V.MIHAILOVS - MELNĀS DZĒRVĒS

— Es teicu «mazāk mērķu» un nevis «mazākus mēr­ķus». Jo mazāk cilvēkam mērķu, jo retāk viņš viļas. Lai gan arī viens pats mērķis var būt desmit dzīvību vērts.

Vecākais apklusa. Tas, kuru sauca par Igoru, paraus­tīja plecus, nogaidīja un teica:

— Man, liekas, derētu maza pastaiga …

Igors atgriezās pēc pusstundas. Sirmgalvis joprojām sē­dēja turpat pie ekrāna. Sadzirdējis soļu troksni, viņš at­skatījās.

— A, tas esat jūs! Kas jauns?

Abi zināja: nekā jauna šeit nevar būt.

— Viss kārtībā. Novērošanas apstākļi lieliski!

— Mikroflora?

— Jā, es novēroju mikrofloru, bet ko darāt jūs?

Vecākais neatbildēja. Viņš, šķiet, pat nebija dzirdējis jautājumu. Viņa acis joprojām stingi raudzījās ekrānā, kura violetais spīdums vērta sirmgalvja kalsno, lepno seju vēl stūraināku un bālāku.

— Kaut kādam iemeslam taču jābūt, kura dēļ jūs ne­pārtraukti sēžat pie ekrāna! — Igors pēc brīža atsāka sarunu. — Izmēģinājumu programma sen pabeigta, bet mēs netaisāmies bremzēt. Gluži veltīgi jūs taču nešķiedī­sit laiku.

— Ko nozīmē šķiest laiku? Lūk, piemēram — jūs! Kā jūs nupat izmantojāt laiku?

— Es sēdēju salonā, — Igors sacīja, — un skatījos uz tālruni. Man gribējās, lai kāds piezvanītu. Kāpēc jūs ne­piezvanījāt?

— Nebija vajadzības. Tālrunis ierīkots salonā tikai tā­dēļ, lai no turienes varētu sazināties ar elektronu skait­ļojamo mašīnu.

— Jūs taču salonā nekad neuzkavējaties.

— Pareizi, — sirmgalvis piekrita. — Bet es varētu uz­kavēties, un ar to pietiek.

— Kāpēc jūs tik ilgi sēžat pie ekrāniem? Ja kaut kas parādīsies, automāti paši…

— Ir lietas, kuras es pamanīšu agrāk nekā automāti. Un laika man pietiek. Tikai jaunajiem laika vienmēr par maz. Viņi vienmēr steidzas.

Igors notupās uz grīdas. Zemes cilvēki tagad bieži sēdēja tā. Sirmgalvis pašķielēja uz viņu un izslējās savā krēslā. Viņš šobrīd atgādināja svinīgas ceremonijas da­lībnieku, un viņa darba virsvalks izskatījās tik elegants kā vakara tērps.

— Es tomēr gribētu uzzināt kaut ko par jūsu nodo­miem. Jauni izmēģinājumi? Meklējumi? Varbūt dzērves, kuras jūs vairākkārt pieminējāt?… Kas tās tādas? Vai tiešām šo dzērvju dēļ ir vērts tik ilgi klaiņot pa izplatī­jumu?

Sirmgalvis novērsās no ekrāna.

— Es varētu jums šo to pastāstīt, bet mūsdienu jau­natne, liekas, nav vairs tik zinātkāra — un arī stāstīt es, patiesību sakot, lāgā neprotu. Kaut gan, runājot par dzēr­vēm … Es taču teicu, ka veci draugi aiziet. Ar to nepie­tiek — viņi atstāj neatrisinātus uzdevumus. Labākajā ga­dījumā. Sliktākajā — viņi tādus izvirza aiziedami.

— Tā, nu es sāku saprast!… — jaunākais iesaucās.

Tas ir iepriecinoši.

— Atceros …

— Atcerēties jūs nevarat. Pirmkārt, jūs toreiz vēl nebijāt pasaulē, un, otrkārt, jūs taču nemācījāties Maska­vas Astronautiskajā…

— Bet-man stāstīja… Vai tur nebija kaut kas sakarā ar kuģa avāriju?

— Kaut kas! — sirmgalvis saviebās. — Tādas lietas jā­zina visos sīkumos!

— Vai tad tas ir tik svarīgi? Jāzina galvenais, bet de­taļas… Tas taču bija sen. Avārija… Zināms, es to sa­protu … Jums tur bija kāds?

— Kāds? Pārāk vienkārši teikts! — sirmgalvis iebilda. — Man tur bija draugs, toreiz izplatījumā bez draugiem nevarēja…

— Bet tagad? …

— Tagad jūsu draugs var dzīvot uz Zemes — tik un tā jūs nešķirsieties uz ilgu laiku. Bez tam pasaules telpā ku­ģus aizsargā enerģētiski vairogi, kas padarījuši tos prak­tiski neievainojamus. Toreiz bija citādi. Draugs bija vaja­dzīgs tepat blakus — izplatījumā. Lūk, kāpēc toreiz lielā­koties lidoja pāros.

— Atceros … — jaunākais atkārtoja. — Jūs bijāt tur …

— Jā, es tur biju.

— Uz «Sogdiānas»…

— Atkal jūs jaucat. Es izmēģināju «Džordāno». Tas bija «Beta-0,5» klases kuģis. Mēs sasniedzām Eiridiki un devāmies atceļā…

— Jūs, liekas, gribējāt kaut ko teikt par draudzību? — jaunākā balsī skanēja viegls aizvainojums. — Arī tagad taču gadās, ka draugi iet bojā. Vai atceraties Korinteru? Uz šīs planētas aizgāja bojā visa kolonija…

— Jā, mēs vēl neprotam paredzēt novu uzliesmoju­mus, — sirmgalvis atbildēja, — bet es nešaubos: kādreiz iemācīsimies arī to. Starp citu, novas un pārnovas uz­liesmo ļoti reti.

— Bet vai tad kuģa avārija toreiz nebija retums?

— Retums? Protams, arī toreiz kuģi tik bieži vairs ne­gāja bojā. Turklāt «Sogdiāna» bija gluži jauns, lieliski konstruēts kuģis…

«Sogdiānai» bija spēcīgāki dzinēji un varenāks aiz- sarglauks. Tā straujāk uzņēma ātrumu. Un drīz vien «Džordāno» manāmi atpalika.

Tajā dienā, kad attālums starp kuģiem sasniedza des­mit astronomisko vienību un sakariem bija jāpārtrūkst, «Džordāno» pilotu, dabiski, pārņēma skumjas. Viņš pār­raidīja «Sogdiānai» tradicionālo tīra izplatījuma novēlē­jumu un sāka gaidīt. Atbildei vajadzēja pienākt pēc trim stundām. Taču jau pēc pusstundas pienāca nelaimes signāls.

«Džordāno» kāpināja ātrumu līdz iespējamā robežai un nepārtraukti raidīja telpā izsaukuma signālus. No «Sog- diānas» pilota ziņojumiem varēja spriest, ka noticis vis­briesmīgākais — delta lauka ģeneratori sākuši niķoties un vairs nav pakļāvušies izmēģinātāja gribai. «Sogdiā- nas» konteineros delta lauku lietoja antivielas izolēšanai. Tas bija jauninājums, jo agrāk šajā nolūkā izmantoja magnētisko lauku.

Kaut gan «Sogdiāna» bremzēja ar maksimālu intensitāti, «Džordāno» to panāca tikai pēc desmit stundām. Panāca, lai vēl pēdējā brīdī pilots no droša atstatuma ieraudzītu, ka tumšais kuģa korpuss pēkšņi pārvēršas par spilgtu zvaigzni.

* * *

— Vai jums kādreiz ir gadījies novērot anihilācijas reakciju izplatījumā? — sirmgalvis jautāja. — Nē? Tādā gadījumā nenovēlu jums to arī turpmāk. Tas nav sevišķi patīkams skats. It īpaši, ja eksplodē kuģis, kurā lidojusi… lidojis jūsu draugs… Neciešami zils spīdums ilga nepilnu sekundi, pēc tam izslēdzās teleuztvērēju drošinātāji. Bet arī šā niecīgā laika sprīža pietika, lai acīs sariestos asaras un uz brīdi es kļūtu pilnīgi akls …

Viņš atkal pievērsās ekrānam, lēni pagrozīja noskaņo­juma regulatorus un apklusa. Igors nopūtās, piecēlās un atstāja vadības centrāli. Balts gaitenis, kura plašums atgādināja promenādi, veda gar daudzām durvīm. Aiz tām kādreiz atradās kajītes. Tagad kajīšu vietā bija iebū­vēti delta lauka ģeneratori. Visspēcīgākie, kādus cilvēki jebkad radījuši. Tieši ģeneratoru dēļ viņš par katru cenu bija gribējis tikt šajā kuģī. Un tā paša iemesla dēļ viņš arī bija ar mieru paciest visus dīvainā sirmgalvja untumus.

Savā kajītē Igors paņēma divas tenisa raketes un caur salonu devās atpakaļ uz vadības centrāli. Vecākais jo­projām sēdēja ekrāna priekšā un paklusām dziedāja senu dziesmu. Dziedāja slikti, mazliet aizsmakušā balsī, bet droši vien dziesma viņam patika. Igors skaļi aizvēra dur­vis. Sirmgalvis pat neatskatījās. Ekrāns apgaismoja viņa grumbās savilkto pieri un gludi noskūtos vaigus.

— Gaitenī lieliski varētu spēlēt tenisu. Varbūt uzspē­lēsim kādu partiju? Mājās es to darīju katru vakaru…

Sirmgalvis, acīm redzot, neuzskatīja par vajadzīgu at­bildēt. Viņš tikai mazliet sarauca uzacis. Jauneklis vēl­reiz nopūtās, apsēdās iepretim filmotēkai un pievilka tu­vāk katalogu.