VLADIMIRS Mihailovs - SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

Pēc tam Sencovs atbīdīja vienu pēc otra divus drošinātājus un vaicājoši pavērās Rainā. Tas pamāja ar galvu. Tad Sencovs ar delnu nospieda lielu, sarkanu pogu uz vairoga.

Kādu mirkli likās, ka lūka vispār neatvēr­sies, taču tā it kā ar nopūtu padevās. Pēdējā skaņa, ko viņiem atnesa ķiveru ārējie mikro­foni, bija spalgs svilpiens, ar kuru gaiss izrā­vās no kameras. Tad iestājās savāds, netve­rams klusums. Pat pavisam vājas skaņas, kas alskanēja klausulēs, lika nepatikā savieb­ties — šķita, it kā tajās ielauztos garām brau­coša vilciena dārdi.

Lūka atradās gandrīz virs galvas, bet šeit tam nebija nekādas nozīmes. Mazliet pietupies un strauji atgrūdies ar kājām, Sencovs augstu palēcās. Tad apsēdās, turoties pie borta ma­lām. Tādā pašā veidā viņam sekoja Rains, kas arī kādu brīdi aizkavējās uz lūkas malas.

Sekundes desmit viņi tā sēdēja un vēroja apkārtni. Pēc spilgtā raķetes apgaismojuma bija grūti kaut ko saskatīt. Marss slēpās aiz apvāršņa… Negribējās arī neko analizēt — tik varena bija Visuma aina, kas tagad pa­vērās.

Tādu viņi kosmosu redzēja pirmo reizi. Tās nebija Zemes zvaigžņotās debesis. Šeit izpla­tījums tos apņēma no visām pusēm, ja ne­skaita niecīgo gabaliņu cietā pamata zem kā­jām, bet uz Zemes allaž pusi no redzeslauka aizsedza pali Zeme. Viņi tagad stāvēja pašā centrā izplatījumam, kurš lēni, tikko uztve­rami griezās ap viņiem, pārsteidzot ar neskai­tāmajām zvaigznēm, kuras savā Zemes obser­vatorijā Rains vēroja tikai ar teleskopu. Šeit vairs netraucēja atmosfēra, kas izkliedēja gaismu, zvaigznes varēja redzēt ar neapbru­ņotu aci, un tas bija pavisam cits skats, jo redzeslauks pat platleņķa teleskopā nav liels. Spīdekļu šķietamais nekustīgums ļāva nojaust to kustību straujumu. Tālās galaktikas lies­moja kā sastinguši sprādzieni. Kosmonauti stāvēja kā uz salas okeānā, kam nav ne gala, nc malas, un pirmo reizi izjuta, kas īsti ir Telpa ārpus Zemes, ārpus raķetes sīkās pa­saules … Izstiepta roka šeit sniedzās izplatī­jumā, nesaslopot nekādus šķēršļus.

Rains dziļi ievilka elpu, pār muguru pār­skrēja šermuļi, sāka straujāk pukstēt sirds — neredzētais skaistums žilbināja acis, un astro­noms no jauna nopriecājās, ka no visiem iespējamajiem ceļiem dzīvē viņš izvēlējies tieši šo zvaigžņu ceļu.

Sencovs pieskārās viņa plecam. Ar skatienu nomērojis attālumu, viņš nolēca un lēni, tā, kā krīt sapnī, nolaidās uz Deimosa. Sencovam sekoja Rains, mazliet nogaidījis, lai nepa- skrietu viņam garām un dotu iespēju pirma­jam, kā jau tas pienākas kapteinim, ieiet ne­zināmajā pasaulē.

Viņi stāvēja nekustēdamies, kamēr acis ap­rada ar tumsu. Tad Rains noliecās un pie- tupās.

— Ja nu tā ir matērija, kurā noārdīti atoma apvalki, tad, protams, mēs te ne gaba­liņu neatskaldīsim …

Viņš atsprādzēja 110 jostas tā saucamo uni­versālo instrumentu. Taču elektriskais kalts šeit bija bezspēcīgs: tā ārkārtīgi cietais kausē­jums pat neieskrāpēja planētas tumšo virsmu.

Rains paraustīja plecus un domīgi aizvāca instrumentu. Viņš ar cimdu nobrauca pār to ķiveres daļu, kas sedza pieri, un, pārejot uz «jūs» — tā viņš mēdza darīt pārdomu brī­žos, — teica:

— Savādi . . . Pieņemsim, ka vaina slēpjas apvalkos. Vai jtis pamanījāt, ka (ā Saucamā zeme šeit ir gluda un, pēc visa spriežot, tās spējas reflektēt starus ir ļoti lielas? No mine­raloģijas viedokļa tas, protams, ir absurds … Pat ledus — kaut gan ledus … Bet šī cietība, ko?!

Sencovs neklausījās. Viņš uzmanīgi pagāja dažus soļus tālāk, it kā soļotu pa nokaitētiem akmeņiem. No šejienes varēja labāk pārska­tīt vietu, kur bija nolaidusies raķete, — klinti, uz kuras gulēja kuģis.

— Un tomēr tā bijusi nosēšanās … — Sen­covs teica. — Te prāts par īsu. Galu galā ne jau pirmo reizi mūžā esmu pie stūres! Tam visam nav nekāda sakara ar gravitāciju! Mēs to būtu konstatējuši un attiecīgi rīkojušies … ja vien tā būtu bijusi. Bet tās nebija! Un nu pēkšņi — parādījusies. Lai kā es cenšos atce­rēties, tomēr cilvēks vēl nav sastapies ar tam­līdzīgām parādībām, nav arī teorijas, kas ru­nātu par tādiem gadījumiem. Un tomēr — tas ir fakts. Bet fakti, kā zināms, dod sākumu jaunām teorijām …

Rains savā nodabā sāka kaut ko dudināt. Piegājis vēlāk pie Sencova, viņš teica:

— Kā jums izdevās nosēdināt kuģi uz tā­das klints virsotnes — nesaprotu … Tā vairs nav māka, bet jau kaut kas pārdabisks! Pa­lūkojieties, kā raķete pieslējusies pie nogā­zes — gatava kaut tūlīt startēt. Neiedomā­jama veiksme, neiedomājama …

— Kosmonauts nav nekāds laimes lutek­lis, — Sencovs noņurdēja un, kādu mirkli

•ir> klusējis, piebilda: — Bet vispār tas ir intere­santi… Uz Zemes lādu klints formu izskaid­rotu ar eroziju…

Tā vai citādi — par vētru te, protams, ne­varēja būt ne runas, ja neskaita Saules vēju, bet tas taču nevarēja apstrādāt planētas virs­pusi tā, lai piedotu klintij estakādes formu un liktu 60 grādu leņķi slieties uz augšu. Rains pēkšņi krampjaini satvēra Sencova roku — cimds skāra skafandra cieto plast­masas virsu, — viņš saprata: tā nav vienkārša dabas kaprīze.

Laikam arī Sencovs bija aptvēris to pašu. Viņš ar skubu pagrieza ieslēdzējus, ar zilganu gaismu iedegās neliels, bet spēcīgs pie ķiveres piestiprināts starmetis. Velti būtu meklēt ierasto staru kūli — nebija jau ne gaisa, ne putekļu, tikai kaut kur tālumā, tukšumā sud­rabaini uzzibsnīja sīks puteklītis — maza, zūdoša, bet patstāvīga pasaule.

Sencovs pamanīja pie apvāršņa, kas atra­dās tepat, vēl divus tādus pašus dīvainus smalki veidotus paaugstinājumus. Arī to no­gāzes bi ja vērstas uz to pašu pusi . . .

Lai taupītu enerģiju, Sencovs izslēdza star­mešus. Un Rains, turklāt pacēlies pirkstgalos, it kā cenzdamies, lai augumā lielais Sencovs labāk dzirdētu viņa čukstus (kaut arī saruna notika ar radio starpniecību) nomurmināja:

— Tas taču … Tu saproti? … Tas taču …

Abi nolaidās uz ceļiem un sāka uzmanīgi pētīt virsmu zem savām kājām. Šoreiz star­meti ieslēdza Rains. Abi tūdaļ piemiedza acis, jo viņiem izsprāga asaras: šķita, ka starmeša gaisma atstarojas spogulī un spīd tieši sejā.

— Tiešām albedo [2] — apmēram nulle sep­tiņi, — Sencovs teica. — Un virsma tīra, ne­kādu putekļu. Tātad — aizsardzība? Spēka lauks? Un secinājumi?

Nebildis ne vārda, Rains piecēlās, viņa kus­tības bija svinīgas. Izslēdzis starmeti — tūlīt viss ienira necaurredzamā tumsā — viņš at- klepojās, it kā stāvētu katedrā pirms lekcijas. Pārāk liels, pārāk neaptverams savā nozīmī­gumā bija atklājums. Bet šai brīdī Sencovs dusmīgi teica:

— Klausi nu jūs visus… Sarunāja nez ko… Noārdīti apvalki! Tā ir mākslīgi radīta konstrukcija, lūk, kas. Korobovs ir uzminējis. Ļoti vienkārši.

Rains neatgādināja, ka viņš nu gan nekā tamlīdzīga nebija teicis. Viņš tikai pastiepa Sencovam plaukstu, un skafandru cimdi sa- kļāvās rokas spiedienā. Nelaižot vaļā astro­noma roku, Sencovs balsī, pēc kuras varēja nojaust, ka viņš smaida, sacīja:

— Lūk, tā. Tagad sāk noskaidroties arī mūsu nolaišanās apstākļi. Ja pavadonis ir mākslīgi radīts, tad …

— Tad te ir saimnieki! — Rains teica lai­mīgi, un viņa acīs sariesās miklums. — Viņi mūs pamanīja un palīdzēja nolaisties. Tā ir sastapšanās ar cita veida Saprātu — vai sa­

proti? Un ar kādu! Mākslīgā gravitācija! Pa­domā tikai — mēs varētu kādu septiņu tūk­stošu kilometru allālumā aizlidot garām un nekā neuzzināt! Un tad vēl mēdz apgalvot, ka laime neuzsmaida …