Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

—■ «Vaļa» kuteri! Ja nebūs atbildes . ir

Administrators noklepojās.

— Te — : kubā pieci — : trīsdesmit — astoņdesmit divi! Kas notiek? Kāpēc Finišs nepieņem kuģus? Atbildiet!

Petrovs saspringtā balsī noprasīja:

— Ko viņš, jūsuprāt, gatavojas darīt?

Strupastainais kuģis izlīdzināja ātrumu. Tagad tas gāja

kaut kā sāniski, ar vienu galu pagriezies pret kuteri. Ad­ministrators izdzirda:

— Kuteri, pie jums tīrītājs. Nekavējoties bremzējiet un atgriezieties uz sava kuģa!

— Kosmofiniša dispečeri — izsauca administrators. — Esmu «Vaļa» kuteris. Lūdzu pavēlēt kapteinim kubā pieci ■— trīsdesmit…

Dispečera balss viņu pārtrauca?

— 1 Kuteri, izpildiet rīkojumu: nekavējoties bremzējiet!

«Sazvērestība,» pazibēja Karska smadzenēs. «Kaut kas ar Padomi, citādi grūti iedomāties… Nē, neparko!»

Petrovs redzēja, ka administratora pirksti sažņaudzas uz vilkmes sektora. Karskis, spītīgi noliecis galvu, skaidri izrunāja:

—■ Dispečer, esmu administrators Karskis, Federācijas Padomes loceklis. Steidzos. Lūdzu nodrošināt manevra brīvību.

— Es — ; tīrītājs! —= iejaucās balss no kuģa. — Esmu gatavs uzbrukt kuterim. Gaidu komandu.

— Spēcīgi teikts, — nosacīja Petrovs.

Karskis pašķielēja uz ceļabiedru.

— Es izraušos.

— Jūs riskējat, administrator.-

— 1 Baidāties?

— Ne par sevi.

49

Karskis pabīdīja sektoru. Kuteris uzņēma ātrumu.

3 — 2004

— Operator, vai mērķi redzat?

— Redzu kuteri.

— Piecas sekundes. -Uzmanību. Četras!

— Komandier …

— Trīs …

— 1 Komandier, kā tad tā! Es to nedarīšu!

— Pavēlu!

— Tur ir cilvēki! — : Nulle! Impulss! Operators klusēja.

— Impulss!

Tīrītāja komandieris pielēca kājās, atgrūda operatoru no pults, piesēdās pats. Kuteris bija paguvis jau aiziet tālu.

— Trīs grādi pa labi! — viņš uzkliedza pilotam.

— Kā vārdā, kaptein? —■ klusi vaicāja pilots.

— Tas ir mēris, — teica komandieris. — Ļaunāk par mēri — nāve.

— Kas ir mēris? — jautāja pilots. — Bet, ja nāve, tad

nogalināt taču gribam mēs? *

—• Klusē, administrator, klusē!

— Es jau to gaidīju: kas gan ir spējīgs nogalināt cil­vēku?

Karskis atkal noliecās pie mikrofona.

— Esmu nelaimē. Lūdzu palīdzību. Runā administrators

Karskis… *

— Komandor, pie jums Slajs no tīrītāja. Varbūt iztik­sim bez iznīcināšanas? Es varu to aizturēt ar aizsarglauku 4

— Dariet tā tūlīt. Atbildu es.

— Klausos!

* .ņiv

— Turieties! — Karskis paguva pateikt.

Petrovs, izstiepis rokas, pagriezās pret viņu. Ādminis-.

trators ta ari nepaguva saprasti vai večuks gribēja viņu apskaut vai, gluži otrādi, saspiest, piekļaut un sažņaugt…

3*

51

Uzlidoja neredzams vilnis, kuteri pasvieda un sagrieza apkārt. Administrators atsitās ar galvu pret pulti. Kaut kas žvīkstēja, čirkstēja. Masīvais krēsls ar visu aizsarg - sistēmu atrāvās no vietas, uzlidoja virsū administratoram, nobrākšķēja, izšļācās asinis. Petrovam kaut kas trāpīja pa pakausi, un arī viņš zaudēja samaņu. •

Bieza, sarkana lāse nokrita uz pults. Asinis ritēja no pārkostās lūpas. Pavēlnieks saviebās.

— Kapteini Ustjug! . — 1 Klausos.

— Pievāciet kuteri!

— Iedzenu viņu. Komandor, laiks kaut ko darīt. Rent­gena starojums pieaug. Un pasažierus nevar tik ilgi turēt kūniņās: viņi nav tam sagatavoti.

— Labi. Te viens no mācītajiem vīriem neoficiāli deva tādu padomu: ja tas noticis ar tevi, visticamāk, pārejas brīdī, pamēģini to vairākkārt atkārtot. Kas zina, varbūt apstākļi sakrīt un viss nokārtojas.

— Sapratu, — atdzīvojies sacīja kapteinis.

— Pirms ieskrējiena izsvied kuteri. Kad iznāksi atpakaļ, sameklē to un palaid raķeti. Tas taču tā arī paliks anti­viela. Skaidrs?

— Viss skaidrs. Malacis! Bet kāpēc viņš neoficiāli?

—• Tāpēc, ka tas nav zinātniski, — pieklusinājis balsi, atbildēja komandors.

— Ahā, — sacīja Ustjugs. — Tātad pret reglamentu. — Viņš brīdi klusēja. — Tuvojos kuterim. Uz izsaukumiem neatbild.

— Domāju, ka viņi tur cietuši pamatīgi. Bet ko varēja darīt? Jā. Tātad, ja viss iznāk, kā vajag, tūlīt traucies atpakaļ. Sarīkosim tādu sagaidīšanu …

Ustjugs raudzījās sānis — uz ekrānu,' kurā lēni izauga kuteris.

— Bet ja ne? — viņš klusi vaicāja. — Tad — 1 palikt viņpus durvīm?

Komandors noklepojās, kā gatavodamies teikt runu, bet neko nepateica.

— Es jūs sapratu, — pēc brīža nomurmināja Ustjugs.

— Jā._ Tad vislabāk, protams, aiziet. Tur — dziļāk vakuumā. Nodrošināt sevi.

— Kāpēc?

Komandors stingri paskatījās kapteinī.

'—• Dzīve vēl nav galā. Lai arī pašlaik jums nekā nevar palīdzēt. Šo problēmu risinās. Zeme — tas tomēr ir spēks. Es domāju, ka vajag rīkoties tā. Ja pārejas nedos neko jaunu, palieciet tādā attālumā no Zemes, lai varētu uz­turēt sakarus. Vismaz parunāties varēsim… Un, raugi, ne pēc gada — ; pēc trim, pieciem, desmit tomēr atradīs izeju. Stāvoklis ir draņķīgs, bet nav bezcerīgs, saprati? Tā kā, — viņš saminstījās, —■ pavēlēt nevaru, tad lūdzu: nepieņem galējus lēmumus!

— Pareizi, — atsaucās kapteinis Ustjugs. — Pavēlēt jūs nevarat. — Viņš apklusa, tad jautāja: —: Atvadīties ļausit?

—■ Diez vai. Vai tu būtu ļāvis?

— Baidāties no starpgadījumiem?

— 1 It kā tu nebaidītos.

Kapteinis paraustīja plecus.

— Nezinu. Iespējams, ka baidos. — Viņš padomāja. —•- Protams, sekas nav domātas vājiem nerviem. Tomēr cilvēcīgi…

— Mēs to apsvērām. Notikušais ir nesaprotams. Nesa­protamais baida. Sabiedrība pieprasīs pārtraukt A klases mašīnu reisus līdz iemeslu noskaidrošanai. Ej noskaidro! Taču visai Federācijai vajadzīgi sakari ar Zemi, un klase pašlaik ir tālo transportu līdzekļu pamats … Nu ko es tev te sākšu lekcijas lasīt! — komandors pēkšņi noskaitās.

Ustjugs saprata, ka viņam taisnība. Viņš paliks uz Ze­mes, un tās intereses viņam ir galvenās. Nevajag savu nelaimi iztēlot par vislielāko planētas mērogā. Kas cil­vēcei ir pusotra desmita cilvēku? Nu, Karski vēl atcerē­sies, bet mūs — pārējos? Nelaime, protams, bet ne kata­strofa … Agrāk bija savādāk, viņš pēkšņi nodomāja. Ag­rāk vieta, kur dzīvoja tūkstoš cilvēku, skaitījās ne pārāk maza pilsēta, bet tūkstoti var pazīt pēc sejas, un katra pazušana tika ievērota. Savādi, bet dzīvību vērtēja zemāk, vieglāk nogalināja. Mūsu laikā nenogalina, bet ko nozī­mējam mēs trīspadsmit visiem piecdesmit Federācijas mil­jardiem vai cik to ir šodien… Federācijas mašīna ripo un bez mums ari ripos tāpat. Cilvēki jau tik un tā nesēž uz vietas. Cik mēs esam tos pārvadājuši… Katrs ir ab­solūti brīvs, bet vai tas nozīmē, ka it kā arī vairs neva­jadzīgs? Pēkšņi viņš izbrīnījās. Detaļa mehānismā ir ne­brīva, bet tikai tur tā noderīga. Ja tā atrodas ārpus mašī­nas, tad tie ir lūžņi. i ī Kam gan šādas pārdomas, beidzot nodomāja kapteinis, un viņam iegribējās ātrāk beigt sarunu un kaut mazliet atbrīvoties, pirms sāk darboties.

— Vai tu mūs nicini? — vaicāja komandors. — ; Bet izdari to, ko es tev lūgšu, labi? Ieliec visus brīvos kristā­lus ieraksta automātā. Es pavēlēju dot tev tik daudz in­formācijas, cik varēsi paņemt. Vairāk neko tev iedot nevaram. Ierakstīs paātrināti, ar kodu. Tas tevi neaizturēs.