V.MIHAILOVS: SĀKOTNE

Viņam bija taisnība. Uz ekrāna varēja skaidri saskatīt, ka mežs kļūst aizvien biezāks, spraugas starp koku lapot­nēm kļūst aizvien šaurākas un pēdīgi izzūd pavisam.

Vizuālā saskare ar grupu bija zaudēta. Atlika pārbaudīt lokatoru ierakstus. Taču, pārslēdzis dešifratoru uz lokāci- jas režīmu, komandieris ieraudzīja, ka ekrānu sedz sīkas, baltas pārsliņas, kas pamazām saplūst necaurredzamā pien- baltā plēvē, aiz kuras vairs nevar atšķirt ne atsevišķus objektus, ne arī visu grupu. Nezaudēdams ne mirkli, ko­mandieris pavēlēja iedarbināt helikopteru. Mašīna ar dzenskrūvi sakūla gaisu, viegli notrīcēja un atrāvās no zemes, tad brītiņu pasvārstījās, it kā izvēlēdamās virzienu, un beidzot, strauji uzņemot ātrumu, aizlidoja turp, no ku­rienes tikko bija atgriezušās raķetes. Ar skatienu pavadī­jis lidaparātu, komandieris steigšus devās uz trapu.

5

Sakaru kabīnē viņu sagaidīja klusums — nevis rāms un mierīgs, bet gan drūms, nelaimi vēstījošs. Klusēja sakar­nieki, mēmi bija viņu ieslēgtie uztvērēji. Bez trokšņa grie­zās automātiskā izsaukuma ripulis. Vērīgāk ielūkojies, komandieris pamanīja, ka skaļuma regulatori stāv pretī nulles iedaļai. Ar strauju kustību viņš pagrieza vienu no tiem. Tarkšķi un kaucieni tūdaļ piepildīja kabīni. Indika­tori sāka haotiski mirkšķināt. Planētas atmosfērā, acīm re­dzot, plosījās kaut kas līdzīgs magnētiskajai vētrai; ma­zās rācijas izstaroto viļņu kūli tādos apstākļos varēja uztvert augstākais puskilometra attālumā. Pārvarēt traucē­jumu jūkli spētu vienīgi lielais kuģa lokators, kas bija paredzēts darbam izplatījumā.

Pagāja dažas minūtes, iekams lokatora antenu izdevās noliekt vajadzīgajā leņķī. Pēc tam kuģa centrālajā va­dības telpā blāvi iezaigojās ekrāns. Uz traucējumu fona varēja skaidri saskatīt baltu plankumiņu. Tas bija spilgts un nekustīgs. Un tieši šī nekustība lika visiem saraukt uzacis.

— Deviņarpus kilometru, — komandieris, apslāpēdams bažas un satraukumu, skaļi sacīja. — Tie ir viņi. Neviens cits tas nevar būt. Apstājušies, lai atpūstos? Savādi… Uz ekrāna redzams tikai viens objekts! Tātad attālums starp cilvēkiem nepārsniedz divus metrus: ja distance būtu lie­lāka, figūras uz ekrāna nesaplūstu vienā plankumā. Bet pēc noteikumiem izlūki atpūtas brīžos nedrīkst novieto­ties tuvāk par trim metriem cits no cita. Nedomāju, ka stūrmanis to būtu aizmirsis… Turklāt viņi nekustas.

— Nekustas, — nomurmināja radists Mozels un pie­bilda šķietami bez jebkāda sakara ar iepriekš teikto:

— Mūsu iekārtas būtu uztvērušas pat atsevišķa šāviena skaņu. Taču mēs neko nedzirdējām.

— Kad saņemts pēdējais ziņojums? — komandieris jau­tāja Mozelam. — Kad sākušies traucējumi?

— Pirms pusstundas. Viņi paziņoja, ka joprojām iet pa mežu un ka, spriežot pēc visām pazīmēm, ūdens nevar būt tālu. Nekādas cilvēku pēdas neesot manītas. Nekā aiz­domīga. Pašsajūta bijusi teicama.

— Hm… — komandieris centās runāt pēc iespējas ne­piespiesti. — Acīm redzot, magnētiskā vētra… Kā? — Viņš pagriezās pret vadības telpā ienākušo Verneru.

— Jūs jau atpakaļ?

— Jā. Nupat atgriezāmies. Iespējams, ka no helikop­tera mēs viņus redzējām. Bet pārliecināti neesam. Redza­mība caur lapotni — gandrīz nulle. Nekādus signālus uz­tvert neizdevās.

-— Mēģinājāt viņus izsaukt?

— Jā. Bez rezultātiem.

— Labs ir, — komandieris sacīja balsī, kurā līdzās ba­žām skanēja arī možums; viņš atkal bija savā stihijā — apstākļos, kur jāpieņem zibenīgi lēmumi un tikpat zibe­nīgi jārīkojas. — Visiem apkalpes locekļiem sagatavo­ties! Vienību es vadīšu pats. Šeit kuģī par vecāko paliks Stens, galvenais mehāniķis, kopā ar diviem sakarniekiem. Dodamies ceļā pēc piecām minūtēm!

6

Ļaudis sapulcējās norā pie kuģa pakājes. Pāri kaklam visiem bija apmestas siksnas un to galos krūšu augstuma iekārti droši un spēcīgi ieroči. Vīru muguras šķita kuprai­nas no uzkabinātajām somām, kurās saskaņā ar noteiku­miem bija iekrauta trīskārša pārtikas deva. Pie jostām pie­stiprināti, sānos šūpojās aparātu un instrumentu futrāļi. Kājās visiem bija gari stulmu zābaki, kas izturējuši pār­baudi pat reptiļu paradīzes Lernejas staignajos purvos. Komandieris vērīgi nopētīja ļaudis, tad kolonna dev.is ceļā; gājienu noslēdza trīs vareni roboti, kas bija īpaši apmācīti un varēja noderēt jebkurā neparedzētā situācijā.

Cilvēki soļoja smagnēji, viņu rokas ciešā tvērienā tu­rēja ieročus. Ne jau pirmo reizi viņiem nācās soļot pa mežonīgu, neizpētītu planētu un ne vienu reizi vien bija gadījies, ka no biezokņiem pretī lidoja bultas un šķēpi, un šķautnaini akmeņi; baismi nezvēri, atņirguši ilkņus, metās virsū pētniekiem, un lunkani plēsoņas uzglūnēja viņiem koku zaros. Tāpēc cilvēki gāja piesardzīgi, nevis gāja, bet virzījās — un nevis skatījās, bet gan vēroja ap­kārtni. Atpakaļ raudzījās vienīgi roboti, kuriem acis bija iemontētas arī pakausī, ja vien šo korpusa daļu tā va­rētu saukt.

Taču pagaidām aizmugurē bija tikai kuģis un arī priekšā nekas neparasts nerādījās. Tikai mežmala pama­zām tuvojās un koku šalkoņa kļuva tāda kā sērīgāka. Zā­baku radzes plosīja augsni, un zāle it kā protestēdama sa- kļāvās ap gājēju stulmiem. Tā izpaudās dabas pretestība iebrucējiem: nekādas citas pretestības — vismaz pagai­dām — nemanīja. Gaisā smalki sīca knišļi, kas griezās gluži kā dejotāji nebeidzamos karnevāla virpuļos. Un, lai gan šie radījumi cilvēkiem neuzbruka, izlūki tomēr iz- smidzināja zināmu daudzumu tādas vielas, no kuras sī­cošie lidoņi pārstāj dzīvot.

— Savādi, viņi nemaz nekož, — Alsters nomurmināja.

— Vēl nepazīst cilvēkus, — komandieris atsaucās, it kā juzdamies vainīgs, ka knišļu mākonis nevienam ne­bija nodarījis nekā ļauna. — Bet, ja mēs viņiem iegaršo­tos, tad gan nebūtu glābiņa …

Tikmēr kolonna bija sasniegusi klajuma robežu. Te zāle slīga mežmalas ēnā, un vīri, mirkli paminstinājušies, cits pēc cita uzkāpa tai; blakus parādījās pirmie koku stumbri un pēc brītiņa palika jau aiz muguras. Kolonna iegāja mežā un arvien vairāk iedziļinājās tajā, tikai ne­daudz palēninādama soli, lai izlaipotu starp vareno sakņu grubuļainajām stiegrām.

Pamazām ļaudis pārņēma izbrīns. Te auga priedes, stal­tas un tīras — ar zeltaini lāsmojošu mizu. Biologs tūdaļ pazina tās, jo arī Zemes rezervātos tādas šur tur vēl va­rēja sastapt. Te bija arī citi koki — krietni zemāki, ar dī­vaini ornamentētām lapām, kas mazliet atgādināja cil­vēka plaukstu, un vēl citi, kuru iegareno lapu malas šķita

veidojam gandrīz precīzu sinusoīdu. Šie pēdējie bija krietni resnāki, zaraināki un kuplāki. Biologs un botāni­ķis, tos aplūkodami, kaut ko murmināja, it kā ekstāzē skaitītu buramos vārdus. Šad tad ceļā gadījās koki, kuru lokanajos zaros karājās apaļi, spoži augļi, mazliet līdzīgi tiem, ko uz Zemes radīja īpašos sintezatoros visizsmalci­nātāko gardēžu iepriecināšanai. Te šie augļi nobrieda da­biski — kokos, bet daži jau bija paspējuši nokrist un gu­lēja zemē, kārdinādami cilvēkus ar savu aromātu un iz­skatu.

Vīri soļoja joprojām drūmi un sabozušies, jo atcerējās, ka tepat netālu viņu biedri, spriežot pēc visām pazīmēm, atrodas briesmās. Koki pamazām ielenca kolonnu arvien ciešākā lokā, bet roboti precīzi noteica drošības pakāpi un gudro mašīnu uzvedībā līdz šim nekas nebija mainī­jies: roboti neizjūt dabu un, saprotams, nemīl to, taču no dabas arī nebaidās, jo mašīnas, atšķirībā no cilvēkiem, nav saglabājušas neapzinātas atmiņas par tiem laikiem, kad koki uz Zemes auga tikpat brīvi un netraucēti un cil­vēki stundām un pat dienām ilgi varēja staigāt pa mežu, neredzēdami tam galu. Arī šeit biezoknim neredzēja ne gala, ne malas: zem kājām švīkstēja skujas, un augļu spī­dīgā miziņa atspoguļoja saules starus, kas lika vīriem jo­cīgi viebties. Zemie krūmi bija nosēti ar sulīgām melnām ogām, vietumis zaļoja papardēm līdzīgi augi; šķita, ka cilvēkiem nekad neapniks iet pa mežu.