Vladimirs MIHAILOVS - VIŅPUS DURVĪM

— Tiks izdarīts.

— Un otrais: varbūt pamodini ekipāžu. Es viņiem kaut ko pateiktu… Vai ekipāža laba? Es jau pazīstu tikai jūs, kapteiņus.

Kapteinis Ustjugs pakratīja galvu.

— Nevajag viņiem neko teikt.

Patiešām nevajag. Ko komandors varēja pateikt? Uzve- dieties labi, klausiet kapteini? Kapteinis ir jāklausa tāpat, bet kritiskās situācijās viņu klausa tikai tad, ja viņš pa­tiesi ir tā vērts, un tas jāpierāda viņam pašam, nevis caur priekšniecību. Tā ka pierunāt nevienu nevajag, no tā la­bāk nepaliks. Komandors to ļoti labi zināja, bet uzskatīja par savu pienākumu piedāvāt kapteinim tādu palīdzību.

— Pareizi. Tev ar viņiem jādzīvo un jāiztiek ar savu autoritāti. Ko es vēl varu līdzēt tev personiski? Vai uz Zemes tu esi viens pats?

— Sen jau.

—■■ Tātad neko?

Kapteinis nopietni paskatījās komandorā.

— Nepieminiet ar ļaunu.

— Ņem par labu. Nu, dod roku! Ticu. Uz tikšanos.

Ustjugs pastiepa roku pret telpisko attēlu. Pirksti izgāja

caur pirkstiem. Pēc tam komandors izgaisa, palika tikai mirdzošs piena krāsas ekrāns. Tā izskatās šīs pasaules

durvis, kad tās aizver aiz sevis, nodomāja kapteinis.

*

Kuteris bija pieņemts ellingā. Kapteinis pats atbloķēja un atvēra lūku. Viņa uzacis savilkās: lūka parādījās Pet­rovs. Nobrāzies viņš izskatījās kā pirmatnējas cilts vado­nis kaujas krāsojumā.

—• Nu, ātrāk! — teica Petrovs. — Ar viņu ir slikti.

Kapteinis tikai saknieba lūpas. No večuka viņš tādus pārsteigumus nebija gaidījis. Labi, būs laiks — vēl paru­nāsim par šo tematu.

Karskis, šķiet, bija jau miris. Kutera kabīni kapteinis vairs nepazina: tās zaļās sienas bija nosētas ar sarkaniem plankumiem. Ustjugs ar Petrovu atbrīvoja administratoru no krēsla, kas atradās viņam virsū; kapteinis gribēja sa­ņemt Karski aiz kājām, bet laikus attapās: viena kāja bija izgriezta savādā, neiespējamā leņķī pret ķermeni; Ustjugs paskatījās — un novērsa acis. Kreiso roku acīmredzot arī neizdosies reģenerēt. Viņš pieskārās rokai, Karskis kon­vulsīvi sarāvās. Tātad dzīvs, labi vēl, ka tā.

Kopā ar Petrovu viņi aizstiepa administratoru uz hos­pitāļa nodalījumu. Pēc tam kapteinis steidzīgi izsauca ko- mandoru un tūlīt arī paziņoja flotes galvenajam ķirurgam. Kuģis vēl nevarēja aiziet, un, kamēr ārsti, sapulcējušies Ķosmocentrā, apskatīja uz ekrāna nesamaņā guļošo Kar­ski, kapteinis asistēja un, grozot turekļu un siksnu sis­tēmu, kurā bija ievietots Karskis, te uz vienu, te uz otru pusi, aizvien biežāk raudzījās rentgena starojuma indi­katorā.

Kad mediķi bija apskati beiguši un sāka apspriesties, kapteinis beidzot kļuva brīvs. Vajadzēja steidzīgi sagata­vot kuģi izejai kosmosā, bet viņš vilcinājās".

Ja «Vaļa» un pasažieru glābšana būtu atkarīga no eki­pāžas, Ustjugs nešaubīdamies pavēlētu jebkuram ziedot dzīvību, un katrs komandas loceklis — viņš pats pirmām kārtām — riskētu ar dzīvības briesmām, ja tikai tam būtu jēga.

Meteorītu uzbrukumi, bortos izsisti caurumi, vairs ne­kontrolējamie reaktori, viltīgie, apslēptie hermētiskuma traucējumi, navigācijas iekārtas sabojāšanās, šizofrēniķis, kas draud uzspridzināt kuģi, — visas šīs un daudzas citas iespējamās nelaimes viņam tagad likās gandrīz vai vēla­mas: katra no tām aicināja uz aktīvu darbību, piespieda cilvēkus saņemt visus spēkus un neatstāja laiku bailēm un pārdomām par bēdīgo nākotni.

Bet tagad no viņiem neprasīja neko citu kā tikai mie­rīgi nogaidīt. Tas pēkšņi izrādījās visbriesmīgākais.

Cilvēki paliek cilvēki. Pašsaglabāšanās instinkts un bailes no nezināmā, lai arī disciplīna un lepnums tiem ne­ļauj parādīties, turpināja katrā dzīvot. Kapteinis zināja, ka pirmajā mirkli, —• vai cilvēki to izrādīs vai ne, — vi­ņus nenovēršami sagrābs izmisums.

Nekas nevar būt briesmīgāks par izmisumu slēgtā telpā. Sekas var būt daudzveidīgas, bet vienādi bēdīgas.

Tāpēc Ustjugs sasprindzināti pūlējās līdz pēdējam sīku­mam atcerēties, kā bija rīkojušies inženieris un stūrmanis dažādos gadījumos. Atmiņa nepalīdzēja. Kapteinis vēl un vēlreiz pārliecinājās, ka viņu kopējie lidojumi uz kuģa «Valis» bijuši neizsakāmi veiksmīgi. Asas situācijas, ne­maz nerunājot par kritiskām, reisos neradās, un tas bija dabiski: tikai tā varēja kalpot uz pasažieru lainera cilvēki, kas sevi cienīja. Protams, Ustjugs zināja savu biedru pa­gātni, lai arī tā jau sen vairs netika atzīmēta obligātajos dokumentos; pēc tradīcijas cilvēki, ierodoties uz kuģa, pastāstīja paši par sevi. Tomēr viņi, stāstot par sevi, nemīl glaimus — īsti cilvēki, protams. Un tas, kas šoreiz kap­teinim būtu noderējis, palika ārpus lakoniskajām ziņām.

Iespējams, ka šādās pārdomās viņš būtu pavadījis krietnu laiku, bet tās pārtrauca izsaukums. Ārsti bija no­nākuši pie kopēja slēdziena un pavēlēja kapteinim gata­vot Karski operācijai.

Viņš pārslēdza sakarus uz hospitāļa nodaļu un novie­toja administratoru tā, kā viņam lika. Ekrānā bija redzams, kā vairāki ķirurgi ieņēma vietas pie manipulato­riem. No «Vaļa» operāciju kajītes griestiem nolaidās sa­režģīta ģeometriska sviru sistēma, apbruņota ar ķirurģis­kajiem instrumentiem, un sastinga virs cietušā. Ķirurgs uz ekrāna izdarīja ātru rokas kustību; savā ekrānā uz Zemes viņš redzēja, kā tieva, spīdoša svira nolaidās un atkārtoja viņa kustību, izdarot griezumu. Šajos apstākļos izglābt roku un kāju bija neiespējami, runa varēja būt par dzīvības glābšanu. Par laimi, asins rezerves uz kuģa bija neskartas. Sakari darbojās lieliski, katra ārsta kustība tika atkārtota ar novēlojumu, kas radās, kamēr viļņi no Kosmocentra nonāca līdz «Vaļa» antenām — ne ilgāk. Kapteinis piespieda sevi skatīties, acis nenovēršot: pār­baudījums jau bija sācies, un viņš nezināja, kāds būs turpinājums, tāpēc viņam bija jābūt gatavam uz visu. Pēc četrdesmit minūtēm operācija bija galā. Roku un kāju varēs reģenerēt; kuģa apstākļos, ņemot vērā tā relatīvi vājo iekārtu, šis process varēja ilgt mēnešiem. Uzklausījis norādījumus, kapteinis ieslēdza reģeneratoru un visu no­stiprināja, lai pārslodžu laikā nekas nemainītos. Tikai tagad viņš pateica, ka uz kuģa ir ārste un ka turpmāk tieši viņa novēros slimnieku. Galvenais ķirurgs sarauca pieri, bet neizteica neviena pārmetuma vārda, viņš bija nevis parasts, bet gan Transgalaktikas ārsts un saprata, ka atkāpes no noteikumiem dažkārt ir nepieciešamas.

Kad kapteinis atgriezās centrālajā postenī, tur skanēja mūzika. Ustjugs novīpsnāja: tā bija Trešā Heroiskā, trešā daļa — skerco, allegro vivace. Viņš pagaidīja, līdz noska­nēja klusinātais aicinājums uz kauju, — tā viņš uztvēra šo vietu.

— Jā, — kapteinis noteica pie sevis. — Jādomā, ka automāts notiekošo ir sapratis pareizi.

Kapteinis piegāja pie pults un ieslēdza signālu.

Ekipāžas kajītes pielija ar trauksmes zvaniem.

*

— Vai mūsu kārta, meistar? — vaicāja Lugovojs. Viņš bija svaigs un bezrūpīgs, valgie mati uz galvas skaisti cirtojās. Labi, biezi mati, neviena sudraba pavediena. Pa­gaidām.

— Jā, — kapteinis sausi teica. — Pienākusi mūsu kārta.

Inženieris Rudiks smalki uztvēra kapteiņa intonācijas.

Viņš ātri pārlaida skatienu centrālajam postenim, bet ne­atklāja nekāda pamata trauksmei.

— Kas noticis? — viņš tomēr noprasīja.

— Sēdieties! Pastāstīšu, kāda situācija izveidojusies.