V.MIHAILOVS - STRAUTIŅŠ UZ JAPETA

— Tāda nosaukuma tomēr nav. Neviena, kurā būtu minēta Saule. Kaut gan, pagaidi… — viņš atkal sāka pē­tīt rokasgrāmatu.

Sīvers apsēdās ērtāk un sāka pārbīdīt pulti, cenzdamies to novietot pēc iespējas parocīgi.

— Vēl vajadzētu pārbaudīt apgaismojumu, — viņš no­murmināja un pagrieza slēdzi. «Lādogas» spēcīgie pro­žektori izvirda gaismas straumes.

Mazliet padomājis, Sīvers ieslēdza arī galveno prožek­toru, kura grozāmā aploce bija piestiprināta kuģa priekš­galā. Tai pašā mirklī rūdas vedēja apvalks uzliesmoja, it kā luminiscējošā šķidrumā iemērkts.

— Paskat, — sacīja Sīvers, — tieši tas, kas vajadzīgs! Bet, pag, ko tad viņi? Skaties!…

Bregs paskatījās uz monitora ekrānu un ieraudzīja, ka rūdas vedējs signalizē ar navigācijas ugunīm.

— Pateicos, — viņš skaļi nolasīja.

Sīvers pasmīnēja:

— Acīm redzot, domā, ka šī iluminācija rīkota viņiem par godu.

Ugunis vēl arvien mirkšķināja.

— Laimīgu palikšanu, — izlasīja Bregs un piebilda: — Klausies, viņi tiešām startē! Laika vēl atliku likām, bet viņi startē!

— N Jo labāk, — teica Sīvers.

— Tu atdevi instrumentu?

— Nē, aizmirsu.

— Slikti, — sacīja Bregs. — Tā neklājas.

Viņš steidzīgi sameklēja somā urbi, nokasīja no tā sa­biezējušo, ar putekļiem sajaukto eļļu, tad strupi nolamā­jās. Sīvers neizpratnē iepleta acis. Sekundi vēlāk viņš pa­nāca Bregu ģērbtuvē. Pilots izmisīgi centās atraut no spailēm skafandru. _

— Izsauc viņus! Atri! — Bregs rēca.

Sīvers paraustīja plecus.

— Viņi jau ievilkuši antenu.

Tomēr ari viņš steigšus ielīda Brega pasniegtajā ska­fandrā. Pilots aiz nepacietības dīdījās kā rikšotājs hipo­dromā. No stacijas abi izskrēja tajā brīdī, kad kuģis ar navigācijas ugunīm signālizēja: «Uzmanību… Uzma­nību … Uzmanību!…» Bregs spēji apstājās, ķerdamies pie klints bluķiem, lai noturētos kājās.

— Skaties! — viņš neskanīgi teica.

Amortizatoru saliektie posmi sāka lēnām iztaisnoties, it kā no dziļa pietupiena kuģis gribētu izslieties pilnā au­gumā un līdzīgi balerīnai pacelties pirkstgalos. Gludi no­šķeltais korpuss cēlās arvien augstāk, bet ne viss — pati platākā daļa joprojām palika no kosmodroma virsmas at­rauto amortizatoru papēžu līmenī; šīs konstrukcijas, acīm redzot, bija nesaraujami saistītas, bet viss korpuss tikmēr cēlās augstāk un augstāk… Bregs nometās ceļos un sāka apskatīt kuģi no apakšas. Drīz vien rūdas vedēja priekš­gals jau bija aizsniedzis «Lādogas» virsotni un pacēlies vēl krietni augstāk.

Bregs, liekas, bija ieraudzījis to, ko gribēja, jo strauji pielēca kājās un parāva Sīveru aiz pleca.

— Nekavējoties atpakaļ! — viņš kliedza. — Uz sta­ciju! Ātrāk!

Sīvers iebilda:

— Labāk paskatīsimies no šejienes, es nekad neesmu redzējis…

— Un arī neredzēsi, kretīn! — Bregs rēca, stumdams Sīveru uz durvīm.

Stacijā viņi, nenovilkuši skafandrus, tūlīt metās pie mo­nitora. Kuģis tagad stāvēja nekustīgi. Bregs noliecās pār pulti un sāka drudžaini grozīt vadības kloķus. Drīz ārējo kameru objektīvi bija notēmēti tā, lai kuģi varētu redzēt tuvplānā no apakšas.

Sīvers paskatījās uz ekrānu, uz Bregu, atkal uz ekrānu; objektīvi it kā pievilka klāt kuģa lejasdaļu un ielūkojās tajā slīpi uz augšu, un Sīveram likās, ka viņš ieraudzījis ezeru ar smagu, mierīgu ūdeni, kura virsma slēpj bez­dibeņa dzīles.

— Saprati? — iekliedzās Bregs.

Sīvers nepaspēja atbildēt. Klintis nodrebēja. Sīvers pie­ķērās pie galda. Planēta sašūpojās. Miljoni violetu bultu ietriecās klintīs. Pašķīda akmens šķēpeles. Sīvers īdē­dams purināja galvu. Kuģis, iztaisnojies un stalts, lē­nām cēlās augšup Japeta melnajās debesīs. Violetā gaisma dzisa, izplēnēja, kļuva vāra un spokaina, bet «Lādogas» vīri skaidri iztēlojās, kāds gamma kvantu viesulis tagad plosās aiz stacijas sienām.

— Manas kameras! — iebrēcās Sīvers. — Velns parā­vis!

Viņš strauji nospieda vairākus slēdžus. Pirmā kamera bija kļuvusi akla, pāri tai joprojām gāzās šķembu lietus. Sīvers atkal ieslēdza otro. Kuģis bija jau augstu, tas zai­goja kā maza, bet tuva planēta^

— Skaisti, — Sīvers drūmi norūca. — Nav vārdam vietas. Viss bija labi, tikai beigās ņēma un sasita ka­meru.

— Ko tu iesāktu tagad ar kameru?

Sīvers pašķielēja uz pilotu.

— Kas varēja paredzēt, ka rūdas vedējam ir fotonu vilkme?

— Kāpēc rūdas vedējam? — īgni jautāja Bregs. — Kas tev teica, ka tas ir rūdas vedējs?

Dažas sekundes viņi klusēja, skatīdamies viens otram acīs.

— Ek, liecies mierā! — Sīvers sacīja. — Tas nevar būt.

— Še, — teica Bregs.

Viņš pagrūda resno urbi, un tas dārdēdams aizripoja pa galdu.

Sīvers paņēma urbi un izlasīja tajā iekalto uzrakstu «Zilais Putns». Un nākošajā rindā — «Saules sistēma».

— Tādi bija pirmie starpzvaigžņu kuģi, — teica Bregs. — Nolaidušies tie sabīdījās, pie tam korpuss gandrīz uz­gūlās spogulim. Ja uz planētas ir blīva atmosfēra un vie­suļvētras, nav iespējams citādi noturēties. Vajadzēja rē­ķināties ar to, ka tādas planētas būs. Cilvēki lepojās, ka pirmoreiz izlauzušies ārpus Saules sistēmas robežām. Uz­raksts zem kuģa nosaukuma ir šī lepnuma izpausme. Tas, saprotams, nebija domāts tiem, kurus astronauti būtu va­rējuši satikt, svešas civilizācijas pārstāvji uzrakstu tik uji tā diez vai spētu atšifrēt. Tas bija rakstīts sev. Tiem, kas aizlidoja, un tiem, kas palika. Saules sistēma! Cik gan mīļākas kļūst pašu mājas, kad uz tām skatās no malas!

— Aha, — neizteiksmīgi piekrita Sīvers.

Viņš sēdēja pie galda un lūkojās sienā, kur bija uz­gleznota Zemes ainava. Ūdens vēl arvien burbuļoja renē — Japeta vienīgajā strautā. Sīvers piecēlās un aiz­vēra krānu.

Bregs izslēdza kameras, tad sāka atvienot kabeli.

— Pagaidi, — sacīja Sīvers.

Bregs paraustīja plecus.

— Kāda jēga gaidīt? Vairāk nekā nebūs. — Viņš uz­mauca kabelim izolācijas uzgali un to rūpīgi pieskrūvēja.

— Nu jā, — Sīvers atkārtoja. — Vairāk nekā nebūs.

— Ko darīsim ar kabeli? — jautāja Bregs.

— Atstāsim, — Sīvers sacīja. — Gan kādam noderēs… Tikai ne man… Bet kāpēc viņi neteica? Man neienāca prātā… Tas ir, nākt jau nāca, es tikai neapjēdzu. Tie­šām, esmu muļķis!

Bregs sacīja:

— Droši vien. Bet nekas, tu vēl esi jauns un šie nav pēdējie varoņi ne uz Zemes, ne kosmosā.

— Nerunāsim par to, — Sīvers lūdza.

— Labi, es klusēju…

Viņi izgāja no stacijas un aizvilkās atpakaļ uz savu kuģi. Sīvers jautāja:

— Un tomēr — kāpēc? …

Bregs atbildēja:

— Droši vien viņiem derdzās leģendas. Viņi gribēja izgulēties vai pasēdēt, iemērkuši kājas ūdenī. Viņu kuģī taču nav strauta.

Nostiprinājuši kravu, abi uzkāpa augšā un novilka ska­fandrus.

— Jā, — sacīja Sīvers. — Uz Japeta viņi atrada strautu. Bet ainava bija draņķīga.

— Tas viņiem nebija svarīgi, — iebilda Bregs. — Vi­ņiem bija vajadzīga Zeme. Bet tagad pievērsīsimies darba terapijai: apmaini šos automāta blokus.

— Labs ir, — Sīvers steidzīgi piekrita, izņēma blokus un sāka to vietā iemontēt jaunus. Nometis uz grīdas kār­tējo nosvilināto detaļu, viņš pēkšņi iesaucās: — Nē, tas nevar būt! Tie nebija viņi. Tur nebija cilvēka ar uzvārdu Krajs. Noteikti nebija! Vari pārbaudīt rokasgrāmatā! — No atvilktnes, kurā glabājās instrukcijas un tehniskās pa­ses, viņš izvilka biezu sējumu un pasniedza Bregam. — Še, skaties!