VLADIMIRS Mihailovs - SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

Ar tām uzturēja sakarus, kamēr tās neie- nira Marsa ēnā. Tad sakari pārtrūka. Pat vis­spēcīgākajiem radioteleskopiem neizdevās uz­tvert kaut niecīgākos signālus. Neviena no šīm raķetēm netika atgriezusies …

Lūk, par ko viņi vairs nestrīdējās: kas no­ticis ar šim raķetēm? Kas galu galā vispār varēja notikt? Varbūt vainīga blīvā meteoru plūsma? Jāšaubās — raķetes bija nodrošinā­tas pret meteoriem . . . Sastapšanās ar kādu asteroīdu, kura pievilkšanas spēks novirzīja raķeti no kursa? Astronomi tādus gadījumus nezināja . . . Pietrūka degvielas? Pēc aplēsēm tās vajadzēja pietikt. ..

Tādēļ jau sen bija nolemts: aplidosim — redzēsim. Un tāpēc šoreiz, lai visu apskatītu, šurp lidoja cilvēki. Lai apskatītu 1111 atgriez­tos. Tādēļ arī bija pastiprināta kuģa aizsar­dzība pret meteorītiem, arī akumulatoru grupa šoreiz spēcīgāka. Raķete apgādāta ar kosmisko izlūku. Līdzi paņemtas rezerves da­ļas skaitļojamām iekārtām un saules bateri­jām. Vajadzības gadījumā kosmonauti varēja pārņemt kuģa vadību savās rokās un atvest to atpakaļ uz Zemi. Kuģī varēja justies droši — droši, cik tas kosmosa apstākļos vis­pār ir iespējams.

Bet nezināmas un tālab vēl lielākas bries­mas viņus, acīm redzot, tomēr gaidīja. Un Sencovs nekļūdīgi nojauta, ka tieši par šīm briesmām domāja Kalve, kad atkal pieglauda savus matus, šīs briesmas centās iztēloties Rains, kad piemiedza acis, un tieši uz tām dusmojās Azarovs, kad gānīja automātus.

. . . Bet automāti pagaidām lieliski darīja savu darbu, un, kaut arī visi trīs piloti astoņas stundas stāvēja sardzē — viens no viņiem ne­nogurstoši dežurēja pie pults, — cilvēkiem nekas cits neatlika kā, tēlojot vienaldzību, vērot visādus aizsargmehānismus un noplom- bētas sviras …

Vērot tā visu laiku no malas nebija visai patīkama nodarbošanās, un Sencovu brīžiem mocīja vēlēšanās noraut plombas un savām rokām aizvadīt kuģi uz Marsu. Bet viņš saval­dījās arī šoreiz. Sencova acis aiz ieraduma sekoja aparātu rādītājiem, un viņš zemapziņā skaitīja minūtes. Līdz tam brīdim, kad kuģim jāsāk aplidot Marsu, atlikušas 32 minūtes. Miljoniem kilometru attālumā precizitāte līdz minūtei — te tev nu bija kosmoss. Tātad . . .

Kabīnē jau risinājās mierīga saruna par teātriem. Šķiet, par Rīgas, bet varbūt arī par Maskavas baletu. Sencovs klusībā uzlielīja puišus par tādu mieru. Kad viņš ieklepojās, saruna pēkšņi aprāvās. Visi skatījās uz viņu.

— Tā … — viņš teica, cenzdamies, lai tas skanētu pēc iespējas mierīgāk un možāk.

Visi saprata: gaidītais brīdis ir klāt! Kalve un Rains atsprādzējās no krēsliem. Azarovs tā papurināja galvu, ka izspūra mati. Mazliet atgrūdies no savas pults, Azarovs jau peldēja gaisā. Atvēris durvis, viņš, dīvaini saliecies, ienira gaitenī. Izklaidēšanās nolūkā viņš ik­reiz izgudroja kādu jaunu paņēmienu, kā iz­kļūt no kabīnes. Turēdamies pie pults, Kalve lēni pārvietoja savu masīvo stāvu. Viņam pa­tika just pamatu zem kājām. Rains izgāja straujā solī, it kā nebūtu nekāda bezsvara stāvokļa, — atvadoties viņš vēl pamāja ar roku un pasmaidīja. Durvis aiz viņa it kā skaļi nopūtās, iekrītot savās hermētiski no­slēgtajās ligzdās. Viņš devās pie telemagneto- grāfa — jaunā kuģa teleskopa, kas ieslēdzās, likko Marss parādījās tā redzes laukā, un pie­rakstīja magnētiskajā lentā Marsa attēlu.

No savas kajītes, it kā nomainīdams aizgā­jējus — lai te neiestātos trauksmains klu­sums, — kabīnē atpūsties ienāca Korobovs, otrais pilots. Kabīnē iesmaržojās odekolons; Sencovs, atgaiņādams smaržu vilni, novici­nāja ar roku. Korobovs to pamanīja un, at­laidies krēslā blakus Sencovam, pasmaidīja.

— Esmu gatavs — kā uz parādi, —- viņš jautri teica, gribēdams ar to pasvītrot, ka nedz viņa vārdus, nedz arī pašas briesmas nevaja­dzētu ņemt nopietni.

Abi noliecās pie kuģa žurnāla mikrofona. Korobovs stājās sardzē. Sencovs varēja kādu brīdi atpūsties un nedomāt ne par ko — ka­mēr brīdinājuma signāls neziņos par ma­nevra sākumu. Taču to izdarli — izmest visas domas no galvas — viņam nekad neizdevās.

Sencovs pēc kārtas ieslēdza regulatorus, tad palielināja ekrānu spilgtumu. Tie iemirdzējās ar nedzīvu, spokainu spīdumu. Parādījās zvaigžņotā tāle, un šķita pat, ka no ekrāna nāk šā tukšuma ledainā vēsma. Korobovs no- drebinājās.

Sencovs tikai ar pūlēm atrada Zemi, kas peldēja žilbinošajos Saules staros, un neat- raudamies ilgi vēroja to. No turienes cilvēks neatturami tiecās izplatījumā. Nu tas devies kosmosā un, protams, arvien vairāk un vai- rūk attālināsies no savām mājām — tā bērns sākumā tikko uzdrošinās apstaigāt pagalmu, bel pēc tam arvien drosmīgāk un drosmīgāk iet uz meža pusi, kas sākas tālu aiz žoga, — taču bez Zemes cilvēks tā kā tā nevar dzīvot. Nevar iztikt bez Zemes, lai kādu oranžēriju iekārtotu uz kuģa. Kuģi būvējot, kāds gudri­nieks gribēja izskaistināt griestus ar dažādām ainavām — tās radītu tikai skumjas . . . Labi, ka to nepieļāva — griestus nokrāsoja mierīgi sudrabainā krāsā.

Nav sen, kopš cilvēks sācis kosmiskos lido­jumus, tas pagaidām apgūst tikai «piepilsētas» maršrutus. Ko teiks tic, kam laimēsies pieda­līties tālajos reisos? Sencovs nešaubījās, ka tā reiz būs. Citādi viņu atrašanās šeit zaudētu jebkuru jēgu. Un tomēr joprojām palika pret­runa, ko radīja lidojumu ilgums un cilvēka tiekšanās pie Zemes; Sencovs te neredzēja izejas. Viņam nepatika iet uz priekšu, kad aizmugurē jāatstāj kaut kas neatrisināts.

Viņš pašķielēja uz Korobovu, sataustīja kursa ekrāna izslēdzēju un nospieda to.

Kabīne pielija ar sarkanīgu gaismu. Tum­šas ēnas klāja sienas, pārslīdēja ciparnīcām. Viegls reibonis uz mirkli pārņēma pilotus.

Marss karājās viņu acu priekšā kā platum plats vara sirpis. Vieglajā dūmakā tā kontūras zaudēja asumu. Mūžsenā mīkla — sarkanais strīdus ābols . . . Arvien vēl nebija gala dis­kusijām par to, vai uz šīs planētas ir arī kaut kas vairāk par smiltājiem un trūcīgo augu valsti vai ne, bet varbūt arī šīs augu valsts nav. Lauza šķēpus arī par to, vai Marsa pa­vadoņi ir mākslīgi un tātad — vai te kādreiz pastāvējusi augsti attīstīta civilizācija . . .

Atbilde uz visiem jautājumiem bija tepat līdzās, vajadzēja tikai pastiept roku: kādu 30 tūkstošu kilometru attālumā no raķetes spī­dēja Aerija, turpat bija Lielais Sirts un noslē­pumainais Laokoona mezgls … Galvai bija no kā noreibt.

Klusi šņākuļodams, zodu krūtīs iespiedis, Korobovs vēroja šo ainu. Sencovs nevilšus, tikko jaušami pasmaidīja.

— «Bet Marss sārtu gaismu lej debess telpā,

Un svelpdams pretī mums klusums

nāk …» — viņš lēni noskaitīja.

— Klusums … — Korobovs domīgi atkār­toja. — Tas nav labs klusums.

— Ne jau klusums te domāts, bet uzvara …

— Es to kaut kur esmu dzirdējis… Vai nesen uzrakstīts?

— Nē, sen … Es šo dzejoli pataupītu uzva­ras dienai. Dzejniekam bijusi lidojuma izjūta…

Lūk, tā izskatās uzvara — sarkans pus­mēness uz ekrāna. Bez palielinājuma, no trīs­desmit tūkstošu kilometru attāluma. Tātad — tomēr sasniegts. Ko tālāk?

Un Visuma lūpās un acu staros Kā bezmiegs dziest mūžības varenais spēks, Un saules lēnlērtām aizpeld garām — Svešādu planētu saules lēkts.

Te mērs visām ilgām, kas ļaužu ciltij Kā trauksmaini vēji pretī elš. Pār mūžību pārmesti pirmie tilti, Un laikam pāri sviests Visuma ceļš. [1]