VLADIMIRS Mihailovs - SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

Šai brīdī viņi bija laimīgi. Un tiešām, kā lai citādi nosauc sastapšanos ar saprātu, kas ek­sistēja, kā izrādījās, tepat kaimiņos viņu dzimtenei? Teorētiski šo notikumu vajadzēja gaidīt tikai pēc daudzām paaudzēm, bet, lūk, — viņus šķīra no tā tikai stundas, nē — tikai minūtes…

Rokās saķērušies, neapzinoties, ko īsti dara, abi steidzīgi slīdēja pa gludo virsmu uz priekšu… Viņus vadīja tīri instinktīvs im­pulss, kurā nepiedalījās prāts, viņus uz priekšu dzina neapzināta vēlēšanās — ātrāk, pēc iespējas ātrāk satikt šīs mākslīgās planē­tas radītājus un būvētājus. Viņi tiecās uz priekšu, un tikai nepieciešamība saskaņot kustības straujumu ar nelielo pievilkšanās spēku kavēja viņu neapvaldāmo vēlēšanos skriet, cik jaudas.

Viņi bija pavirzījušies kādus pieci simti metrus uz priekšu, un paaugstinājums ar ra­ķeti jau atradās pie paša apvāršņa, kad Sen­covs pēkšņi apstājās.

— Pagaidi … — viņš teica. — Kurp mēs tā nesamies?

— Kā — kurp? — Rains izbrīnījies jau­tāja un arī apstājās. — Jā, patiešām gan … — viņš jautri noteica.

49

Sencovs sadrūma un dusmīgi nošņāca. Vi-

<1 — 1592

ņam kļuva kauns par šādu vieglprātību — skrien kā puikas …

Te klausulēs atskanēja Azarova balss, kas at­gādināja par baterijām. Sencovs saiga vēl vai­rāk: cik minūtes pazaudētas bezjēdzīgās skric šanās dēļ! Te nu bija izlūki … Vai tad tā izlūko?

Abi ātri devās atpakaļ pie raķetes.

Cenzdamies neatpalikt no Sencova, Rains pārlika, kā pavadoņa izpētīšanā iesaistīt visu apkalpi. Vienu Sencovs, protams, atstās de­žurēt, bet pārējie taču var pamest kuģi? Ja pavadonis mākslīgs, tad sastapšanās ar tā saimniekiem noliks. Jo vairāk cilvēku atstās raķeti, jo lielākas cerības ātrāk sameklēt ja arī ne pašus saimniekus, tad vismaz eju, kas ved pie viņiem, — var gadīties, ka viņi kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas atstāt iekšējās tel­pas. Steidzīgi jāpārdomā sarunas metodes, lai panāktu jelkādu saprašanos. Nevar atgriez­ties uz Zemes ar tukšām rokām, ir jāaizved zināšanas, kuras kosmonauti smelsies pie šīs pasaules saimniekiem. O, ar savām tehniska­jām zināšanām tie pārspēj Zemes ļaudis. Un kā vēl pārspēj … Uz Zemes vēl neprot Izpla­tījumā montēt tādus gigantiskus pavadoņus. Viss sīki jāizpētī, nu kaut vai — kāpēc tuvie kaimiņi līdz šim vēl nav apciemojuši Zemi? Rains sevi pieķēra pie domas: «Nebūtu slikti te uzkavēties ilgāk…» Viņš pat svētlaimīgi papurināja galvu, iztēlojoties, kādu vētru viņu atklājums sacels visas pasaules zinātnieku vidū — un vai tad tikai zinātnieku vidū vien? Pēkšņi Sencovs uzsita viņam pa plecu;

— Kas ir ar tevi — esi iemidzis, vai?

— Ko? Nē, es klausos, kā tad citādi. Esmu pilnīgi vienis prātis …

Sencovs pasmaidīja un pacietīgi atkārtoja:

— Ja jau lemts satikties, tad kuģis jāsaga­tavo, kā pienākas, lai mēs viņu priekšā neiz­skatītos kā avāriju cietušie. Sākumā apskatī­sim pakaļgalu. Tas laikam pamatīgi izpuri­nāts. Iespējams arī, ka pēdējā brīdī nevaja­dzēja ieslēgt stūres … — pēdējie vārdi Senco­vam nenāca viegli pār lūpām. — Pēc tam ap­skatīsim Saules baterijas. Un atkarībā no rezul­tātiem sastādīsim darba plānu. Ir jāsteidzas — viņi var iznākt pie mums jebkurā brīdī… Starp citu, mūsējos loti slikti dzird… Atri apskatīsim visu un dosimies pie viņiem, lai sadalītu pienākumus. — Kad abi kosmonauti nonāca pie kuģa pakaļgala, ar savām pareiza­jām ģeometriskajām formām viņus no jauna pārsteidza konstrukcijas, pret kurām balstī­jās kuģis. Konstrukcijas nebija no metāla, bet drīzāk no kādas plastmasas vai pat kerami­kas. Planētas virsma mirdzēja zem viņu kā­jām, un tajā šur tur atspoguļojās zvaigznes.

Tagad tomēr nebija laika to izpētīt. Sen­covs arvien vairāk bažījās par sakariem ar raķeti: kaut arī viņi atradās kuģim pavisam blakus — tikai dažus metrus zemāk — trau­cējumi atkārtojās arvien biežāk.

— Ātrāk, ātrāk, — viņš mudināja.

4*

;')1

Kuģa pakaļgals karājās virs viņu galvām, balstīdamies ar saviem amortizatoriem pret dīvainās estakādes slīpo izcilni — citādi kā

par estakādi šo konstrukciju nevarēja no­saukt. Viens no amortizatoriem, šķiet, bija pamatīgi bojāts. Bet tas nebija tik svarīgi — raķetes pamata pakāpe tik un tā būs jāatstāj šeit.

— Kā lai tiek augšā? — Sencovs skaļi do­māja.

— Marsieši… — Rains nomurmināja. — Jūs tikai padomājiet…

— Ko? Kur? Tu viņus redzi?

— Nē… Vai tu saproti — marsieši! Kāds vēriens! Kāda tehnika! Kā izskatās viņi paši? Vai tu esi mēģinājis iztēloties, kādi viņi ir?

— Esmu… — Sencovs atzinās. — Zini, manuprāt, ļoti vienkārši. Es domāju, ka viņi… — Sencovs pēkšņi iekliedzās un sa­grāba biedru aiz pleca: — Skaties, skaties! …

Gludā virsma zem viņu kājām piepeši sašū­pojās. Raķete nodrebēja un sāka atmuguriski slīdēt pa estakādi, ienirstot tajā pašā izcilnī, pret kuru nupat bija balstījusies. Starmeša gaismā blāvi ievizējās kuģa sāni… Vēl mir­klis — un raķete pazuda, iekrita kaut kur pla­nētas iekšienē. Estakāde bija tukša …

5.

Kad raķete izkustējās no savas vietas un vienmērīgā gaitā sāka slīdēt uz leju, Kalvēm likās, ka viņš redz halucinācijas — tik negai­dīta un nereāla bija šī neizskaidrojamā kus-

Lība. Korobovs izbrīnā apsēdās uz grīdas pie durvīm, pacēla galvu, it kā ieklausīdamies trokšņos, un lēni noteica:

— Kādi divpadsmit metri sekundē…

Kalve ieslēdza ekrānus, bet aiz tiem rēgojās

tumsa, pakaļējais ekrāns, kas vienīgais varēja kaut ko parādīt, neatdzīvojās tāpat kā pir­mīt …

Raķete slīdēja bezgalīgi ilgi, šķita — tā krīt lejup līdz pašam pavadoņa centram. Taču tas nebija kritiens — ātrums nepalielinājās, tā vien likās, ka viņus laida lejā kāds mehā­nisms.

Pēkšņi raķete apstājās. Bet Azarovs, kas sēdēja pie raidstacijas, nepaspēja pat piecel­ties, kad neizprotamā slīdēšana sākās no jauna. Korobovs skatījās hronometrā: se- kundu radītājs raustoties lēca no iedalījuma uz iedalījumu, it kā tam katru reizi no jauna nāktos sakopot savus spēkus. «Kā ago­nijā!…» Korobovs nodomāja, un šai mirklī raķete apstājās pavisam.

— Septiņpadsmit sekundes… — mono­tonā balsī noteica Korobovs un mirkli nožē­loja, ka kustība jau beigusies. Vajadzēja pie­ņemt lēmumu, bet blakus nebija Sencova . . .

— Kāpēc viņi tā? — Kalve apjukumā iz­dvesa.

— Kas? — Korobovs jautāja un tūlīt arī aptvēra. — Tu domā? …

Pēkšņi viņš pacēla roku, lai visi apklustu.

Visi ieklausījās. Bija labi dzirdams, ka gar kuģa metāla apvalku kaut kas klauvē, skrā­pējas, beržas. Radās tāds iespaids — un visi pēkšņi iedomājās vienu un to pašu — ka gar raķetes sāniem iet kontrolieris, kas ar veseri pārbauda apvalku, kā to dara, pārbaudot va­gona riteņus, un savā nodabā kaut ko lietišķi murmina.

Ekrāni vienlaikus kļuva gaišāki — it kā aiz raķetes borta sāktu aust diena … Tās gaismā parādījās neskaidras ieliektu virsmu kontū­ras, neizprotami aparāti un mehānismi… Uz kāda no ekrāniem pazibēja apaļa ēna, krei­sajā pusē tūlīt bija dzirdama čaboņa. Azarovs smagi nopūtās.

Bet Korobovs jau bija pilnīgi atguvies. Stā­voklis prasīja ātru un noteiktu rīcību, un viņš bija gatavs rīkoties ātri un noteikti.