VLADIMIRS Mihailovs: SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

natu, ka Zeme griežas ap Sauli, tad tas nebūtu tik liels grēks. Uz pults ir parādītas — un mums to jau sen vajadzēja apjaust — triju planētu orbītas: Marsa, Zemes un Venēras orbītas. Lūk, šie apļi ar signāluguntiņām. Bet liesmiņa pašā centrā …

— Saule! — Kalve smaidīdams teica, it kā viņš būtu ieraudzījis īsto Zemes sauli — zel­taino, maigo Zemes spīdekli pie zilajām debe­sīm, nevis liesmojošo, pinkaino lodi, ko viņš, sēdēdams raķetē, redzēja cauri dažādiem gaismas filtriem …

— Saule! — Rains atkārtoja. — Bet tas nav pats svarīgākais — šis fakts vēl neko neno­zīmē … Rādītājs uz pults var atrasties uz jeb­kuras no trim orbītām. Turklāt tā nav shēma: uguntiņas pārvietojas un norāda planētu fak­tisko stāvokli dotajā mirklī — es to īpaši pār­baudīju pēc rokasgrāmatām. Par laimi, mums tās izdevās izglābt… Un, lūk, pārbīdot rādī­tāju tādā stāvoklī, ka tā smaile norāda, teik­sim, uz Zemi, mēs kibernētiskajam centram dodam uzdevumu, un centrs nekavējoties iz­strādā lidojumu programmu …

— Slop! — Sencovs pārtrauca. — Vai jūs par to esat pārliecināts?

— Jā gan. Kļūdas varbūtība minimāla, — atbildēja jau Kalve. — Nedomāju, ka mēs būtu kļūdījušies. Es ļoti rūpīgi izpētīju. Esmu pārliecināts, ka vispārējos principus esmu izpratis pareizi…

— Un kādi tie būtu? — Sencovs jautāja.

— Šo programmu saņem raķetes kibernē­tiskā ickārla, — Kalve sacīja. — Impulsi skrien pa kabeli. Mēs pārbaudījām — vads nāk šurp. Kā var secināt, tad mašīna, vadoties no acumirklīgā planētas stāvokļa orbītā, no­saka un uzdod raķetei optimālo režīmu, kas nepieciešams lidojumam uz attiecīgo planētu.

— Vai redzat, — Rains iemeta vidū,

— kādā stāvoklī patlaban atrodas uguntiņas? Tādā pašā kā kibernētiskajā centrā. Tas var nozīmēt tikai to, ka raķete patlaban pieslēgta lielajai mašīnai…

— Tieši kurai raķetei programma domāta, to nosaka ar pārslēdzēja stāvokli. Vienlaikus var startēt tikai viena raķete.

— Skaidrs! — Azarovs nobēra. — Tātad savas raķetes viņi tiešām nav vadījuši. Kuģi no sākuma līdz galam vada automāti.

— Vienkārši runājot — no šejienes orientē programmēšanas iekārtu, — Kalve teica.

— Ērtības labad orientēšanas mehānisms iz­veidots kā planētu karte.

— Bet kāpēc tikai trim planētām? — Koro­bovs jautāja.

— Tas nav obligāti… Kādreiz te bijušas arī* citas shēmas. Atcerieties, ko mēs redzējām uz ekrāna …

— Programma … — Sencovs sacīja. — Bet ja nu izlidošana aizkavētos?

— Raķetes skaitļojamai mašīnai tajā ne­pārtraukti jāizdara labojumi, — Kalve atbil­dēja. — Būtu ļoti interesanti tuvāk iepazīties ar šīs iekārtas principiem …

— Labi, bet kā lai tomēr startējam?

— Lūk, pogas — tādas pašas kā kibernē­tiskajā centrā. Tur ziņu startam deva ar balto pogu. Vienīgais, kas cilvēkam atlicis vēl darīt, — dot mašīnai impulsu darbības sākša­nai. Tālāk tā vada kuģi pati…

— Ko tur lai dara, — Korobovs teica.

— Velosipēdam ir pedāļi, automobilim nav. Un neviens neatsakās braukt ar automašīnu tāpēc vien, ka tai nav pedāļu …

— Re, kā iznāk… — Sencovs teica. — Po­gas, un nekā vairāk … Tikai jānospiež, un — var lidot…

— Lidot! — Azarovs atkārtoja, un viņa balss ietrīcējās.

— Lidot, — Korobovs mierīgi piekrita.

— Lidot, — Rains teica un smaidīja.

— Ja lidot, tad lidot, — Kalve bezrūpīgi sacīja. — Tādā gadījumā es atnesīšu atpakaļ mantas …

— Iesim ātrāk… — Azarovs sacīja lūdzoši un pirmais metās laukā no kabīnes. Bet Sen­covs to notvēra aiz rokas.

— Tagad, lūdzu, atpūties… — viņš sacīja.

— Atpūties līdz pašai Zemei…

Visi izgāja ārā, un kādu mirkli Sencovs pa­lika viens.

— Nu tad tā… — viņš klusi sacīja. — Tu taču nepiemānīsi, tiesa?

Neviens nebūtu spējīgs sadzirdēt atbildi. Viņš tomēr laikam sadzirdēja, jo satraukti un priecīgi smaidīja.

— Labs ir. Bet kur tad īsti viņiem sēdē­jis pilots? Vai šeit?

Lidojuma programmas sastādīšana bija pabeigta. Par to pavēstīja signāluguns, kas pirms pusstundas iemirdzējās uz pults. Pē­dējo reizi būdams augšā, Kalve noskaidroja, ka mašīna ir izslēgusies. Toties aiz kabīnes pakaļējās sienas neapklusa tikko dzirdama dūkoņa: raķetes kibernētiskā mašīna turpi­nāja darbu, pēc katras aizritējušas minūtes programmu attiecīgi izmainot.

— Tā, — Sencovs teica, — tātad nu esam izšķīrušies. Kļūdas nevar būt: saprāts nevar piemānīt citu saprātu. Mums jātic Saprātam, kaut arī tas būtu citu būtņu saprāts …

Vadības kabīnē, slaukot sviedrus, ienāca Korobovs.

— Sagatavošanās pabeigta… — viņš zi­ņoja, — Vai lidojuma laikā kādam jāpaliek sardzē?

— Tā, kā instrukcijas to paredz, — Sen­covs atbildēja.

— Kas būs pirmais?

Sencovs paraustīja plecus, likdams saprast, ka uzskata jautājumu lieku un netur par vaja­dzīgu pat atbildēt.

— Varbūt tu atpūtīsies? — Korobovs jau­tāja.

— Ka tad citādi! — Sencovs teica. — No­teikti… Sanatorijā! Uz Zemes…

Pēdējo reizi viņi apskatīja angāru, stāvot lūkas ailē. Korobovs pamanīja lejā, gandrīz zem pašas estakādes, skābekļa balonu, ko lie­toja skafandru barošanai, to, acīm redzot, pie trešās — pēdējās mantu pārnešanas kāds bija aizmirsis. Korobovs jautri pasmaidīja: no pie­redzes, par spīli ticējumam, viņš zināja — pietiek tikai kādā vietā kaut ko aizmirst, un cilvēks laimīgi tiks prom.

Tad visi sapulcējās ieejas nodalījuma vidus daļā. Rains ienāca pēdējais. Iemirgojās spul­dzītes, tērauda sviras izstiepās taisnas un uz iekšu ievilkto apšuvuma daļu lēnām iespieda savā vietā. Arvien mazāka kļuva gaišā sprauga. Tad sviras, iekrītot savās ligzdās, dobji no- žvadzēja.

Ienākot gaitenī, kosmonauti novilka ska­fandrus. Sencovs vēlreiz pārbaudīja visas ka­jītes. Pārbaudīja, vai viss nostiprināts tā, kā nākas, vai starta laikā krava paliks savā vietā.

Visi lēnām iegāja vadības kabīnē. Kustoties kā sapnī, viņi ieņēma savas vietas gaisā. Pēkšņi pakrūtē iesmeldzās …

Sencovs apstājās pults priekšā.

— Nu, kā būs? Ko teiksi, otrais pilot?

— Interesanti tomēr, — Korobovs atsau­cās. — Kāds gan ir tas jaunais pārvietošanās veids izplatījumā?

— Gan jau tiksim arī tam klāt, — Rains sacīja. — Žēl, ka tu neredzēji to, ko mums rādīja mašīna. Jā, ne mazums interesanta mēs nākamo reizi atradīsim uz Fobosa … Nav izslēgts, ka mēs ar viņiem nodibināsim saka­rus. Bet ar laiku — arī satiksimies …

— Varbūt tagad, tūdaļ, apciemosim Fo- bosu? — Kalve jautāja.

— U-ja! — Korobovs iesmejas. — Ir gan tev vēriens …

— Nevaram, — Sencovs atbildēja. — Bet vispār mēs tur ieradīsimies. Pilnā sastāvā. Vai tu piekriti, Viktor?

Viņš apsēdās pie pults. Uz kādu mirkli cieši aizmiedza acis. Tad nospieda balto pogu …

Dobja dūkoņa piepildīja kabīni. Uz pults iemirdzējās uguntiņas dažādās krāsās. Uz viena no ekrāniem parādījās gaišu līniju plūsma — sākumā līnijas bija retas, bet tad to kļuva aizvien vairāk un vairāk.

Blakus uzliesmoja otrs ekrāns. Uz zaļganā fona izveidojās neizprotams zīmējums. Vai­rāki rubīnsarkani cilindri, katru no tiem da­žādās vietās apņēma biezas kabeļu spirāles.

— Jūs tikai paskatieties, — Sencovs iesau­cās izbrīnījies un pastiepa roku pēc zīmuļa. Pēkšņi bloknots, ko Sencovs bija atstājis uz pults, uzpeldēja un palika karājamies gaisā. Visi izjuta savādu vieglumu, 110 kura jau bija paspējuši atradināties … Ieslēdzās mākslīgā gravitācija. Tajā pašā laikā gaiss kļuva it kā blīvāks, pārvietošanās grūtāka — neredzama, bet bieza sega tos apklāja un ietina no visām pusēm. Kļuva vieglāk elpot, un Sencovs sa­prata, ka aparāti iesūknē kabīnē tīru skābekli un automāti viņus ietvēruši neredzamā, bet blīvā vidē, lai nerastos grūtības pārslodzes brīžos. Tikko jaušama gaisa vibrācija lieci­nāja, ka šis ne jau saspiestais, bet sabiezinā­tais skābeklis ieplūst kabīnē, spraucoties pa grīdas flīžu spraugām. Gāze, uz kuras viņi sēdēja un gulēja, bija «smagais skābeklis».