VLADIMIRS Mihailovs - SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

Dažu kilometru attālumā no Deimosa, kad kuģa un pavadoņa ātrums bija gandrīz vie­nāds, Sencovs izslēdza dzinēju. Viņš atspie­dās pret krēsla atzveltni un, raudzīdamies griestos, teica:

— Tā. Kādu pusslundiņu nogaidīsim un …

Vēlāk, kad viņi mēģināja atcerēties, kā tas bija noticis, visi atzinās, ka tajā mirklī vi­ņiem prātā bija iešāvusies viena un tā pati doma: Deimosam ir apnicis skatīties uz kuģi, kas joņo pa priekšu, un tas ir nolēmis sagrābt to savās rokās un izpētīt. Tomēr jāšaubās, vai

licši lā viņi iztēlojās notikumus brīdī, kad kuģis, it kā varena tnchānisma pievilkts, ar pakaļgalu metās pretī pavadonim. Visi no­drebēja savos krēslos. Sencovs ar tikko ma­nāmu ātru kustību no jauna ieslēdza dzinēju. Taču Deimoss nāca arvien tuvāk un tuvāk un daudz ātrāk, nekā gribējās kosmonautiem. Uz ekrāna pazibēja kaut kādas mirdzošas virsot­nes, savādas, spocīgas terases …

Tad Sencovs, tīri instinktīvi cenzdamies aiz­virzīt raķeti sānis no pavadoņa orbītas, sa­tvēra stūres, bet tumšais koloss bija jau blakus.

Kuģi tā sakratīja, ka iekaucās amortizatori. Griezīga šņirkstoņa, brīkšķēšana … Šķita, it kā raķeti vilkšus vilktu pāri šķautnainiem ak­meņiem … Sencovs vienā rāvienā izslēdza stūres mehānismu, un šņirkstoņa apklusa. Pēkšņi nodzisa pakaļējais apskates ekrāns. Iestājās nāves klusums.

Sencovs lēni nostiprināja drošinātājus — pārāk lēni, kā visiem šķita. Nolaišanās bija atstājusi uz visiem smagu iespaidu. Savāds gurdums bija salijis rokās, gribējās aizvērt acis un iemigt. Tad vēl nesaprotama psihiska reakcija — katram likās, ka viņš guļ uz mu­guras, nevis sēž krēslā.

33

… Uz muguras? Bet kabīnes sienas ar dur- / vīm uz gaiteni — apakšā zem kājām? Murgi… Reiz taču viņi atradās tieši tādā stā­voklī! Kad īsti? Nē, nebija tā… Vajag atce­rēties. Jā — pirms starta, kad raķete stāvēja vertikāli uz Zemes, pievilkšanas spēks skaidri

3 — 1592

norādīja, kur ir leja. Varbūt mums tas viss tikai šķiet? Var jau būt — vienalga, gulēt uz muguras ir ērtāk. Tātad — gulēsim …

— Negulēt! — Sencova balss skanēja dzedri un pat mazliet draudoši.

Rains pirmais ar piepūli atvēra acis. Ausīs džinkstēja. Asinis atkal pieplūda smadzenēm, domas kļuva skaidrākas. Sencovs mazliet sa­svērās sāņus — krēsls bija pagriezies ap savu asi; sev pašam negaidot, viņš izkrita no krēsla laukā un, neveikli tirinot kājas, palika karājamies siksnās. Tātad «leja» tiešām ek­sistēja … Sencova skatiens atdūrās pret dur­vīm — virs tām gulēja tā pati burtnīca, kas pirmīt plivinājās pa kabīni.

— Visiem nostiprināt krēslus, citādi izkri- tīsiet! — Sencovs mierīgi izrīkoja.

— Smagums! — Rains teica. — Tā ir gra­vitācija … — Un piepeši viņš iekliedzās:

— Kur te radies tāds smagums?!

Pēkšņi raķete no jauna nodrebēja un sāka

lēni svērties lejup, nolaižot priekšgalu, — šķita, kāds stumda kosmonautus, lai viņi ar saviem krēsliem ieņemtu normālu, vertikālu stāvokli. Neviens nebilda ne vārda — ieple­tuši elkoņus, lai viņus nesvaidītu krēslos, kos­monauti stingi vēroja ekrānus, it kā 110 turie­nes būtu gaidāms glābiņš vai bojā eja …

Sencovs pacēla roku, iekliedzās: «Turie­ties!»… Kalve nodomāja — tūdaļ raķete trieksies bezdibenī. Viņš gribēja aizvērt acis, lai neredzētu pēdējo mirkli. Bet arī tam ne­pietika spēka …

Nekas drausmīgs nenotika — nosvērusies lejup, raķete apstājās un sastinga, veidodama 00 grādu leņķi pret horizontālo līniju, kas ta­gad bija labi samanāma. Visi lēnām atguvās; Kalve nevaldāmi žāvājās, Azarovs berzēja sadauzīto elkoni.

Sencovs atsprādzēja siksnas (kurās karā­jās, pēc tam kad bija izkritis no krēsla), smagi atsitās pret slīpo grīdu un lēni noslī­dēja līdz pašai sienai, kur tad uzmanīgi uz­slējās kājās.

— Kur mēs esam? — Kalve jautāja. — Vai tas ir Marss?

— Nē, — lēni atbildēja Sencovs. — Tas nav Marss.

— Jā, bet gravitācija? No kurienes gravi­tācija?! — Rains no jauna dusmīgi iesaucās. — Tas taču nevar būt! Es savus aprēķinus pamatoju uz Deimosu! Kur mēs esam nolai­dušies? Mēs taču nepacelsimies!

Pēc ilgstošā bezsvara stāvokļa viņam, tāpat kā citiem komandas locekļiem, likās, ka tāds smagums nav izjusts pat vislielākā paātrinā­juma brīžos. Tikai Sencovs, kas jau stāvēja kājās, varēja, kaut arī ar grūtībām, novērtēt gravitācijas lauka īsto intensitāti.

— Esam gan iesēdušies … — Sencovs no­ņurdēja. Viņš aizrāpās līdz krēslam, pagrieza to, apsēdās un atviegloti nopūtās.

3*

35

— Tiešām, gravitācija šeit lielāka nekā uz Zemes, — Azarovs noteica vienaldzīgā balsī.

— Mums tā tikai šķiet, — Korobovs tūlīt iebilda. — Viena piektā daļa Zemes pievilk­šanas spēka, — viņš pamāja ar galvu uz grā­vi metra pusi. — Mēs vienkārši esam pieraduši pie vieglas dzīves …

Kalve pieklājīgi pasmaidīja, ar to aplieci­not, ka smagums viņam nav atņēmis spēju novērtēt šo vārdu spēli. Pārējie saīguši klusēja.

— Viegla dzīve… — Rains gari novilka.

— Tāpēc mums arī tāda pašsajūta… Bet cē­lonis tomēr būtu jāizdibina? Komandierī

— Šeit mēs to neizdibināsim, — Sencovs drūmi un it kā nedroši atbildēja. — Nāksies izkāpt… Pagaidām varu teikt tikai to, ka es laidos uz Deimosu.

— Tik liels gravitācijas spriegums… — Kalve nomurmināja.

— Pasmejieties, ja tīk, — Korobovs teica,

— bet vai tikai šis nav kāds mākslīgais pa­vadonis?

Visi tiešām sāka smieties. Mākslīgais pava­donis — izklausījās, it kā viņš runātu par kādu fantastisku pasauli, bet šeit bija acīm redzama realitāte. Turklāt pats Korobovs to arī pateica pa jokam, kaut gan acis šķita no­pietnas, un varēja nojaust, ka kaut kur sirds dziļumos viņš gatavs noticēt savai versijai.

— Pagaidiet! — Azarovs pacēla roku. — Es sapratu. Deimoss nav no parastas matērijas. Noārdīti elektronu apvalki, kolosāls blīvums — lūk, kur cēlonis. Atcerieties — Van Manena un visas tamlīdzīgās zvaigznes …

— Atceramies… — Rains nomurmināja.

— Jūs domājat — ja tas būtu tā, tad to ne­pamanītu agrāk? Tad Dcimoss un Marss griez­tos ap kādu sistēmas kopējo smaguma centru … Tad jau drīzāk Šī superblīvā masa nemaz nav Deimoss. Varbūt tā nupat kā tu­vojusies Marsam — iespējama arī tāda saga­dīšanās — un tagad atrodas Deimosa or­bītā … Lai gan — te tomēr Deimosa vieta … Vārdu sakot, nezinu.

— Nu, ko, — Sencovs teica, — pieņemsim Azarova domu kā hipotēzi, kura vēl pārbau­dāma. Protams, nav izslēgts, ka radīsies arī cits atrisinājums. Bet to mēs atradīsim droši vien tikai tur, pavadoņa virspusē, un ne jau šeit, kabīnē.

Rains paraustīja plecus un klusēja. Sencovs rezumēja izteiktās domas:

— Šķiet, ka šodien bijis tik daudz pārdzī­vojumu, ka pietiktu visam lidojumam.

— Nē, mēs vienkārši guļam un visi redzam vienu sapni, — Korobovs iemeta vidū.

Smiekli skanēja mazliet samāksloti: kabīnē arvien vēl valdīja zināms mulsums. Tā laikam jūtas cilvēki, ko piemeklējusi avārija uz jū­ras, bet kas tomēr priecājas, ka viņiem izde­vies nokļūt kādas neapdzīvotas salas krastā, kaut arī saprot, ka viņus arī priekšdienās ne­gaida nekas labs …

Beidzot Sencovs norīkoja visus darbā. Ko­robovs piecēlās, pamāja Azarovam un abi de­vās apskatīt telpas un dzinējus, spraukdamies pa šaurajām ejām, lai aplūkotu kompresorus un degšanas kameras … Kalve pietupās skait­ļojamās mašīnas priekšā un sāka to pārbau­dīt. Sencovs pavēlēja izslēgt visu lieko apgais­mojumu un visus lokatorus.