V.MIHAILOVS - SĀKOTNE

— Tu teici: lai neviens cits nenojauš patiesību. Bet ari mēs to nezinām. Tavi vārdi varbūt ir saprātīgi, bet kāpēc tu domā, ka tieši tagad vilšanās būs visgrūtāk panesama? Tāpēc ka nākotnes vaibsti, acīm redzot, nav tādi, kādus mēs gaidījām? Bet, jo vairāk laika paies, jo tuvāka kļūs šī nākotne, jo skaidrāk būs redzams, ka tā neatbilst mūsu priekšstatiem. Es neticu civilizācijas bojā ejai; šis tuk­šums mani nebiedē — gan pienāks laiks, un viss noskaid­rosies. Mani satrauc kas cits: arī tu tātad esi pārliecināts, ka šī ir Sākotne, mūsu tālās nākotnes iemiesojums; tev tikai liekas, ka civilizācija uz šīs planētas gājusi bojā, ka cilvēci gaida tukšums un iznīcība, un šis apstāklis tevi biedē. Bet tieši tas ir pats ļaunākais!… Jo, redzi, kosmo­nauti var būt piesardzīgi, taču bīties viņi nedrīkst. Vai nav tā?

— Nē, — strupi sacīja komandieris. — Nē, tev nav taisnība. Es neesmu nobijies. Šī planēta nav Sākotne. Un tu pats to pierādīsi! Ja jūs neatradīsiet nekādu kultūras pazīmju, tas var nozīmēt tikai vienu: proti, ka šeit kul­tūras nav un nekad nav bijis.

— Redzēsim, — uzmetis skatienu pulkstenim, stūrma­nis teica. — Laiks doties ceļā.

— Labi, — komandieris atļāva. — Tas pagaidām būtu viss.

Grupa pagriezās un kolonnā pa vienam aizsoļoja izrau­dzītajā virzienā. Vēl brītiņu pelnos palika aizgājēju pē­das, pēc tam vējš tās nolīdzināja, bet tālāk, aiz kuģa dzi­nēju izdedzinātā apļa, zāle bija tik atsperīga, ka atliecās pat vēl agrāk; zālei īsa atmiņa. Pārvērtušies palicēju acīs vispirms par pusaudžiem, tad par bērniem (it kā viņi būtu devušies nevis mežā, bet gan pagātnē) un pēdīgi par pun­durīšiem (it kā viņi būtu devušies nevis mežā un nevis pagātnē, bet gan pasakā), desmit vīru stāvi drīz nozuda koku ēnā.

Taču kuģa ļaudis to vairs neredzēja: komandieris ne­ļāva apkalpei gremdēties atvadu skumjās. Tiklīdz stūr­maņa grupa bija šķērsojusi izdedzinātā apļa robežu, ko­mandieris, it kā galīgi uzticēdams šo cilvēku likteni navi­gatora sirdsapziņai, strauji novērsās un pacēla acis pret debesīm. Tur pletās neaptveramā zilgme, ko vēl nesen bija pāršķēlis viņu kuģis. Taču debesis aiz kuģa bija atkal saslēgušās, un tagad vairs nevarēja saskatīt vietu, kurā zvaigžņu barka bija ielauzusies planētas atmosfērā. Bet komandieris arī nemeklēja kuģa pēdas debesīs. Viņš lū­kojās saulē, vara krāsas saulē, no kuras strāvoja siltums un gaisma, un pat reibinošs aromāts; patiesībā šo aromātu, protams, izdvesa ziedi, kuri palīdzēja savam spīdeklim piepildīt pasauli. Apsvilinātā zāle turpretim izplatīja de­guma smaku, un šī trauksmainā, nelabu vēstošā dvinga uz mirkli nomāca visus, modinot sirdīs smagas nojautas un jūtas, kas bija rada kaunam, jo cilvēki bija sadedzinājuši kaut ko dzīvu — zāli, lai gan ikviens saprata — citādi no­sēsties viņiem nebūtu iespējams.

— Uzmanību! — komandieris sacīja. — Ar šo brīdi visiem ievērot otro gatavības pakāpi. Nekavējoties sagatavot startam jonu raķetes: lai seko vienībai stingri pēc kursa un neatpaliek ne soli. Izkraut un pārbaudīt he­likopteru ar enerģētisko ekrānu.

Komandieris nebūt netaisījās pamest izlūkus likteņa ziņā. Viņš bija apņēmies vajadzības gadījumā palīdzēt gru­pai ar visiem līdzekļiem, kādi vien atradās viņa rīcībā.

— Sakarus ar izlūkiem dublēt, novērot, vai netiek iz­šautas signālraķetes. Uzsākt sintezatora izkraušanu, Darbu tiešo vadību uzņemsies dienestu priekšnieki. ..

Cilvēkus izrīkoja ātri un lietišķi. Visi atgriezās kuģī un, nezaudēdami laiku, ķērās pie darba. Ievilkuši sevi eļļaini spīdīgos palēninātāju sfieņus, apklusa, iesnaudās mazie reaktori. Svarīgākos aparātus apsedza pārvalki. Augšup vērstajā kuģa priekšgalā kā dīvains zieds uzplauka loka­tora rotējošā antena. No korpusa izvirzījās aizsarglauka radiatori, kuru izstarotā enerģija spēja apturēt katru, kas neaicināts gribētu tuvoties kuģim. Hermētiski aizvērās nodalījumi, kas tika izmantoti, vienīgi lidojot izplatījumā. Divi jonu izlūki — nelielas, koniskas raķetes, kuras kata- pulta uzsvieda augstu gaisā — ieslēdza beztrokšņa dzinē­jus un, paklausot stūres automātiem, aizšāvās turp, kur mežā bija nozudusi stūrmaņa grupa. No kravas lūkas kos­monauti pa trapu nolaida zemē mazu helikopteru, ieslē­dza dzinēju un — pārliecinājušies, ka mašīna ir pilnā kārtībā un var startēt jebkurā brīdī — atkal izslēdza to. Sardzes vīri ieņēma savus posteņus, bet sakarnieki, kas uztvēra izlūku grupas raidītos signālus, jau gatavojās mai­ņai: cilvēkam ir grūti ilgāku laiku koncentrēt uzmanību vienā, turklāt samērā vienmuļā operācijā, tādēļ sakar­niekiem bija jāmainās biežāk nekā citiem.

Apkalpes dzīve pamazām ievirzījās parastajās sliedēs, kā tas mēdza notikt allaž pēc nosēšanās uz svešas planē­tas. Pagāja stunda un vēl viena; komandieris jau pa divi lāgi bija apmeklējis katru posteni un kuģa nodalījumu un nebija pamanījis nekā tāda, kas prasītu viņa iejauk­šanos. Tad viņš vēlreiz nokāpa zemē, izgāja ārpus kuģa dzinēju izdedzinātā loka, apsēdās zālē un, atspiedis zodu pret ceļiem, ļāvās domu un asociāciju plūdumam. Šīs do­mas gan šķita visai tālas no tā, kas notika šeit, — par to liecināja komandiera plaukstas, kuras lēni, gandrīz ne­apzināti glaudīja zāli; tā maiguma vai dziļu pārdomu brī­žos vīrieši dažkārt glāsta mīļotās sievietes matus. Koman­dieris pat bija sācis svilpot, kad pēkšņi zālei uzgulusies ēna lika viņam pacelt galvu un apklust takts vidū.

Enu meta izlūkraķete, kas, tikko pazibējusi gaisā, ar strupo konusu aizsedza sauli un tagad, strauji zaudēdama augstumu, veica nosēšanās manevru. Dažas sekundes kap­teinis, muti iepletis, vēroja raķetes lidojumu, tad pielēca kājās. Ļaudis kuģa tuvumā — ārējā komanda — sarosī­jās, gatavodamies pieņemt aparātu. Nedaudz tālāk zālē pavīdēja otra ēna; otrā izlūkraķete saskaņā ar programmu sekoja pirmajai paralēlā kursā ar pusminūtes atstarpi. Ari tās automāti tikpat nevainojami veica nosēšanās manevru. Vēl nesaprazdams, kas īsti noticis, taču nojauzdams, ka priecāties nebūs iemesla, komandieris skriešus metās at­pakaļ uz kuģi.

Tur mehāniķis Seņins un otrais stūrmanis Verners jau bija paspējuši no izlūkraķetēm izņemt mnemokristālus ar novērojumu ierakstiem. Pirmo no tiem Verners tūdaļ ievietoja dešifratorā. Iedegās zaļā actiņa. Atskanēja ko­mandas, kurām paklausot izlūkraķetes pirms nedaudz vai­rāk nekā divām stundām bija pacēlušās gaisā. Vienlaikus uz dešifratora ekrāna parādījās videoieraksts. Vispirms kļuva redzams klajums un tajā — zvaigžņu kuģis. No augšas tas atgādināja aci, kas vērīgi raugās debesīs. Kad raķetes nedaudz attālinājās, varēja manīt, ka šī acs — tās redzoklis bija vizuālās novērošanas kupols — vainago sešu gigantisku kolonnu veidotu konstrukciju, kas pa­reizā sešstūra formā aptvēra septīto — vismasīvāko, bet lejā katra kolonna beidzās ar milzīgu balsta amortiza­toru …

lzlūkraķešu negaidītā atgriešanās varēja nozīmēt, ka stūrmaņa grupa uzņēmusi ar tām sakarus un nosūtījusi abas raķetes atpakaļ, bet tā mēdza rīkoties tikai gadījumā, ja sabojājusies raidstacija — un arī tad jebkura ziņojuma nogādāšanai būtu pieticis ar vienu raķeti. Otra iespēja bija tāda, ka izlūkraķetes pazaudējušas novērošanas ob­jektu un atgriezušās pašas. Šis variants arī bija paredzēts programmā, bet tas būtībā nozīmēja trauksmes signālu. Un komandieris nosprieda, ka otrā iespēja laikam gan ir reālāka.