V.MIHAILOVS - MELNĀS DZĒRVĒS

— Protams. Ieraksti, lentes… To man arī agrāk ne­trūka.

. — Ko tad jūs gribējāt?

— Atminēt, atklāt Dzērvju noslēpumu. Bet šim nolū­kam man vajadzīga kaut viena. Viena vienīga…

Spilgtāk nekā jebkad Igors sajuta, cik dižens un nepa­rasts ir šis vīrs. Leģendās viņu attēloja kā jaunu, spēk- pilnu, panākumiem bagātu. Tagad viņš bija vecs un vājš, un neveiksmes sagrauzts… Kā īsti viņam trūkst? Pēc kā viņš vēl tiecas? Pēc atpūtas? Pēc dzērves?… Tās dzērves, kura lido debesīs un ar kuru kopš senseniem laikiem mēdz ķircināt sapņotājus? Interesanti, cik pasaulē ir tādu cilvēku, kas, cietuši pēdējo neveiksmi vai vismaz būdami pārliecināti par to, vēl ilgosies pēc savas dzērves?

— Vai tad dzērve katrā ziņā jānoķer? — jauneklis vai­cāja, bet sirmgalvis, liekas, to nedzirdēja.

— Gadi, gadi… — Viņš domīgi grozīja galvu. — Cik daudz kuģu es šajā laikā būtu varējis konstruēt… Cik ekspedīciju sarīkot… Cik koloniju nodibināt… Mans mūžs bija pietiekami garš.

— Savu mērķi jūs tomēr esat sasniedzis! — Igora balss īpatnējais skanējums lika sirmgalvim vērīgi ielūkoties viņa acīs.

— Runājiet!

— Jūs gribējāt uzzināt kaut ko jaunu par Dzērvēm?

— Muļķīgs jautājums! — sirmgalvis ne pa jokam sa­dusmojās, un jauneklis nosprieda, ka tā ir laba zīme: ve­cais kosmonauts, acīm redzot, sāk atspirgt. — Vai tad tiešām jūs nezināt, — viņš, arvien vēl sadusmots, turpi­nāja, — cik daudzi klusībā mani izsmēja, saukāja par rēgu mednieku, cik daudzi apgalvoja, ka nemūžam man neizdošoties notvert Visuma Melnās Dzērves. Un, kā re­dzat, es neesmu tās notvēris …

— Bet tieši tā taču ir jūsu uzvara! — jauneklis viņu pārtrauca.

— Es neciešu mīklas, — sirmgalvis atcirta. — Un, ja vien iespējams, lūdzu, nerīkojiet šeit psihoterapijas se­ansu! Es vēl nemirstu. Un varat būt pārliecināts, ka tik drīz netaisos atstāt šo pasauli…

— Apdomājiet, jūs medījāt Visuma Melnās Dzērves…

— Nu, un tad?

— Dzērves … taču ir dzīvas! Un arī šīm jābūt…

Sirmgalvis strauji izslējās. Vadības centrālē valdīja

dziļš klusums, un šajā klusumā pēkšņi kļuva dzirdama aparātu zemā, melodiskā dūkoņa.

— Tā … — sirmgalvis novilka.

— Jā! Neviens, izņemot dzīvas būtnes, nespēj patva­rīgi mainīt lidojuma ātrumu un virzienu. Bet Dzērves to izdarīja!

Izmēģinātājs nolieca galvu un ar plaukstu notrausa no pieres pēkšņi izspiedušās sviedru lāses.

— Vēl vairāk! — biologs turpināja. — Vai ievērojāt, kā šīs būtnes rīkojās, cik ātri apstājās visa ierinda? To var saprast tikai tad, ja pieņem, ka Dzērves nekavējo­ties sajuta vai pat uzzināja, ka viena no tām iekļuvusi lamatās. Un ne tikai uzzināja, bet tūdaļ arī mēģināja at­brīvot slazdā iekļuvušo biedreni. Un ne tikai mēģināja, bet arī atbrīvoja!

Sirmgalvis klusēja.

— Jums jāpiekrīt, ka šādu rīcību nav iespējams iz­skaidrot ar fizikas likumiem- Toties bioloģijas likumi te ir vietā …

Sirmgalvis joprojām klusēja.

— Un pats uzbrukums? Jūs stāstījāt, ka ar šo paņē­mienu kādreiz jau esot mēģinājis tās gūstīt. Vai atcera­ties?

Izmēģinātājs palocīja galvu.

— Redzat nu! Dzērves zina, saprotiet, zina šo paņē­mienu. Jūs esat tās apmācījis…

— Apmācījis esmu daudzus… — Sirmgalvis paraus­tīja plecus. — Un tomēr… Dzīvas… To pārāk grūti ap­tvert.

Biologs pasmaidīja.

— Vajadzēs!

— Bet kur tad īsti šīs būtnes dzīvo?

— Te! — biologs iesaucās. — Izplatījumā! Kāpēc jūs uzskatāt, ka dzīvība iespējama tikai uz planētām? Dzīvība ir daudz plašāka, daudz sarežģītāka parādība, nekā mēs domājam. Kāpēc gan izplatījums, pati kosmosa telpa ne­varētu būt dzīvu radību miteklis?

— Starpzvaigžņu telpa — dzīvības miteklis? Kaut kas nedzirdēts…

— Un to sakāt jūs? Vai tad pirms jūsu atklājumiem kāds bija dzirdējis par Visuma Melnajām Dzērvēm?!

— Labi. Pieņemsim, ka jums taisnība. Bet kā šīs būt­nes barojas? No kā tās pārtiek?

Sirmgalvis iztaujāja viņu kā eksaminētājs, un jauneklis juta, ka viņam jāatbild pārliecinoši, kaut arī no šīm at­bildēm atkarīgs nevis viņa, bet drīzāk gan paša eksami- nētāja liktenis. Acīm redzot, tāpēc Vecākais bija tik stingrs savās prasībās; viņš negribēja žēlastības dāvanas un apsvēra katru atbildi daudz nopietnāk, nekā to būtu darījusi visbargākā eksaminēšanas komisija.

— Iespējams, ka šīs būtnes pārtiek no staru enerģi­jas, — jauneklis sacīja, ar vieglu rokas spiedienu likdams sirmgalvim atkal apgulties. — Tāpēc, liekas, nav nejau­šība, ka tām ir maksimāla virsma un reizē niecīgs ap­joms un ka tās uzturas novu, uzliesmojošu zvaigžņu, tu­vumā. Tieši tur iespējams uztvert maksimālu enerģijas daudzumu.

— Bet pārvietošanās? Kā tās pārvietojas?

— Jūs labāk par mani zināt, ka reaktīvā kustība ir vienīgais aktīvās pārvietošanās veids izplatījumā; citi līdz šim nav atklāti. Dzērves, acīm redzot, pārvietojas, izstarojot delta kvantus, kuru plūsmā arī gāja bojā mūsu kosmosa kuģi. Turklāt domājams, ka ne visus delta kvantus tās raida atpakaļ. Daļu starojuma Dzērves raida uz priekšu; tām droši vien ir kaut kāds lokatoram līdzīgs orgāns. Tas labi izskaidrotu viņu konusveidīgo ierindu. Lidojot šādā ierindā, neviena Dzērve nenokļūst otras rai­dītajā staru kūlī… Mēs, protams, daudz ko vēl nezinām. Un tomēr es domāju, ka Melnās Dzērves ir dzīvas…

— Dzīvība. Mums naidīga dzīvība, — sirmgalvis drūmi noteica. — Tas ir slikti.

— Kāpēc naidīga? Jūs pats teicāt, ka tagad kuģiem esot nesalīdzināmi spēcīgāka aizsardzība …

— M-jā… Starp citu, kā jūs nonācāt pie šiem secinā­jumiem?

— Esmu pavadījis pietiekami daudz laika kopā ar jums. — Biologs pasmaidīja. — Tas nebija veltīgi. Un visas šīs dienas es lauzīju galvu. Patiesību sakot, mani jau agrāk nodarbināja līdzīgas problēmas. Apstarodams mikrofloru, es mēģināju iegūt tādas formas, kas spētu dzīvot izplatījumā. Kā redzat, daba aizsteigusies man priekšā.

— Tā… — Sirmgalvis pēkšņi nez kāpēc piemiedza vienu aci. — Bet tad jau iznāk, ka Dzērves, ja tās arī ne­būtu mums naidīgas, tomēr nevar dot cilvēcei nekādu labumu.

— Kāpēc? Atcerieties, jūs pats pirmīt minējāt novas!

— Minēju. Nu, un tad?

— Tajā virzienā, kurā Dzērves lido, arī uzliesmos nova. Ja tur būtu kolonija, mēs to varētu brīdināt… Korinte- ras traģēdija vairs neatkārtotos!

Draudzīgi atstūmis biologu, sirmgalvis piecēlās. Ne­droši cilādams kājas, viņš šķērsoja vadības centrāli un apsēdās pie galvenās pults. Kādu brīdi viņa rokas trīcē­damas balstījās uz ceļiem. Tad viņš satvēra vadības svi­ras. Un pēkšņi rokas pārstāja trīcēt. Tās šķita nomierinā­jušās, pielijušas ar jaunu spēku.

— Lai šī dzīvība kļūst par pieminekli jūsu draugam, — jauneklis klusi sacīja. — Ne tikai Dzērves. Arī miljoni un pat miljardi kolonistu, kurus Dzērves paspēs izglābt nā­kamajos gadsimtos…

— Dzīvība… — sirmgalvis skaļi domāja. — Cik tas ir savādi! Bet ko lai dara? No visiem draugiem agri vai vēlu jāšķiras. Arī no hipotēzēm …

Viņš apklusa un nolieca galvu, it kā atvadīdamies no veca drauga — hipotēzes, ar kuru bija saradis un pavadī­jis kopā daudzus gadus tur, kur tuVumā nebija un ne­varēja būt citu draugu. Tad viņš pievērsās Igoram.