V.MIHAILOVS: SĀKOTNE

Aizsargjoslu enerģētiskie vairogi laiku pa laikam ap­turēja Zemes kuģi, pazīdami tajā svešinieku, pēc tam ļāva tam turpināt ceļu. Kuģi cits pēc cita tuvojās viesim, sveica un ilgstoši pavadīja to. Jo tuvāk sistēmas galvenajai pla­nētai, jo biezāk apdzīvots šķita izplatījums. Un tad Gi­gants bija klāt.

Vispirms planēta — satraucoša un gaidīta — aizjoņoja viņiem garām, pēc tam kuģis to panāca. Cilvēka pārvei­dotā debesu ķermeņa virsma spīguļoja un laistījās. Dzid­ras, zilganas jūras vēla rāmus viļņus pret akmenī kaltiem krastiem. Upes atdzima neskaitāmos filtros un zem caur­spīdīgiem kupoliem plūda tām norādītajos virzienos. Pil­sētas izauga no zemes kā dīvaini, zaroti koki, kuru saknes iesniedzās planētas visdziļākajās dzīlēs, un vēl citas pil­sētas brīvi lidinājās gaisā. Tās zaigoja nevis ugunsgrēku, bet gan diženu domu un darbu mirgā; visdīvaināko ma­šīnu un mehānismu leģioni, šķiet, tikai gaidīja signālu, lai, atbrīvojot uzkrāto enerģiju, izpildītu savu pavēlnieku gribu.

Kuģis nolaidās; neaptverams, skanīgām plātnēm no­klāts lauks pletās visapkārt. Tā bija līksma, dzīvi aplieci­noša pasaule, kurā kuģi vienmēr notēmēti pret zenītu. Planētas virsma tikko manāmi vibrēja, atbalsodama dzīlēs apslēpto enerģētisko centrāļu vareno pulsu. Visur bija cilvēki, un viņu kustībās varēja nojaust neredzēti spraigu dzīves ritmu. Acīm redzot, ne velti šai planētai bija pie­šķirts Giganta vārds. Viss te likās kā brīnums, kā pasaka, kas pēkšņi kļuvusi par īstenību. Tā bija Zemes nākotne, par kuru domājot gribējās dzīvot mūžīgi.

«Kāpēc mēs tur neuzkavējāmies ilgāk?» domāja apkal­pes ļaudis, stāvēdami pirmatnēji neskartajā zālē. «Mēs steidzāmies. Mēs pavaicājām, kā izskatās Sākotne un kas jauns par šo planētu dzirdams. Taču Giganta iedzīvotāji mums neatbildēja, kaut gan elektroniskie tulki jautājumu bija precīzi pārtulkojuši. Pēc tam laipnie saimnieki pa­skaidroja, ka viņu ekspedīcija, kas devusies uz Sākotni pirms dažiem gadiem, neesot atgriezusies: droši vien iz­platījumā to piemeklējusi kāda nelaime. Gigants jau ga­tavojās sūtīt uz turieni jaunus kuģus, bet tieši tajā brīdī ieradāmies mēs. Tagad viņi gaidīs mūsu atgriešanos… Giganta virsma joprojām tikko jūtami vibrēja, debesīs pāri kosmodromam nebija neviena mākonīša, kad mēs, vēl neattapušies no redzētā, devāmies atpakaļ uz savu kuģi. Mums novēlēja daudz veiksmīgu atklājumu. Bet mēs?! Ko mēs esam atklājuši?»

— Un tomēr, — stūrmanis pārtrauca ieilgušo klusumu, — kamēr izlūki meklēs ūdeni sintezatoriem, atļauj palū­koties, vai tuvumā nav kādu civilizācijas pazīmju. Sākot­nei pirmās pazīmes rādiuss nevar būt liels.

Komandieris, tāpat kā jebkurš kosmonauts, labi zināja, ko nozīmē pirmās pazīmes rādiuss: uz civilizētas planētas, dzīvei derīgā apvidū, no jebkura punkta jānoiet tikai sa­mērā neliels attālums, lai pamanītu cilvēka darbības pēdas, un — jo augstāka civilizācija, jo šis attālums ma­zāks.

— Ko domā speciālisti? — komandieris vaicāja.

— Stūrmaņa viedoklis man šķiet saprātīgs, — ar pūlēm atkratījies no valdzinošajām atmiņām, teica Alsters. — To­mēr degviela jāsagādā pēc iespējas drīzāk: ja reaktori apstāsies, visas mūsu aizsargierīces būs bezspēcīgas.

Un puse speciālistu palocīja galvu par zīmi, ka piekrīt viņam.

— Esmu vienis prātis ar komandieri, — lakoniski pa­ziņoja galvenais mehāniķis Stens, un visi pārējie viņam piebalsoja.

— Labi, — komandieris secināja. — Bet vai tu pats, stūrman, būsi ar mieru vadīt brīvprātīgo grupu, ko va­rēs apgādāt diemžēl tikai ar vieglajiem ieročiem?

— Jā, — navigators, ne mirkli nesvārstīdamies, atbil­dēja.

— Tad gatavojies!

Sagatavošanās neprasīja daudz laika. Visas operācijas, kas saistītas ar nolaišanos uz svešas planētas un apvidus izlūkošanu, apkalpe bija apguvusi tādā mērā, ka veica tās gandrīz automātiski, pateicoties atmiņai, kura mīt mus­kuļos un nevis smadzenēs. Tā cilvēks iet — nedomādams par to, kas jādara, lai cilātu kājas. Pagāja tikai dažas mi­nūtes, un brīvprātīgie pilnā ietērpā, apbruņojušies ar ne­pieciešamo iekārtu un ieročiem, jau bija sapulcējušies kuģa priekšā. Stūrmanis ziņoja komandierim, ka grupa gatava doties ceļā.

Komandieris pārlaida skatienu nelielajai ierindai — desmit vīriem, kas likās sīki un nevarīgi salīdzinājumā ar kuģa milzīgo metāla masīvu. «Desmit vīri,» viņš nodo­māja. «Tātad kuģī paliks tikai sešpadsmit…» Un stingrā, skanīgā balsī teica:

— Jūsu uzdevums izlūkot apvidu desmit līdz divpa­dsmit kilometru rādiusā. Meklējiet pēdas, pazīmes … Bet vispirms — ūdeni! Saule jau sāk slīdēt lejup, diennakts ilgums te izskaitļots — tieši divdesmit viena stunda. Ņe­miet vērā: rītausmā jums ir jāatgriežas! Termiņš — četri nulle nulle.

Brīdi viņš klusēja, it kā gribēdams, bet neuzdrošināda­mies kaut ko teikt, tomēr pēdīgi piebilda:

■— Un vēl… Panāc šurp, stūrman!

Komandieris mazliet attālinājās no ierindas, un stūr­manis viņam sekoja. Apstājies komandieris ar roku at­balstījās pret kuģa amortizatora grumbuļaino metālu un klusā balsī — nepavisam ne tādā, kādā mēdza dot pavē­les — teica:

— Paklau, stūrman… Visi zina — un es varbūt labāk par citiem — ka tu esi pats spējīgākais no zvaigžņu flotes navigatoriem. Un, ja vienreiz būsi kļūdījies, tas nekādā ziņā neaptraipīs tavu godu. Arī labākajam šāvējam kād­reiz jānogurst; nav iespējams visu mūžu dienu no dienas trāpīt mērķi precīzi centrā… Neviens neskatīsies uz tevi greizi, nevienam nenāks ne prātā tev kaut ko pārmest. Ja šī planēta ir Sākotne, tas nozīmē katastrofu. Tas nozīmē, ka tiks sagrauts cilvēces sapnis par pilnību, ko tā kādreiz varētu sasniegt. Tieši tādēļ mūs taču sūtīja šurp — lai mēs kaut ar vienu aci palūkotos uz šo pasakaino pilnību un laimi. Bet ko mēs no šejienes atvedīsim? Bezgalības vietā nulli? Tā ir slikta matemātika, draugs. Es neattīstīšu savu domu tālāk, tu esi jau sapratis, par ko runāju. Vai ne­būtu labāk, ja mēs abi atzītu, ka Sākotni neesam atraduši?

— Tu sakj — abi?

— Jā. Es saku — abi. Es nebaidos pārmetumu. Daudz bīstamāka ir vilšanās. Lai mani uzskata par sliktu, nekam nederīgu komandieri. Lai nospriež: nē, viņam nedrīkstēja uzticēt šīs ekspedīcijas vadību. Lai notiek pats ļaunākais, ko vien varu iedomāties — esmu gatavs maksāt šo cenu par cilVēces ticību rītdienai… Un, lai to saglabātu, mums nebūs jānoliedz dabas likumi. Redzi, draugs, man nav va­jadzīgs grēkāzis, es pats esmu ar mieru uzņemties vainu, kaut gan — liekot roku uz sirds — nekādu vainu te ne­saskatu. Tāpēc lūdzu tev tikai vienu: uzņemies arī tu daļu vainas, atzīsti, ka esi kļūdījies. Kļūdījies, sekodams man. Tu taču zini, ko Zemei maksāja mūsu ekspedīcija. Paies daudzi gadi, iekams to varēs atkārtot. Nāks jaunas paau­dzes … Un cilvēki nezaudēs ticību nākotnei, viņus neno­māks traģiskas nojautas. Redzi, stūrman, kāda atbildība gulstas uz mūsu pleciem! Tad arī nesīsim abi šo smagumu, turēsimies, kā vīriem klājas. Mēs esam stipri, kosmoss mūs norūdījis. Mums abiem tas būs pa spēkam. Nu, dod roku, stūrman, un lai neviens cits nenojauš patiesību!

Komandieris izstiepa roku. Stūrmanis to satvēra plauk­stās, taču ne jau tā, kā to dara, lai apliecinātu piekrišanu vai vienprātību, viņš satvēra izstiepto roku kā trauslu priekšmetu un skumji pašūpoja galvu.