Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

Komandors: Kas tad… kas viņiem būtu jādara?

Funks: Jāaiziet. Pēc iespējas tālāk. Saules sistēmā viņi kusīs kā cukurs tējā — lēni, bet neatvairāmi. Es pat ne­runāju par draudiem, ko viņi nozīmē visam pārējam. Ja nu mēs neesam pārliecināti par iespēju tos izolēt, tiem jāaiziet.

Komandors: Kurp?

Funks: Uz nekurieni. Tur, kur mazāk matērijas.

*

Labs administrators zināja daudz, arī to, kāda ir trans- galaktiskā kuģa finiša un pasažieru izkāpšanas kārtība. Administrators Karskis to zināja un jau pirms iegulšanās kūniņā rīkojās, lai pamostos agrāk un iegūtu laiku attap­ties un visu apjēgt. Lai nu kā, bet austošajai dienai bija jākļūst par dižāko viņa dzīvē; te arī visstiprākā nervu sistēma varēja neizturēt. Karskis negribēja ne ar vārdu vai žestu sabojāt iespaidu par sevi tiem, ar ko viņam vēl veselu gadu būs jāstrādā kopā. Administrators iepriekš nolika elektromiega taimeru uz vajadzīgo atzīmi, viegli atrada kūniņas automātikas izslēdzēju, pārlika to uz au­tomātisko regulāciju un tikai pēc tam atļāvās apgulties un aizmigt.

Elektromiegs izslēdzās savlaicīgi. Karskis lēni atvēra acis. Galva bija skaidra, sajūta lieliska. Viņš ieklausījās ar visu ķermeni, bet nesajuta to sīko, pat kūniņā iekļūs- tošo «vibrāciju, kas pavada lielās pārslodzes. Kūniņu va­rēja pamest. Viņš nospieda pogu, un kūniņas vāks ne­steidzīgi pacēlās.

Bija kluss, gaiss vēss un tīrs kā no rīta kalnos. Karskis mīlēja klusumu un zināja, ka nākamā gada laikā viņš reti dabūs to izbaudīt. Tālab jo tīkamāk bija izjust mieru pašlaik, kad visi pasažieri gulēja, bet ekipāža bija aiz­ņemta, veicot nosēšanos. Administrators lēni, ar baudu vilcinot laiku, uzsāka rīta procedūru. Elpošana, vingrinā­jumi muskuļiem, iekšējiem orgāniem, nerviem, masāža … Cilvēki jau sen bija sākuši nopietni izturēties pret dvē­seles templi, bija pagājis laiks, kad ķermeņa iespējas un rezerves tika tērētas tikpat neprātīgi kā visas planētas resursi, kad lepojās, ja ar darbu un nevērību pret veselību noveda sevi līdz slimībai, lai gan, ja novestu līdz tādam stāvoklim savu uzņēmumu, tad nāktos stāties' tiesas priekšā… Pabeidzis vingrinājumus, Karskis iegāja vannā, pēc tam vēlreiz pārbaudīja, vai viss ir iepakots. Pasūtīja kafiju un jau pēc minūtes no sienas nišas, kur atradās sintezatora izeja, paņēma trauku, kas izplatīja tīkamu smaržu. Nodzēra kādu malku un sāka vēlreiz pārdomāt gaidāmo.

Domas raisījās labi, viss* tēlojās skaidri. Viņš atcerējās sievu. Pēķšņi iegribējās pateikt viņai dažus vārdus, to-, mēr būtu netaktiski parādīties ekipāžai pašlaik, kad pa­sažierus vēl nemodināja. Pēc viņa rēķina pārējiem vēl bija jāguļ apmēram stundu; tik ilgi administrators varēja pieciest, un arī sievai ne prātā nevarēja nākt tagad gaidīt no viņa zvanu… Administratoram patika apzināties, ka viņš ir palicis pieticīgs cilvēks, necenšas izcelties, nepa­svītro savu pārākumu, kurš — kā viņš un arī visi pārējie ticēja — bija pilnīgi reāls. Atlikušo stundu varēja izman­tot, lai vēlreiz ar skaidru galvu pārskatītu uz Antoras uz­rakstīto runas tekstu, nevis lai vēsi sarunātos ar sievu.

Liekas, galvenais tajā bija pateikts.

Karskis sāka domāt, vai tiešām tā ir.

Viņam patika laiks, kurā nācās dzīvot un strādāt. Laiks bija interesants un atbildīgs.

Federācija auga. Vēl bija grūti nosacīt, cik plaša tā būs pēc desmit — piecpadsmit gadiem. Jau tagad tā iekļāva sevī desmitus apdzīvojamu planētu dažādās zvaig­žņu sistēmās. Būtībā pirmais tās attīstības posms tuvojās no­slēgumam: Zemes tipa planētu apgūšana, kas derīgas cil­vēka dzīvei. To nebija nemaz tik daudz, gandrīz visas tagad bija apdzīvotas un iekļautas Federācijā. Tā bija vie­nība, kas deva cilvēku šūniņām iespēju eksistēt, attīstīties un nostiprināties; atstātas savā vaļā, tās diez vai varētu atzīmēt pat desmit gadu jubilejas. Federācija deva katrai jaunai apmetnei uz planētām iespēju sākt attīstību no augsta līmeņa.

Katra jau apgūtā planēta kļuva par priekšposteni tā­lākai virzībai Galaktikas dziļumā. Bet Zeme joprojām palika Federācijas centrs — vecākā no apdzīvojamām pasaulēm, civilizācijas, sabiedrības organizācijas formu un ideālu dzimtene, rezidence Federācijas Padomei, kas ap­vienoja visu apdzīvoto planētu pārstāvjus.

Padomes uzdevumi bija sarežģīti. Tagad galvenais vairs nebija materiālo vērtību ražošana, kas notika it kā pati par sevi, =? to veica mašīnas mašīnu vadībā. Galvenais bija ^biedrība, tās dzīve, nevienlīdzīgā attīstība uz da­žādām planētām, vajadzības, to izaugsme un regulēšana.

Karskis zināja: katra vajadzība ir divu lielumu —■ ne­pieciešamības un fantāzijas savienojums. Jo tālāk, jo vai­rāk vajac^ību noteikšanā palielinājās fantāzijas, bet sa­mazinājās nepieciešamības loma. Fantāzija ir neierobe­žota, un, ja ļautu tai bezgalīgi augt, tā daudzkārt ap­steigtu jebkuras ražošanas iespējas. Bet neapmierinātība rodas tieši plaisā starp to, kas ir, un to, kas varētu būt, ko varētu iedomāties, neierobežojot iztēli.

Iztēli vajadzēja ierobežot, lai tā aizsteigtos priekšā reā­lajām iespējām tikai tik daudz, cik nepieciešams. Ierobe­žojumam jābūt apzinīgam. Tas bija tikpat nepieciešams sabiedrības veselībai kā mērenība ēšanā —« atsevišķa cil­vēka veselībai. Ierobežojumu trūkums varēja novest sa­biedrību pie aptaukošanās.

Tas, pirmkārt, pie sevis atzīmēja Karskis. Otrkārt, izej­vielas, kas tāpat attiecas uz materiālo pasauli.

Kibernetizējas lietu ražošana, bet ne izejvielu ieguve. To rezerves uz Zemes kļuva aizvien niecīgākas. Iepriekšē­jos — neracionālajos laikmetos cilvēki bija iztērējuši pā­rāk daudz. Izejvielas tagad nācās atjaunot, bet daļu im­portēt no citām Federācijas planētām; dārgs, bet neizbē­gams paņēmiens. Gandrīz trešā daļa izejvielu tika sinte­zēta uz tām Saules sistēmas planētām, kuras vēl nebija paredzēts apdzīvot. Te nekas neizdevās bez cilvēku līdz­dalības, bet tas veicināja planētu nevienlīdzīgu attīstību, jo daļa no tām pagaidām bija tikai izejvielu piegādātājas.

Sarežģīts uzdevums bija jauno planētu apguve. Taja piedalījās gan Zemes, gan citu Federācijas pasauļu pilsoņi. Atrast optimālos variantus izrādījās ļoti grūti: uz citām planētām dažkārt bija nozīmīga katra cilvēka klātbūtne, bet viņi, neseno pionieru pēcteči, bija tādai darbībai no­derīgāki nekā sen pie labklājības pieradušie Zemes iedzī­votāji.

Kā vienmēr, bija grūtības ar iedzīvotāju daudzumu re­gulēšanu. Te allaž vajadzēja atrast līdzsvaru starp sa­biedrības vajadzībām un katra atsevišķa cilvēka vēlmēm, no kurām ne katrreiz var aprēķināt vidējo aritmētisko.

Tomēr galvenais paliks nevis materiālo vērtību ražo­šana, bet gan jaunrades ražošanas regulēšana.

Katrs cilvēks meklēja maksimālās pašizteiksmes iespē­jas. Bet arī te bija savi paisumi un bēgumi, kaut kas vien­mēr bija vadošais, kaut kas atpalika, uzkrāja rezerves nākotnei. Nācās paredzēt rītdienas, bieži vien arī parītdie­nas zinātniskās, - tehniskās un mākslinieciskās jaunrades attīstības pamatvirzienus. To paredzēt bija svarīgi tāpēc, ka jaunrades tālākajai attīstībai neizbēgami bija vaja­dzīga materiālā bāzē, bet tā neradās tukšā vietā un nebija neizsmeļama.

Nemaz nebija vienkārši summēt to, ko rādīja vēsture, ko liecināja katras jaunrades nozares attīstības ritms, kas palēninājās vai paātrinājās atkarībā no milzum, daudziem apstākļiem; pie tā vēl jāpieskaita parādību atkārtojamī- bas biežums dažādos laikmetos, pat cilvēcisko tieksmju un gaumju neizbēgamās svārstības, kas rodas kā zināmu, bet grūti uzskaitāmu, tā arī nezināmu un neparedzamu faktoru ietekmē. Summēt un pēc attīstības likumsakarī­bām un intuīcijas izdarīt pareizus secinājumus. Pretējā gadījumā sabiedrība var izrādīties nopietnu grūtību priekšā, tās radošais potenciāls savlaicīgi nerealizētos, bet tas draudēja ar sabiedriskās veselības traucējumiem.