VLADIMIRS Mihailovs: SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

Sencovs, arvien vēl apmulsis, vēroja: var­būt tas nemaz nav kosmiskais kuģis? Kā var lidot ar raķeti, kurai nav vadības mehānisma?

14*

211

— Nē, — viņš teica, — ar tādu kuģi tālu neaizlidosi. Vismaz es neriskētu. Seit teorētiski prāta slēdzieni neder. Izmainīsim kibernētiskā centra režīmu, un diez kas tad vēl notiks …

— Bet sh5mas taču pārbaudītas, — Kalve iebilda.

— Nē, — Sencovs sacīja. — Nekādā ziņā.

Iestājās klusums. Visi skatījās komandierī,

bet Azarovs, spēji pagriezies, aizsoļoja uz va­dības kabīnes visattālāko kaktu un piespieda pieri kupola caurspīdīgajai plastmasai, stāvē­dams ar muguru pret visiem.

— Automātikai es uzticos, — Sencovs tur­pināja pēc īsa klusuma brīža, — bet ne jau līdz tādai pakāpei. Ja to nevar vadīt vai vis­maz tās automātiem dot programmu, tad ne­var arī lidot. Ja mēs arī izlidotu, tad neatvai­rāmi pazustu izplatījumā. Ļoti vienkārši. Kas man, piemēram, paskaidros, kā šeit ieslēdzas dzinēji? Un stūres?

— Ko nu tur, — Rains teica. — Tik un tā izslēgsim … Izslēgsim, — viņš atkārtoja, ne­maz neslēpdams savu niknumu. — Mēs varam meklēt, mēs varam atrast, atbilde būs viena un tā pati: izslēgt! Un tiešām — kas mums uz Zemes ko meklēt? It kā tur bez mums ne­pietiktu cilvēku… Tā iznāk, vai ne? Lai at­grieztos uz Zemi, bez šaubām, jāriskē. Vai tad kosmonauti raduši riskēt? Protams, nav raduši… Taču, vai nu kosmonautika ir spe­cialitāte cilvēkiem ar vāju nervu sistēmu, vai arī mēs neesam kosmonauti, bet gan zaķa­pastalas! …

Metot Sencovam sejā šos aizskarošos vār­dus, astronoms satraukts soļoja pa kabīni, brīdi pa brīdim strauji apsviedās apkārt, tad apsēdās, kur pagadījās, un no jauna cēlās kājās. Sencovs klusēdams klausījās, tikai seja viņam arvien vairāk pietvīka un lēni, sasprin­dzināti kustējās žokļi.

— Nevaru pieļaut, — Rains gandrīz vai kliedza, — lai komandiera atbildība deģene­rētos līdz tādai pakāpei. Ja komandieris bai­dās riskēt ar sevi un apkalpi, vai tad viņš vis­pār ir komandieris? Astronoms beidzot ap­stājās, kājas plati izpletis, rokas aizlicis aiz muguras un galvu pacēlis. — Jūs nelidotu arī tad, ja vajadzētu glābt cilvēku.

— Labi, — Sencovs piesmakušā balsī lēni sacīja. — Pieņemsim — es neesmu lidojis šurp, es neesmu komandieris. Pieņemsim — es esmu kļuvis vecs. Pieņemsim pat — gājis bojā. Manis šeit nav, tā ir redzes halucinācija, un vispār es neesmu cilvēks, bet Hamleta tēvabrāļa ēna. Pēc manis par komandieri kļu­vis Korobovs. Tu! Vai tu lidosi?

Azarovs lēni pavērsa seju pret citiem. Ko­robovs jutās neveikli — ledainajā klusumā viņā urbās četri acu pāri, vērās cieši, pētoši, pārbaudoši. Bez steigas viņš apskatīja kabīni, lai nesastaptos ar biedru acīm. Domīgi viņš paraudzījās uz pulti. Tad pacēla galvu un kādu mirkli vēroja griestus, — kaut kur tur atradās Zeme …

Biedru satrauktie skatieni klusumu beidzot salauza, un Korobovs, kas jau divreiz bija gri­bējis ko sacīt, taču aizvien no jauna pievēr­sies kādam no aparātiem, cieši noteica:

— Nē! Pagaidām es neredzu iespēju lidot.

Neapmierināti iedūcās divas balsis, bet Sen­covs tās apklusināja:

— Es nelidošu. Korobovs arī nelido. Par jums, lai gan es jūs cienu, nevar būt ne ru­nas — jūs neesat piloti. Paliek pēdējais. Vik­tors. Ko teiksi tu, komandieri Azarov?

Azarovs pacēla galvu. Viņa acis uz mirkli atvērās platum platas, un tajās kaut kas ie­mirdzējās. Pilots konvulsīvi norīstījās, tad atklepojās:

— Nē! Es nelidotu… — viņš noskaldīja.

— Un arī tad ne, ja būtu jāglābj cilvēks. Viņš, šis cilvēks… Viņš būtu viens, un nevar viena dēļ upurēt četrus.

— Tu esi cienīgs būt par komandieri, — Sencovs teica. — Jā, tu esi tā cienīgs … — Viņš dobji ieklepojās un novērsās no visiem.

— Pagaidām domāt par to… ir par agru. Turklāt pienācis brīdis, lai izbeigtu visus mē­ģinājumus pakļaut raķeti mūsu gribai. Mums tam nav laika… un ne šeit slēpjas mūsu glā­biņš.

Viņš apklusa, gaidot jaunu neapmierinātī­bas uzliesmojumu. Bet klusēja arī pārējie.

— Mums nav laika. Vai atceraties, kad nā­kamajai ekspedīcijai vajadzēja doties uz Marsu? Dažu mēnešu jautājums. Nu, jūs taču atceraties: ja ar mums nav sakaru, spēkā stā­jas otrais variants — ceļā dodas kuģis ar di­vām vadāmajām automātiskajām raķetēm. Ja mēs neesam atgriezušies, tas nozīmē, ka trasē tiešām kaut kas nav kārtībā. Un divas automātiskās raķetes tiks ziedotas. Toties tā kuģa apkalpe, kas lidos ievērojamā attālumā aiz tām, pamanīs, kas noticis, zinās, kāds lik­tenis piemeklējis šīs raķetes un tātad ari vi­sas pārējās raķetes, zinās un spēs savlaicīgi veikt drošības pasākumus … Tā tas bija do­māts. Bet mums taču skaidrs, ka arī tādā gadījumā kuģi var piemeklēt tāds pats likte­nis …

Kosmonauti drūmi pamāja ar galvu.

— Tas nozīmē, ka vajadzīgi sakari. Mums jāziņo, ka jāizvēlas cits — drošāks ceļš, lai mūs atbrīvotu… Mums katrā ziņā jāatrod gaismas avots un jāmēģina signalizēt. Pagai­dām nekā neesam atraduši. Bet mēs taču ne­esam pārmeklējuši pat ne trešo daļu no vi­sām telpām …

— Tas kļūst aizvien grūtāk, — Kalve teica. — Mūsu skafandru skābekļa rezerves to ne­ļauj … Jādodas arvien tālāk prom, un arvien mazāk laika paliek pētījumiem …

— Tā… — Sencovs teica. —- Kur ir izeja? Kas redz kādu izeju?

— Es, — Azarovs pēc neilga klusuma brīža teica. Runāja viņš negribīgi, it kā ar pūlēm iz­mocītu katru vārdu. — Es jums stāstīju par kajītēm ar oranžēriju. Man izdevās konstatēt, ka tur ir skābekļa atmosfēra. Tur var dzīvot. Tas nozīmē, ka varam pārcelties uz turieni. No turienes daudz tuvāk līdz Deimosa neiz­pētītajiem iecirkņiem.

— Nu. — Sencovs jautāja, — kādi būs se­cinājumi?

— Kas tur daudz ko runāt, — Rains sacīja.

— Pārcelsimies. Tikai, lfiglin lūdzu, sāksim kaul ko darīt…

— Pārnesi mantas! — Sencovs teica, un tā jau bija pavēle.

Kosmonauti ķērās pie darba. Visu, kas bija izglābts no Zemes raķetes, tagad vaja­dzēja aiznest tālu prom uz zvaigžņu kuģa pa­šiem augšējiem stāviem. Tas nebija viegls uz­devums, un kosmonautiem daudzreiz nācās mērot šo ceļu, iekams viss bija pārnests.

Un beidzot viņi juta, ka nespēj vairs paiet ne soli. Nogurums gāza nost no kājām. Visi pieci sēdēja kādā kajītē, 1111 nevienam nebija spēka pirmajam piecelties, lai uzveltu plecos pēdējo kravu. Katrs priekšmets šķita necie­šami smags. Ar katru skābekļa balonu, ar katru ūdens maisu cerības aizlidot kļuva ma­zākas, bet tā gribējās saglabāt kaut nelielu ce­rības dzirksti.

— Paklausies, — Rains beidzot teica.

— Pārnakšņosim tepat. Rīt 110 rīta vienā pa­ņēmienā atnesīsim visu atlikušo. Šī nakts taču neizšķir…

— Lai notiek, pārnakšņosim šeit, — Sen­covs atļāva. — Rīts ir gudrāks par vakaru, kaut arī tas ir tikai relatīvs rīts. Visi esam no­guruši. Pavēlu izklīst pa kajītēm un likties gulēt.

— Ar lielāko prieku, — Korobovs teica.

— Bet kā ar sapņiem — vai īpašas pavēles nebūs?

— Nosapņot izglābšanās veidu, — Rains iesmējās.

— To patiesi vienīgi sapnī var noredzēt, — Korobovs nomurmināja un pirmais izgāja laukā.

— Es atzīstu par labāku sapnī redzēt ne­vis «kaut ko», bet «viņu», — Kalve domīgi noteica.