Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

Visā Federācijā kopā nekas tamlīdzīgs vēl nebija no­ticis, bet uz atsevišķām planētām gan. Piemēram, tai pašā Līvijā — Nareva dzimtenē, kur, liekas (Karskis precīzi nezināja), vadība bija pārāk uzticējusies savai gaumei un viedoklim un nebija ņēmusi vērā attīstības reālos ap­stākļus, virzību un likumsakarības.

Tagad uz sliekšņa stāvēja kārtējā zinātniski tehniskā revolūcija, šoreiz izejvielu ieguvē, un ļoti daudziem cil­vēkiem, lai turpinātu aktīvu dzīvi, pie kādas viņi piera­duši, nāksies atrast jaunu darbošanās jomu.

Par to arī Karskis gatavojās runāt. Šodien. Uz Zemes.

Kur tā ir? …

Administrators ieslēdza ekrānu.

Likās — lielais un bālais sirpis karājas blakus. Acīm­redzot ziemeļu puslodē bija mākoņaina diena. Varbūt pat lietaina^ Karskis pasmaidīja. Pēkšņi gribējās pastai­gāties lietū. Netālu no sirpja izplūdušās ārējās malas mir­dzēja zvaigzne. Administrators gaidot piemiedza acis. Sirpis lēni, ļoti lēni uzbīdījās zvaigznei virsū. Tātad kuģis atradās orbītā. Vai tas gaidīja kārtu? Karskis savilka uzacis. Ne jau pirmo reizi viņš vēroja Zemi no kosmosa, bet nekad vēl telpa ap to nebija izskatījusies tik tukša.

Lielā Kosmofiniša ugjntiņas spīdēja pašā ekrāna stūri; ap pavadoni arī bija tukšums. Karskis sadrūma. Kas gan būtu noticis izplatījumā?

Kaut kas parādījās uz ekrāna: to pa diagonāli ātri šķēr­soja gaišs punkts. Nevarēja saprast, cik tālu tas atrodas: tas varēja būt tuvs meteopavadonis vai kuģis tālumā. Administrators nedomājot sekoja punktam, kā novēro vienīgo kustīgo priekšmetu redzes laukā. Attēls palielinā­jās — acīmredzot sakaru nodalījumā arī novēroja debess ķermeni un regulēja kadru. Karskis izstiepa kaklu: tur, kurp devās uguntiņa, atradās kāds cits ķermenis. Saskrie­sies? Diez vai: ķermeņi varēja atrasties arī ļoti tālu viens no otra, jo izplatījumā attālumu ir grūti novērtēt. Droši vien uguntiņa ir kuģis, kas tuvojas finišam, pēc tā izkus­tēsies arī «Valis». Administrators pasmaidīja. Punkti uz ekrāna savienojās.

Izblīda neredzēti varena liesma. Likās — izplatījums ir uzsprādzis un izverd uguni kā vulkāns. Acis neviļus aizvērās. Kad administrators tās atvēra, visapkārt bija tumšs, nebija ne zvaigžņu, ne Zemes — pārāk spožs bija spīdums pirms mirkļa. Karskis sajuta, ka pa vaigiem rit asaras. Pēc tam caur miglu iezīmējās neskaidrais baltais sirpis, tad arī zvaigznes. Sprādziena vieta bija melna, tikai dzirksteles ap to iespīdējās un dzisa.

*

Dažas sekundes komandors stāvēja, nesakot ne vārda. Sapulcējušies skatījās viņā vienaldzīgi, ar tikko jaušamu neuzticību, un tikai divi trīs korespondenti, kas vienmēr grozījās Kosmocentrā un saoda jaunumus, turēja gata­vībā kameras. Komandors ilgi raudzījās reportieros, pie­spiežot sevi saniknoties uz tiem, jo pateikt cilvēkiem to, ko viņš gatavojās sacīt, ir daudz vieglāk, ja tu esi nikns, nekā tad, ja jūti žēlumu un līdzcietību, un turklāt vainu. Bet te vēl šie dienaszagļi ar kamerām traucē strādāt — vai šie nevar nodarboties ar kaut ko jēdzīgu? Kas viņus ielaidis? Dzīt, dzīt tos vajag!

Viņš visu pateica vienā elpas vilcienā, kā dzerdams rūgtas zāles:

— Esmu spiests paziņot, ka «Valis», kuru esat ieradu­šies sagaidīt, uz Saules sistēmas robežas ir pazudis bez vēsts. Tiek darīts viss iespējamais, lai noskaidrotu, kas ar to noticis. .A

Viņš runāja un dzirdēja sevi no malas, it kā viņš arī būtu pazudušo radinieks vai draugs; bet vai tad tā nebija? Iestājās klusums, ārkārtīgi liels klusums, un kļuva skaidrs, ka tūlīt, pēc mirkļa, šo klusumu pāršķels pirmais klie­dziens. \.ji\

Dzirksteles tukšumā nodzisa. Kapteinis Ustjugs izņēma zondraķešu palaišanas iekārtas atslēgu, aizvēra mehā­nisma apvalku un piecēlās.

Visi gulēja, bet viņš jutās ļoti riebīgi, un neviens neva­rēja palīdzēt, jo viņam nebija tiesību kādam atklāt bēdīgo ziņu. Kaut kur, iespējams, daudzi cilvēki lauzīja galvu, ļaujot vaļu fantāzijai, lai atrastu iespēju izglābt viņu un visus pārējos, tomēr kapteinis pietiekami zināja fiziku, lai saprastu, ka starp cilvēkiem uz «Vaļa» un visiem pā­rējiem pasaulē no šī brīža ir bezdibenis un viņš pašlaik vientulībā stāv uz tā malas.

Bija iestājies dziļš klusums un palicis pietiekami daudz laika, lai ielūkotos sevī un mēģinātu apjēgt, vai dziļa ir viņā nožēla, ka viņš izvēlējies tieši šo no visiem iespēja­miem ceļiem. Kā tas mēdz būt, bērna negaidīta iedoma nosacīja pusaudža un jaunekļa intereses. Bet bieži vien profesija audzina cilvēku, pirms viņš to apgūst. Viņā ap­vienojās vēlēšanās ieraudzīt nepieejamo ar tieksmi līdz galam atklāt sevī mītošos spēkus, bet vēlāk, skoļā un aka­dēmijā, pārdomāt vairs nebija ne laika, ne iemeslu: cil­vēks, pat negribot iekļuvis šajā sistēmā, iznāca no tās kā pārliecināts savas profesijas pārstāvis, kas mīl to un maz­liet nicina visas pārējās, tāpēc ka cilvēks ir slikts speciā­lists, ja dvēseles dziļumos neuzskata savu nodarbošanos augstāku par citām. Viņš iesāka kā ekipāžas Devītais loceklis uz milzīgajiem kuģiem, kas tagad der tikai mu­zeju ekspozīcijām, un aizgāja līdz Pirmajam labu cilvēku vidū, kurus mīlēja un no kuriem mācījās. Viņš nekļuva par vienu no tiem, kurus sauc par varoņiem, tāpēc, ka negadījās tāda situācija, — varonība bieži rodas tur, kur pietrūkst vai nu vēsa aprēķina, vai arī materiālo līdzekļu, bet tajā laikā ekspedīcijās pietika gan viena, gan otra un ar visu tika galā pēc labākās sirdsapziņas. Kad Ustjugs kļuva kapteinis, viņš nāca pie atziņas, ka vieni kapteiņi kļūst par admirāļiem, bet otri aiziet pensijā, un viņš pie­derēja pie šiem otrajiem: tālākai karjerai bija vajadzīga tāda godkāre, kādas viņam trūka, un tāda neapmierinā­tība ar savu ikdienas darbu, kādas viņam nebija. Otra at­ziņa bija tā, ka jābūt labam kapteinim. Cenšoties kļūt par ļoti labu kapteini, viņš dvēseles dziļumos dažreiz no­žēloja, ka kopš zināma laika liktenis viņam vairs nesa­gādā bezizejas situācijas, nedod iespējas pārbaudīt, ko viņš — nobriedušais — ir vērts pēc visaugstākās likmes. Bet viņš to vēlējās, savādāk nekādi neaizdzija brūcīte dvēselē, par kuru zināja tikai retais, toties pats neaiz­mirsa nekad.

Tas gadījās pirms gadiem divdesmit, kad Ustjugs bija vēl pavisam zaļš; nelaime notika tālu no trasēm, pa ku­rām virzījās civilizācija. Ekspedīcijas dalībnieku vidū bija pāris, kuru mīlestību redzēja visi. Bet, kā jau tas mēdz būt, atradās arī trešais. Nāves draudi ārkārtīgi saasināja jūtas. Sievietes baidījās atstāt kajītes, neviens vairs ne­pildīja pienākumus, un cerības izdzīvot kļuva aizvien ma­zākas. Bija vajadzīga nežēlība urt izturība, lai neviens neaizmirstu, ka viņš ir cilvēks. Ustjugs to neaizmirsa, bet neuzdrošinājās, to izdarīja cits"; viņu nogalināja, pēc tam atjēdzās. Izdevās izglābties; turpmāk cilvēki centās viens ar otru nesatikties. Toreiz Ustjugs nobijās. Bailes viņš ne­varēja sev piedot vēl šodien.

Izlūka gaitas cilvēku izsūc ātri. Pēc tam Ustjugs no­kļuva uz pasažieru kuģa. Ekipāža te bija neliela, bet pa­sažieri nepavisam nebija līdzīgi meklētājiem, kas dodas uz pasaules galu. Ustjugs dienēja teicami tādēļ, ka tagad mīlēja ne tikai sabiedrisko stāvokli, ko deva darbs, bet arī pašu darba procesu. Tas agri vai vēlu notiek ar vi­siem, kuri ilgi darbojas kādā profesijā un kuriem nav iz­teikta talanta uz ko citu.