pat administrators Karskis?

— Ari viņš.

— Kas tad ir samaitājies? Bojājumi Finišā? Uz Zemes? Kas ir sagājis grīstē?

Kapteinis padomāja.

—i Pasaule.

'—» Ahā, — ; bez izbrīna teica Petrovs. — Bet tā ir ga­dījies arī agrāk. Varbūt es vēl pasnaužu. — Viņš piecē­lās, un kapteinis ieraudzīja viņa acis tuvuma; no tām viņš saprata, ka īstenībā Petrovs ļoti grib gulēt.

— ; Ieslēdzieties kūniņā, — Ustjugs ieteica.

Petrovs pamāja un nozuda kajītē.

*

Kaut kas nebija kārtībā. Administrators juta: kaut kas nav, kā vajag. Savādi, neparasti. Uztraucoši.

Tukšums ap Zemi. Sprādziens. Kuģa savādā nekustība. Karskis tā arī nodomāja — «nekustība», lai gan «Valis», protams, kustējās pa ieņemto orbītu. Klusums kuģī. Kas noticis? Viņš nebija pieredzējis neko tādu, ar ko varētu salīdzināt pašreizējo situāciju. Laiks gāja. Ekrānā izpla­tījums joprojām pilnīgi tukšs. Varēja viegli iztēloties, ka Zeme kļuvusi neapdzīvota.

Administrators apņēmīgi devās uz izeju.-

Salonā bija gandrīz pavisam tumšs. Karskim likās kaut kur ar vieglu troksni atveras un aizveras kajītes durvis, viņš atskatījās, bet neko neredzēja.

Pametis salonu, administrators piegāja pie lifta šahtas, kas savienoja pasažieru klājus ar vadības stāviem, kur atradās centrālais postenis un ekipāžas kajītes.

Kā jau visi, kas uz kuģiem nestrādā, bet izmanto tos vienīgi kā transporta līdzekļus, Karskis neviļus uzska­tīja «Vaļa» salonu, zāles un komfortablās kajītes par šīs sarežģītās inženierbūves centru un pamatu. Vadības klājs ar tā skopo un racionālo apdari, ar citu — tehnisku ele­ganci, mēraparātu mirdzumu, spilgto gaismu un silto me­hānismu tikko jūtamo smaržu administratoram likās ne­gaidīts un pat svešs kuģim. Bet novērtēt iespaidus neat­lika laika, un viņš droši devās pa gaiteni uz priekšu.- , —; Stāt! — viņš izdzirdēja.

Karskis nodrebēja un apstājās. Atskatījās. Neviena ne­bija. Bet balss skanēja — monotona un paklusa.

— Vai noslēdzi vidējo? Vai noslēdzi vidējo?

Administrators piespiesti iesmējās un ar plaukstu pie­glauda matus. Viņš saprata un devās tālāk.

—■ Ārējie ieslēgti, — ; paziņoja cita balss. — Ieslēgti.

— Uzmanību, uzmanību. Septiņpadsmitais lūdz uzma­nību. Piektais indekss — augstāks.