V.MIHAILOVS: EKSTRAKLASES PILOTS

— Acīm redzot, — Rogovs paskaidroja, — viņa bija sa­sniegusi bioloģisko robežu.

— Kādā vecumā, ja nav noslēpums?

— Kāds gan te varētu būt noslēpums? — Rogovs pa­brīnījās. — Viņai bija simt divi gadi.

Pat allaž savaldīgais Serjogins nespēja apspiest smiek­liņu, tiesa, viņš steigšus ieklepojās, mēģinādams to slēpt. Toties Govors pat nepasmaidīja.

— Jūs mani pārsteidzat, — viņš iesaucās. — Simt divi gadi? Piedodiet, bet cik tad jums gadu?

— Divi simti divdesmit septiņi, — Rogovs mierīgi at­bildēja.

— Nē taču, — Govors saviebās. — Mūs neinteresē re- latīvistiskie gadi, kas pagājuši uz Zemes, kamēr jūs lidojāt gandrīz ar gaismas ātrumu. Mēs gribam zināt jūsu reālo, fizisko vecumu, saprotat? Gadus, kurus jūs esat nodzīvo­jis! Vai tas jums ir skaidrs?

— Kāpēc ne, — Rogovs teica. — Pilnīgi skaidrs.

— Tātad…

-— Man ir divi simti divdesmit septiņi gadi. Skaitot arī relatīvistiskos — krietni pāri par trim simtiem.

Govors satvēra glāzīti un ar blīkšķi nolika to uz galda.

— Paklausieties, Serjogin, — viņš dusmīgi sacīja. — Ko jūs man esat atsūtījis? Es lūdzu pilotu, bet mūsu draugs Rogovs, liekas, ir mistifikators. Divi simti divdesmit sep­tiņi gadi? Kāpēc ne vairāk?

— Divi simti divdesmit septiņi. — Rogovs paraustīja plecus. Viņš, acīm redzot, pat nebija apvainojies.

— Kaut kas nedzirdēts! Bet vai jūs, Rogov, saprotat, ka šajā jautājumā mēs esam speciālisti. Vecums, tā teikt, ir mūsu profesija un ja jums tiešām būtu… Nu, protams, ne jau divi simti divdesmit septiņi, bet kaut vai pusotra simta … Ievērojot jūsu izskatu un veselības stāvokli, mēs jūs tagad pētītu kā visretāko dārgumu, kā bioloģisku uni- kumu. Bet kāpēc mēs līdz šim nekā neesam dzirdējuši par jums? Ko?

— Nezinu, — teica Rogovs. — Es nekad nebiju domā­jis, ka par mani kāds varētu īpaši interesēties.

— Bet, piedodiet, jūs taču nedzīvojat tukšumā! Cil­vēki …

— Gluži otrādi, savas dzīves lielāko daļu esmu pavadī­jis tukšumā…

— Jā, protams, un tomēr …

— Atļausiet man, — Serjogins iejaucās. — Es nedo­māju, ka viņš mūs gribētu apcelt. Un tomēr tas skan ne­ticami. Tā kā, cerams, Rogovs neapvainosies, ja mēs…

— Protams, lūdzu, — Rogovs tūdaļ piekrita.

— Sakiet — kurā gadā jūs esat dzimis?

— Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit piektajā.

— Ārprāts! — Govors nenocietās. — Pie labākās gri­bas es nevaru …

— Vienu mirklīti. Kad jūs sākāt lidot?

— Kosmiskās navigācijas sākumā. Vispirms Mēness trasēs.

— Un pēc tam?

— Piedalījos planētu apgūšanā. Saules sistēmas peri­fērijā, vēlāk arī citās sistēmās… Tas viss ierakstīts manā personāllietā.

— Jā, — Govors teica. — Tās bija relativistiskas eks­pedīcijas. Par hipertelpu toreiz vēl nekā nezināja. Bet tādā gadījumā mēs varam ļoti vienkārši… Serjogin, lū­dzu, sazinieties ar Zvaigžņu hroniku.

4

Nesteidzīgi šķērsojis kabinetu, Serjogins piegāja pie sienas, kur augstprātīga un smagnēja pacēlās informatora pults. Nospiedis vairākas pogas, viņš izvēlējās attiecīgu ciparu kombināciju. Mirkli vēlāk iezaigojās ekrāns, kas bija nedaudz izstiepts no augšas uz leju, acīm redzot, lai saglabātu tradicionālās grāmatu lappuses proporcijas. Uz ekrāna iedegās vēsturiskā sacerējuma nosaukums, kuru Govors iepriekš bija minējis, un tad cita pēc citas parā­dījās teksta lappuses …

— Ātrāk, Serjogin, — Govors nepacietīgi mudināja. — Rogov, kur īsti mums jāmeklē?

— Četrpadsmitajā, deviņpadsmitajā…

— Četrpadsmitā ekspedīcija, Serjogin! Ko jūs tur snau­žat?

Lappuse sastinga uz ekrāna. Ieskatījies tajā, Serjogins skaļi nolasīja:

— Līderis «Ulugbeks», sekotājs — «Anaksagors». Kurā bijāt jūs?

— «Ulugbeks» neatgriezās, — Rogovs klusi teica.

— «Anaksagors». Vienu mirklīti… Tā. Šefpilots — Makmanuss. Piloti: Monmoransī — oho! — un Rogovs! Jā, Rogovs.

— Hm, — Govors norūca. — Pirms cik gadiem tas bija? Jā… apbrīnojami. Paskatieties, Serjogin, tur jābūt ap­kalpes locekļu fotogrāfijām. Jūs, cerams, neņemsiet mums to ļaunā? Saprotiet: tādi fakti ir jāpārbauda. Te diemžēl nedrīkst ticēt uz vārda…

— Lūdzu, lūdzu. — Rogovs tikko manāmi pasmaidīja.

— Lūk, Rogovs, — Serjogins iesaucās un pirmo reizi ar neslēptu interesi palūkojās uz pilotu. — Skatieties!

Govors piesteidzās pie informatora pults un dažas rei­zes,- salīdzinādams oriģinālu ar attēlu, pagrieza galvu.

— Jā, — viņš sacīja. — Apbrīnojami. Neapšaubāma līdzība. Tiesa, šajā fotogrāfijā jūs izskatāties nedaudz jau­nāks.

— Es toreiz arī biju jaunāks.

— Kā tad. Par divsimt gadiem, vai ne? Serjogin, lūdzu, sameklējiet nākamo ekspedīciju!

— Te līdzība ar oriģinālu ir gandrīz pilnīga, — Govors konstatēja. — Nu, Serjogin, uzskatīsim faktu par pierā­dītu? Lai gan es paredzu, ka mūsu kolēģi prasīs neskaitā­mus citus pierādījumus. Varbūt paskatīsimies vēl?

— Es domāju, — Serjogins teica, — ka to mēs paspēsim ari vēlāk. Mani interesē kas cits: cik gadus jūs vairs ne­lidojat?

— Septiņdesmit, — Rogovs pēc brītiņa sacīja un mie­rīgi palūkojās uz Serjoginu. — Jūs baidāties, ka tas ne­labvēlīgi ietekmēs… Atklāti sakot, arī es kādu laiku no tā baidījos. Bet, acīm redzot, refleksi neizzūd… Katrā ziņā Rezervē es izturēju visus pārbaudījumus. Man pat atstāja ekstraklasi.

— Tad nē jau, par to mēs nešaubāmies, — Govors iejaucās. — Runa ir par ko citu. Mēs nesaprotam, kā jūs varējāt tik ilgi dzīvot uz Zemes un nenokļūt mūsu kolēģu kartotēkā! Kaut gan varbūt planetārā kartotēka ir vēl ne­pilnīgāka par mūsējo — uz Zemes taču ir tik daudz ļaužu…

— Nezinu. — Rogovs atkal paraustīja plecus. — Es par to neesmu domājis. Es dzīvoju. Septiņdesmit gadi — tie pagāja kaut kā nemanot…

Nemanot. Septiņdesmit gadi! Te gribot negribot kļūsi skaudīgs, vai ne, Serjogin? Cilvēks dzīvoja un viss… Starp citu — vai pirmās klases pilots Rogovs nav jūsu ra­dinieks?

— Dēls.

— Skaidrs. Bet pagaidiet, Rogov. Kur ir jūsu draugi?

— Draugi, — Rogovs lēni atkārtoja, it kā apdomādams šo vārdu. — Man viņu bija daudz.

— Tie, ar kuriem jūs lidojāt.

— Ar kuriem lidoju… Nu, Makmanuss un Mons — tas būtu viens. Viņi ir miruši.

— Vai sen?

— Droši vien. Precīzi to vairs neatceros. Tad Vihodils un citi, Grīners, Holiss, Semjorkins…

— Un šie?

— Ari miruši.

— Tā, tā, — teica Govors. Iestājās klusums, kurā tikko dzirdami dūca kristalofons, kas pierakstīja sarunu. — Nu, bet ko vēl jūs atceraties no saviem draugiem?

— Tas būtu garš uzskaitījums, — Rogovs teica.

— Jā, tik daudzu gadu laikā… Un visi viņi sen miruši?

— Gandrīz visi. — Rogovs pamāja ar galvu. — Atskai­tot Tiškeviču un Cini.

— Kāpēc — atskaitot?

— Arī viņi dzīvoja loti ilgi.

— Cik īsti? — Govors saberzēja plaukstas.

— Tiškevičs aizgāja bojā nesen. Viņš strādāja Dien­vidu termocentrālē. Tur notika avārija …

— Atceros šo gadījumu. Tātad viņš gājis bojā? Un cik viņam bija gadu?

— Ja nemaldos, viņš bija trīs vai četrus gadus jaunāks par mani. Nē, liekas, trīs…

— Satriecoši. Nu, ko teiksit, Serjogin? — Govors so­ļoja pa kabinetu, vicinādams dūres. — Tātad arī viņam bija pāri par diviem simtiem, un viņš gāja bojā tikai pirms dažiem gadiem! Bet mēs jožam pa visu Saules sistēmu… Nu, un otrs — kā viņu sauca?