V.MIHAILOVS - STRAUTIŅŠ UZ JAPETA

— Jā, — viņš teica, — rūdas vedējs. No tiem, kurus sauc _«Ardievu, māmiņ!». Ko viņi dara šajos platuma grā­dos? A, laikam ved no tās puses transurānus uz pārējām Jupitera — Saturna grupas stacijām. Pareizi?

— Nu, nu, erudīt, klāj tik vaļā! — Bregs norūca.

— Tā ir kauna lieta, — Sīvers aizsvilās, — ka staciju enerģētika atkarīga no tādiem zārkiem… Starp citu — ko viņš te vispār dara? Raktuves taču atrodas Japeta pretējā puslodē.

— Droši vien tehniskā apkope… Rūdas vedējiem at­ļauts nolaisties stacijās, ja tie nevienu tur netraucē.

— Netraucē?! — Sīvers īgni iesaucās. — Baidos, ka «Zilajam Putnam» nebūs kur nosēsties.

— Ja vien tas vispār šeit iegriezīsies… Viņi Varēja mainīt maršrutu …

— Patiešām, — Sīvers domīgi sacīja, — viņiem šeit nebūs vietas. Viņu «Putns» noteikti ir kādas pāris reizes lielāks par mūsējo. Bet šis iepleties tā, ka viens pats aiz­ņem vai visu laukumu…

Viņi vēlreiz atskatījās, ar ķiveru prožektoriem apgais­modami kuģa drukno korpusu. Pašā augšgalā pa tā iz- burbušajām bruņām rāpoja vabolei līdzīgs pulēšanas au­tomāts, kas aiz sevis atstāja blāvi vizošu svītru. Tā, acīm redzot, bija skaistumkopšanas procedūra, par kuru rūdas vedēja komandai jau sen derēja padomāt.

— Ir gan agregātiņš, — Sīvers ņirgājās. — Nolaists līdz pēdējam. Bet šajā zonā, ja nemaldos, vajag būt in­spektoram. Varu derēt, ka viņš tup uz Titāna un nekur tālāk savu degunu nebāž… Tāpēc jau viņi nolaidušies automātiskā stacijā, kur nav cilvēku un neviens viņiem nepiesiesies.

Viņš apklusa un, iedams Brega pēdās, apmeta līkumu klints bluķim, kura asās šķautnes varētu ieskrambāt ska­fandru.

— Vispār kosmodromu vajadzēja ierīkot tādā vietā, kur mazāk akmeņu.

— Akmeņi šeit parādījās tikai tad, kad ierīkoja kosmo­dromu, — Bregs paskaidroja. — Toreiz spridzināja klin­tis. Pēc tam ik nolaišanās un starts akmeņu skaitu pavai­roja, klintis plaisā no dzinēju liesmām. Citās vietās uz Japeta akmeņu nemaz nav: nav taču ne atmosfēras, ne temperatūras svārstību…

— Tik un tā vajadzēja celt gludajā pusē.

— Fons, — Bregs iebilda. — Tur ir urāns un citas radio­aktīvas vielas. Pat šis kuģītis te paaugstinājis fonu. Re­dzi? — Viņš parādīja Sīveram savu dozimetru.

— Kas tur par brīnumu, ja rūdas vedējs līdz malām pie­krauts ar transurāniem? Bet tagad tu, liekas, mēģini žil­bināt …

— Labi, labi, — Bregs norūca, — es vismaz neesmu to uzzinājis no grāmatām …

Viņi apstājās pie mazām, cieši aizvērtām durvīm, kas veda uz klintī izcirstajām stacijas telpām.

— Iešu, iekārtošos, — sacīja Sīvers, — bet tu tikmēr atnes pārējās mantas. — Un, pēc brīža attapies, piebilda: — Protams, ja tas tevi neapgrūtinātu.

— Nē, — Bregs atbildēja, — kāds gan te var būt ap­grūtinājums.

4

Paprāvā istaba — stacijas kopkajīte bija vāji apgais­mota, tās kakti tāpēc šķita iecirsti dziļi klintī. Automāti, kā parasti, taupīja strāvu. Sīvers sameklēja slēdžus, ar saimnieka žestu iededza lielos gaismekļus un palūkojās apkārt.

Trīs vīri no rūdas vedēja sēdēja gara galda galā. Viņu priekšā stāvēja alumīnija kausi ar salmiņiem. Primitīvie trauki Sīveru gandrīz aizkustināja — it kā viņš būtu no­kļuvis muzejā vai senlietu veikalā. Pie letes automātis­kais bārmens dūkdams un šķindēdams kūla kādu maisī­jumu. Sīvers paskatījās uz vīriem pie galda un iekšēji pasmīnēja: grūti būtu iedomāties cilvēkus, kas vairāk at­bilstu savam kuģim. Visi trīs bija apģērbti kā pagadās, no kārtīgiem formas tērpiem nebija ne vēsts. Viens gu­lēja, nolicis galvu uz dūrēm, divi pusbalsī sarunājās.

— Tas riekstkodis tupēja nevis tur, bet kilometru tā­lāk, — sacīja trešais no Sīvera, — un droši vien pama­nīja uzliesmojumu. Tā ka jebkurā gadījumā būtu bijis vakars…

— Viņi pa-ārslogojās un šļūca uz vēdera, — sirdīgi iebilda otrais, — cita izskaidrojuma nav.

Spilgtajā gaismā viņš piemiedza acis, tad pagriezās un vērīgi palūkojās uz ienācēju. Sīvers viņam pamirkšķi­nāja un ar galvas mājienu norādīja uz guļošo.

— Gatavs?

— Ne-ē, — uzrunātais lēni, it kā domīgi atbildēja. — Vienkārši noguris.

Vārdi, nākdami pār viņa lūpām, jocīgi stiepās garumā, un Sīvers tikko noturējās, lai neiespurgtos.

— Jū-ūs no tālienes? (

— Jā, no Zemes, — Sīvers nevērīgi izmeta. — Nupat nolaidāmies.

— Vai sen aizlidojāt?

— Pirms trim nedēļām.

— Nu, kas tur jauns uz Zemes?

— Viss kārtībā, — teica Sīvers. — Kā jau uz Zemes. Pats pēdējais jaunums: «Zilais Putns» atgriežas.

Stostiķis piekrītoši pamāja.

— Viņus uzskatīja par bojā gājušiem, — Sīvers pa­skaidroja, — bet viņi atgriežas! «Zilais Putns»! Zvaigžņu kūģis, kas devies uz Ligantu, atcerieties to dīvaino de­bess ķermeni — vai nu pundurzvaigzni, vai milzu pla­nētu, ko graviastronomi atklājuši pusceļā uz Centaura Alfas sistēmu! — Viņš pacēla balsi, sašutis par vienal­dzību, ar kādu tika uzņemts šis jaunums. — Pirmais ku­ģis, kas bija aizlidojis uz turieni, pazuda. Visi domāja, ka arī «Putns» …

— Tā-ātad par agru, — stostiķis teica. — Par agru do­māja … Vai šo Ligantu viņi atrada?

— Liecies mierā, — norūca trešais.

— Laikam taču! — Sīvers īgni atcirta. — Un, jādomā, arī aplidoja ne vienu reizi vien. Aplidoja tik ilgi, kamēr visu izpētīja. Vai gan citādi viņi būtu aizkavējušies par veselu gadu?

— Ta-as jau sk-aidrs, — stostiķis sacīja. — Tikai no orbītas neko daudz nevar saskatīt. It īpaši ca-aur infra- vizoriem. Viņiem būtu vajadzējis nolaisties.

— Liecies miera, — trešais norūca vēlreiz.

— Tieši tāpēc pirmais kuģis arī neatgriezās, — Sīvers pamācoši iebilda, — ka tā apkalpe sadomāja tur nosēs­ties. Par šo lēmumu viņi informēja Zemi ar sakaru raķe­tes palīdzību. Vairāk diemžēl nekas nav zināms. Kā re­dzat, «Zilais Putns» tur nosēsties nekādi nevarēja.

— Va-ai tad «Putns» neziņoja Zemei par ekspedīcijas rezultātiem?

— No pirmajiem ziņojumiem izdevās atšifrēt labi ja trīsdesmit procentus teksta. Drausmīgi traucējumi, — pa­skaidroja Sīvers. — Lai panāktu puslīdz ciešamu raidī­juma kvalitāti, būtu vajadzīgs tāds kuģis kā manējais. Tas ir lidojošs pastiprinātājs, kurā knapi pietiek vietas diviem cilvēkiem; viss pārējais — elektronika un ener­ģētika. «Putnam» tādu ierīču nav. Tomēr pēdējā laikā viņi droši vien vēl kaut ko raidīja …

— Dro-oši vien, — stostiķis piekrita un, turēdams sal­miņu pirkstos, sāka lēnītēm tukšot kausu.

— Pagaidām izdevies tikai saprast, ka viņi atgriežas. Kaut kādā sakarā bija runa par trim cilvēkiem, šie trīs, — Sīvers pazemināja balsi, — jādomā, gājuši bojā. Pavisam viņu bija vienpadsmit.

Stostiķis pacēla acis uz Sīveru, bet trešais aizsteidzās viņam priekšā.

— Liecies mierā, — viņš atkal sacīja.

— Es jau ne-ko, — stostiķis nomurmināja. — Man ja-au arī tā likās. Tas nemaz nav slikti. Lielākā daļa to­mēr nokļūs mājās…

— Pareizi, — Sīvers palocīja galvu. — Trīs varoņi gā­juši bojā, bet pārējie astoņi atgriežas, un jūs paši sapra­tīsiet — Zeme gatavojas sagaidīt viņus, kā nākas. Bū­tībā sagaidīšana sāksies šeit. Tāpēc es arī esmu atlidojis.