Vladimirs MIHAILOVS - VIŅPUS DURVĪM

Здесь есть возможность читать онлайн «Vladimirs MIHAILOVS - VIŅPUS DURVĪM» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1980, Издательство: «LIESMA», Жанр: Космическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

VIŅPUS DURVĪM: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «VIŅPUS DURVĪM»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

V.MIHAILOVS
VIŅPUS DURVĪM
FANTASTISKS ROMĀNS
RĪGA «LIESMA» 1980
В. Михайлов
ДВЕРЬ С ТОЙ СТОРОНЫ Фантастический роман Издательство «Лиесма» Рига 1974
No krievu valodas tulkojis Pēteris Zirnītis Mākslinieks Arvīds Galeviuss
Tulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1980

VIŅPUS DURVĪM — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «VIŅPUS DURVĪM», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

- Viņš paskaidroja ātri. Pēc tam iestājās tāds klusums,

ka, ar parasti nedzirdamo klakšķi ieslēdzoties klimatiza- toram, visi trīs nodrebēja un pacēla acis; pēc tam galvas atkal nolaidās.

Lugovojs skatījās uz savu roku — skatījās tā, it kā re­dzētu to pirmo reizi mūžā. Gluda, balta āda, gaiši matiņi, vienādi apgriezti nagi. Tagad viņš pirmo reizi ievēroja, ka pirksti — garais zeltnesis — viņam ir mazliet izliekti viens pret otru; uz rādītājpirksta pie paša naga, izrādās, saglabājusies neliela rēta, — te pirms daudziem gadiem bija augonis, — bet vispār, ja padomā, tas nemaz nebija tik sen … Roka, daļa no viņa paša, tagad izskatījās sveša un pat briesmīga; bija dīvaini apzināties, ka šī roka sa­stāv nevis no normālas, parastas vielas, bet gan no pre­tējā — nepierasta un drausmīga. Pēc izskata neko nepa­teiksi … Stūrmanis pagrieza roku ar delnu uz augšu, it

kā tajā izzīmētajās līnijās varētu sameklēt atbildi uz jeb­kuru jautājumu un pat uz galveno: kas tagad būs?

Viņš paskatījās kapteinī —< zagšus, pēc tam tieši. Kap­teinis bija cilvēks, kuram Lugovojs bezgalīgi ticēja, kurš visu zināja un mācēja, ar kuru nekas nevarēja notikt. Kapteinis deva saprātīgas un savlaicīgas pavēles, un, ja viņš šimbrīžam ir draugus kārtīgi pabaidījis, tad tikai tā­dēļ, lai pēc brīža paskaidrotu, ka izeju viņš jau ir atradis un atliek tikai izdarīt to un to. Lugovojs gaidīja, bet kap­teinis vilcinājās, nedeva rīkojumus. Tad stūrmanis no­prasīja:'

— Kas jādara, kaptein? Es esmu gatavs.

~ [1] bet tu, inženier? — vaicāja kapteinis.

Rudiks sevi nepētīja: cilvēks nepadodas precīzam ap­rēķinam. Viņš lēni pagrieza galvu no viena aparāta uz otru, meklēdams to novirzi no normas, kuru viņš, inže­nieris, bija palaidis garām pirmajā — paviršajā apskatē. Viss izskatījās normāli, un tas izraisīja inženiērī sapī­kumu. Līdz šim viņš bija sastapies tikai ar tādām novir­zēm no dabiskās notikumu gaitas, kuras varēja novērst ar instrumentiem un remontautomātiem. Taču tagad apa­rāti uzrādīja normu, bet kārtības tomēr nebija, ja Ustjugs tā teica. Rudiks paraustīja plecus.

— Pēc normāliem likumiem, — viņš lēni sacīja, — ; mums tagad Kosmofinišā jāiziet profilaktiskā apskate un jānomaina nolietojušies mezgli. Pārējais tev labāk jāzina.

— Par profilaktiku aizmirsti, — kapteinis teica.

— Tad komandē, — atbildēja Rudiks. — Kā rīkosimies?

— Leksim, — kapteinis paskaidroja viņu ierastajā žargonā. — Leksim līdztelpā atpakaļ —.līdz atgriezīsimies normā vai sašķīdīsim gabalos.

— Tik vien, — inženieris paraustīja plecus.

— Nav tik vienkārši. Vajag pēc iespējas precīzāk at­kārtot apstākļus. Pāreja jāsāk tai punktā, kurā mēs iznā- cām, atgriežoties no Antoras, — stūrman, uzdevums tev! Ievērot līdz sīkumam visus režīmus — tas tev, inženier.

— Skaidrs. Man vajag, kā nākas, izložņāt visus kaktus, ja mēs kārtīgu apkopi nedabūsim.

-B r — Cik ilgu laiku vajadzēs?

— Pacentīšos ātrāk. Bet pats zini: ieguvums laikā —- zaudējums drošībā. Rēķini r— dažas dienas. Kosmofinišā rakņātos vairākas nedēļas.

» Tad aiziesim tālāk no Sistēmas, nāksies modināt pa­sažierus.

—5 Vai viņi nesacels brēku? — ; interesējās inženieris. — Dzīvosim — redzēsim, — nenoteikti atbildēja kap­teinis.

Vajadzēja teikt —= «ja dzīvosim»; «ja» viņš izlaida.

*

Ceļš viņiem bija iztīrīts kā vēl nekad. Visapkārt bija tukšs; Zeme mirdzēja trešajā ceturksnī, arī tīrītājs rēgo­jās netālu. Kapteinis to izsauca.

—• Ei, vecā slota! — viņš teica, cenzdamies runāt moži. r— Kas klausās? Es — «Valis», kapteinis Ustjugs.

— Kapteinis Slajs klausās.

— Kategoriski lūdzu paiet tālāk. Tūlīt sākšu ieskrē­jienu.

Kapteinis Slajs svārstījās.

— Redzat, man pavēlēts sekot.. ?

— Vai tu mani nepazīsti?

— Jā, — sacīja kapteinis Slajs. — 1 Labi, aizeju. — Viņš ievilka elpu. — Tātad laimīgu ceļu.

— Laimīgi palikt, — atbildēja Ustjugs, ar skumjām sa­prazdams, ka šie varbūt ir beidzamie vārdi, ko viņš runā ar cilvēku no Zemes. Pēdējie viņa dzīvē.

«Valis», ķirbja un telefona klausules krustojums (kā šīs klases mašīnas dēvēja profesionālajā sarunvalodā), iz­liekdams orbītu, vienmērīgi paātrināja gaitu. Zvaigznes, uz kuru fona tas bija redzams, notrīsēja, pēc tam tās aiz­sedza violets mākonītis.

Savādi — «Valis» devās prom viens pats, bet šeit pa­lika visi: flote, Zeme, cilvēki. Uz mirkli komandoram nez kādēļ likās, ka palicis viens — aiziet cilvēki, draugi iet tālāk. Riebīga sajūta, kad draugi iet uz priekšu, bet tu stāvi uz vietas …

Kosmocentrā kāds ieslēdza sēru maršu. — Aizvāciet, muļķi! — caur zobiem pavēlēja koman­dors.

Violetais punkts gaisa tālē.

CETURTA NODAĻA

— Meitenīte taču ir raudājusi, — sacīja Karačarovs, palūkojies uz salonā tikko parādījušos Veru. — Acis sar­kanas kā trusītim. Varbūt jāsaka — kā rubīni?

Fiziķis jutās lieliski. Viņš bija izgulējies, bet pamosto- • ties tūlīt atcerējās, ka jau šodien būs uz Zemes. Nu, satu­ries! Uz planētas to gaidīja atzinība, iespēja plaši un ar vērienu strādāt; domāt par vēl neaizsākto, ko var apcerēt vispārīgi, neielaižoties sīkumos, — tas ir vislabākais, ko cilvēks var radīt. Un fiziķis bija laimīgs, dungoja pie se­vis dziesmiņu, un viņam likās nedabiski, ja kāds raud, — dzīve taču ir tik jauka! Viņš aizbildnieciski uzsmaidīja meitenei.

—■ Mazputniņ! Kas mums nodarījis pāri?

Vera pakratīja galvu un steidzīgi aizgāja. Karačarovs kritiski noskatījās viņai pakaļ — gudrs sirmgalvis, kas zināja, cik maz vērtas jaunības rūpes, un piegāja klāt Petrovam, kas jau bija paguvis apsēsties savā iemīļotaja krēslā.

— Sveiciens jums, metr! Un visur kaisle liktenīgā, — pamācoši norunāja fiziķis.

Labrīt! —atsaucās Petrovs. — Kālab «metrs»?

Kā! Es taču jums jau teicu, kas jūs esat, — ; pensio­nēts skolotājs, kurš ceļo, lai redzētu pasauli, par kuru pats visu mūžu stāstījis bērniem. Vai man nav taisnība? Es ārkārtīgi labi protu novērtēt cilvēkus jau no pirmā acu uzmetiena. Vai jūs, metr, čemodānu jau esat sakra­vājis?

—% Neviens vēl nav teicis, ka būtu jau laiks.

— Ak jā, zvans taču vēl nav vēstījis stundas beigas. Ak dievs, cik jūs visi esat šodien garlaicīgi! Tik saulainā dienā…

Salonā bija parastais apgaismojums, bet fiziķis bija pār­liecināts, ka diena ir saulaina. Izdzirdis soļu troksni, viņš strauji pagriezās.

— Esat sveicināti, jūsu augstība! Vispazemīgākais no vergiem sveic jūs.

«Šodien,» domāja Zoja. «Šodien uz Zemes.» Viņa uz­smaidīja fiziķim, it kā viņas priekšā stāvētu Ustjugs, un Karačarovam pat elpa aizrāvās. Viņš nomurmināja:

—■ Tā nevajag — es varu kļūt akls .u

Rakstnieks ienāca ar čemodānu un nolika to pie sienas.

— Es esmu tālredzīgs cilvēks, — viņš paziņoja visiem zināšanai. — Cik pulkstenis? Manējam elements nosēdies.

Fiziķis paskatījās savā hronometrā ar kalendāru.

— Bez divdesmit, deviņi — pēc vispārējā, — : viņš laipni atbildēja, bet tūlīt sarauca pieri un vēlreiz paraudzījās pulkstenī, šoreiz uzmanīgāka —^ Paklau, kāds šodien da­tums?

—: Trīsdesmit pirmais, protams, — teica Narevs.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «VIŅPUS DURVĪM»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «VIŅPUS DURVĪM» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme
Vladimirs Obručevs
Vladimirs Cepurovs - Paradīzes aboli
Vladimirs Cepurovs
Vladimirs. MIHAILOVS - Viņi atvēra durvis
Vladimirs. MIHAILOVS
libcat.ru: книга без обложки
V.MIHAILOVS
VLADIMIRS MIHAILOVS - TREŠĀ PAKĀPE
VLADIMIRS MIHAILOVS
VLADIMIRS Mihailovs - SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA
VLADIMIRS Mihailovs
VLADIMIRS MIHAILOVS - SAVAM BRĀLIM SARGS
VLADIMIRS MIHAILOVS
V.MIHAILOVS - SĀKOTNE
V.MIHAILOVS
V.MIHAILOVS - MELNĀS DZĒRVĒS
V.MIHAILOVS
V.MIHAILOVS - DZIĻAIS MĪNUSS
V.MIHAILOVS
Отзывы о книге «VIŅPUS DURVĪM»

Обсуждение, отзывы о книге «VIŅPUS DURVĪM» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x