V.MIHAILOVS - EKSTRAKLASES PILOTS

Rogovs piegāja gandrīz pie pašas aizlieguma joslas. Kuģi ar jonu dzinējiem startējot parasti izmantoja ķīmis­kās raķetes. Atomārās tie iedarbināja tikai aiz atmosfē­ras robežām. Katrs kuģītis bija novietots virs šahtas, kurā starta brīdī iešaujas raķešu liesmas. Tāpēc kuģiem va­rēja pieiet samērā tuvu. Arī tagad aizliegtā apļa malā drūzmējās cilvēki. Viens no tiem šķita Rogovam pazīs­tams. Lai gan iespējams, ka Rogovs kļūdījās.

Degvielu iepildīšanas šļūtenes jau bija aizvāktas. Amor­tizatori, uz kuriem balstījās kuģis, atbrīvoti no oranža­jiem aizturķīļiem. Kuģis bija gatavs startam, un Rogovs neviļus apskauda vīru, kas pilota kabīnē tūdaļ nospiedīs sarkano pogu «Starts».

Kāds uzlika Rogovam roku uz pleca. Viņš atskatījās. Aiz viņa stāvēja Serjogins. Viņi uzsmaidīja viens otram kā veci draugi, un Rogovs teica: «Tūlīt! Tūlīt pēc starta…» Pēc tam viņš atkal pievērsās kuģim. Vērot bija loti ērti, jo no apļa malas Rogovu atdalīja labi ja desmit metru.

Iekaucās sirēna. Pēc tam dobji iedārdējās raķešu dzi­nēji. Sekundi vēlāk tie kauca jau pilnā spēkā. Taču lies­mas neredzēja; tās šāvās lejup — slēgtajā šahtā.

Bronzas bultai līdzīgais kuģa korpuss pēkšņi ietrīcējās un lēni, loti lēni sāka slīdēt augšup. Kaukšana pastiprinā­jās. Raķešu sprauslas tuvojās kosmodroma virsmai. Tū­līt, tūlīt tās parādīsies virs zemes.

Šajā mirklī aizlieguma joslā ieskrēja cilvēks.

Viņš kaut ko kliedza, taču sadzirdēt neko nevarēja. Mute mēmi virinājās kaulainajā, zilgani pietvīkušajā sejā. Svelmaina gaisa brāzma plivināja sirmgalvja plānos matus.

Cilvēks pagriezās un metās tieši uz šahtu. Pēkšņi Ro­govs atcerējās, kur bija šo cilvēku redzējis, un vienlaikus arī saprata, ko sirmgalvis kliedz: viņš negrib un nevar mirt savā gultā! Cilvēks nekā nezināja par nemirstību. Un tikai četri soji viņu šķīra no šahtas.

Rogovs pirmais ielēca aizliegtajā aplī. Reakcija viņam bija tikpat zibenīga kā tajos gados, kad viņš vēl lidoja. Ne velti Rogovs bija ekstraklases pilots! Turklāt viņš arī labāk par citiem zināja, ka izslēgt raķešu dzinējus šobrīd nav iespējams.

Jau nākamajā mirklī Rogovs atradās blakus pašnāvnie­kam. Sitienā viņš ieguldīja visu spēku. Sirmgalvis bija vājš un loti viegls. Kā spalviņa viņš aizlidoja līdz aiz­liegtā apļa robežai, kur viņu nekavējoties satvēra vairā­kas rokas.

Rogovs ieraudzīja Serjogina seju. Tā bija sastingusi šausmās. Neaprakstāmās šausmās. Rogovs saprata, ka ra­ķešu sprauslas iznāk no šahtas. Nobīties viņš vairs nepa­spēja.

10

— Ko jūs gribat izpētīt? — Serjogins vaicāja. — Tur taču nepalika pat pogas …

Aparātu dūkoņa lēni pierima: Govors bija devis zīmi tos izslēgt.

Ietrinkšķējās tālrunis; runāja atkal no energocentrāles.

— Nē, enerģija vairs nav vajadzīga, — Govors sacīja. — Jā, mēs esam beiguši.

Viņš pievērsās līdzstrādniekiem.

— Es teicu skaidri: mēs esam beiguši!

— Epilogs pasakai par nemirstību, — diagnostu vecā­kais operators nomurmināja.

— Manai noteikti, — Govors norūca.

— Viņš bija kārtīgs puisis, — Serjogins teica. — Posts un nelaime. Jā, un vispār… Veltīgi cilvēks aizgāja bojā.

— Ko, vispār? — Govors nikni jautāja. — Gājis bojā cilvēks. Bet ne cerība uz nemirstību: mēs tagad zinām, ka tā ir iespējama, un zinām pat, kur aptuveni to meklēt. Iespējams, ka es to neatradīšu, iespējams pat, ka to ne­atradīs arī Gerts — lai…

Noliecis galvu, viņš vēroja, kā nodziest gaisma un tuk­šojas zāle.

— Bet man liekas, — Serjogins ieminējās, — jūs savā ziņā esat apmierināts, ka džinu no pudeles nāksies izlaist citam.

— Serjogin! — Govors skumji teica. — Jūs šodien visu laiku it kā tīšām bakstāt ar pirkstu debesīs …

— Kā tā?

— Jūs sacījāt, ka Rogovs veltīgi gājis bojā. Tas nav pareizi. Viņš ir palīdzējis mums izdarīt svarīgu secinā­jumu.

— Kādu īsti?

— Ļoti vienkāršu, Serjogin. Iegaumējiet: arī kļuvuši" nemirstīgi, cilvēki nebaidīsies atvērt durvis!