V.MIHAILOVS - EKSTRAKLASES PILOTS

— Bez šaubām. Varbūt jūs, Rogov, būtu ar mieru maz­liet pagaidīt?

— Kā pavēlēsit, — Rogovs teica.

— Tad jau brīnišķīgi, — Govors dažus mirkļus vērīgi pētīja pilotu. — Kaut gan — zināt ko? Ejiet! Pastaigājie­ties pāris stundiņu. Tagad ir pusdeviņi? Nu, teiksim, līdz vienpadsmitiem. Tikai uzvedieties, kā nākas! — Viņš pie­vērsās Serjoginam un, nekautrēdamies pilota, paskaidroja: — Staigādams pa pilsētu, viņš nomierināsies. Bet, ja visu šo laiku pavadīs gaidās, sāks nervozēt… Mēs tikmēr pa- gūsim sagatavoties summārajai analīzei. — Un, pievēr­sies atkal Rogovam, nobeidza: — Tikai ;neaizkavējieties!

Rogovs pamāja ar galvu.

— Es laikam aizbraukšu tikai uz kosmodromu, — viņš teica. — Gribas paskatīties uz kuģiem.

— Lai notiek, ja jau jums tā patīk. Tātad vienpadsmi­tos šeit — institūtā!

Rogovs pamāja vēlreiz. Viņš piegāja pie durvīm. Tās noklikšķēja un ieslīdēja sienā. Rogovs izdarīja strauju kustību, atliekdamies kā bokseris, kas izvairās no preti­nieka sitiena. Mirkli pamīņājies uz vietas, viņš apņēmīgi spēra soli uz priekšu un izgāja gaitenī. Durvis klusi sa­slēdzās.

6

Domīgi nolūkojies uz pilota stalto augumu, Govors pa­šūpoja galvu un, tikko durvis bija aizvērušās, teica:

— Līdz pat vecumam mūsos tomēr saglabājas daudz bērnišķīga. Vai zināt, Serjogin, man ļoti gribētos viņu panākt. Es jūtos kā bērns, kas baidās izlaist no rokām jaunu rotaļlietu… Smieklīgi! — Viņš uz brīdi apklusa. — Bet mūsu pilots, šķiet, ir sācis saprast… Vai redzējāt, cik piesardzīgi viņš izgāja ārā? Jā, nemirstība nav joks…

— Ekstraklases pilots, — Serjogins teica. — Ko gan tas nozīmē? Šādos apstākļos it nekā! Te ir jābūt ekstrakla­ses cilvēkam.

— Nebūt nē. Ekstraklase ir kaut kas ārkārtējs. Tur­pretim nemirstība — es domāju bioloģisko nemirstību — nevar būt ārkārtēja parādība. Tai jāpieder vai nu visiem, vai arī nevienam. Tāpat kā cilvēkus masveidīgi potē pret bakām, viņi jāpotē arī pret nāvi. Pretējā gadījumā nemir­stība tūdaļ pārvērtīsies par balvu. Bet tas nedrīkst notikt.

— Tāpēc ka balvu ne vienmēr saņem tas, kas to vis­vairāk pelnījis?

— Nē, arī tas nav galvenais. Ir taču cita nemirstība — cilvēku atmiņā. Un to lielāko tiesu iegūst pelnīti. Bet, lūk, cilvēks nodzīvojis pāri par diviem simtiem gadu — un kas viņu pazīst? Pat mēs, speciālisti, ar viņu iepazināmies nejauši.

— Man liekas, jūs sākat nožēlot…

— Nožēlot? Nē. Es tikai baidos. Iedomājieties miljar­dus, desmitiem miljardu cilvēku, visu milzīgo cilvēci, kas līdzīgi Rogovam baidās iziet pa durvīm! — Viņš paraus­tīja plecus un iepleta rokas, it kā attēlodams cilvēku ap­jukumu.

— Vai tad agrāk jūs neparedzējāt šādu iespēju?

— Paredzēju! — Govors atgaiņājās. — Protams, pare­dzēju. Bet toreiz bija citādi. Es strādāju: manā priekšā bija dižena zinātniska problēma, patiesi gigantisks uzdevums. Taču, atklāti sakot, es nedomāju, ka to izdosies atrisināt tik drīz. Tās ir dažādas lietas: risināt abstraktu problēmu vai pēkšņi sadurties ar nepieciešamību praktiski pielietot kādu atrisinājumu^

— Nekas! — Serjogins iesaucās. — Vēl nav par vēlu! Vēl ir iespējams neko nedarīt.

Govors palūkojās uz viņu tā, it kā Serjogins būtu jucis.

— Labs ir, — viņš pēc brītiņa sacīja. — Sapulciniet līdzstrādniekus. Sagatavojiet visu aparatūru. Darba būs ļoti daudz. O, beidzot mums būs īsts darbs!

— Pagaidiet! Bet kā tad paliek ar jūsu šaubām…

— Mjā, — Govors nopūtās. — Cerēsim, ka tās ir tikai manā organismā notiekošo sklerotisko procesu rezultāts. Veca muļķa bailes. Gribas ticēt, ka nemirstība tomēr būs solis uz labāku nākotni.

7

Pie lifta durvīm Rogovs apstājās. Mirkli vēlāk tās dūk­damas atvērās un kabīnē iedegās gaisma. Rogovs jopro­jām stāvēja nekustīgi, ar pirkstiem aptvēris zodu. Aiz muguras kāds pieklājīgi ieklepojās. Rogovs steidzīgi pa­spēra soli sānis. Cilvēks pagāja viņam garām, iekāpa ka­bīnē un no turienes uzmeta pilotam jautājošu skatienu. Pievēris acis, Rogovs lēni pakratīja galvu. Durvis aizvē­rās. Pilota lūpas savilkās mulsā smaidā.

Ātrgaitas lifts varēja norauties no trosēm un iegāzties šahtā. Avārijas bremzes varēja neiedarboties. Kritiens no tāda augstuma nozīmēja drošu nāvi.

Bet nāve pēkšņi bija kļuvusi biedinoša: tā taču vairs nebija neizbēgama!

Rogovs nokāpa pa trepēm. Tā bija lēnāk, toties drošāk.

Brīdi pilots pastāvēja pie izejas, neuzdrošinādamies do­ties tālāk. Kādreiz viņš bija dzirdējis, ka uz ielas cilvēkam kaut kas uzkritis uz galvas un cilvēks nomiris.

Ja labi padomā, iet ārā diezin vai būtu prātīgi. Vaja­dzētu atgriezties pie Govora un iekārtoties kādā no insti­tūta palātām, kur viņam būs garantēta maksimāla dro­šība …

Rogovs pagriezās, bet šajā mirklī atcerējās, ka augšā atkal jābrauc ar liftu. Nē, uz ielas, šķiet, tomēr bija drošāk.

Viņš piesardzīgi tuvojās durvīm, pa kurām ļaudis nāca un gāja. Viņi nebaidījās. Viņi zināja, ka no nāves tie neizbēgs. Un šī doma bija tik ļoti ierasta, ka viņi to pat neapzinājās. Jā, cilvēki pastāvīgi riskē tāpēc, ka viņu dzīve ir īsa.

Un viņiem nekas negāžas virsū. Varbūt tomēr riskēt? Riskēt viņam taču nācies tik bieži…

Rogovs sasprindzināja visu savu gribas spēku. Spert pirmo soli bija briesmīgi grūti. Starta pārslodzes viņš sav

Atcerējies pārslodzes, viņš sajuta, ka viscaur pārklājas ar aukstiem sviedriem.

Lidojumi! Tur briesmas uzglūnēja cilvēkam no pirmās līdz pēdējai sekundei…

Rogovs saprata, ka lidot viņš nemūžam vairs neuzdro­šināsies.

Bet vai tad lidot vispār ir obligāti?

Nē, viņam, protams, neļaus lidot. Viņu izmeklēs, pētīs. Ilgi, pamatīgi, vairākus gadus …

Bet šie gadi paies. Galu galā viss būs izpētīts, zināms, skaidrs. Ko tad?

Ko viņš darīs šajā briesmu virpulī, kuru sauc par dzīvi? Ko darīs desmitiem, simtiem, varbūt pat tūkstošiem gadu?

Pilots juta, ka viņa rokas sāk pretīgi trīcēt.

Dzīve izrādījās viens vienīgs šausmu kamols. Bet vēl pavisam nesen tā likās tik jauka!

Rogovam šķita, ka viņš pamazām zaudē prātu.

2ēl, ka nemirstība nespēj cilvēku pasargāt no jebku­ras nāves. Tiškevičs un Cinis — abi aizgāja bojā, kaut gan nebija ne par matu sliktāki.

2ēl.

Tomēr pārkāpt slieksni vajadzēs. To Rogovs saprata, tiklīdz bija atcerējies Tiškeviču un Cini.

Iznāk, ka viņš grib slēpties aiz viņu mugurām. Bet kaut to tādu viņš nekad nebija darījis. Nebija slēpies divi simti divdesmit septiņus gadus. Un tas nav maz.

Turklāt bērni. Arī viņi neapšaubāmi iegūs to pašu ne­mirstību. Un tad arī viņi tikpat nedroši mīņāsies uz sliek­šņa? Ko gan viņš teiktu, ieraudzījis kādu no viņiem tādā stāvoklī?

Laikam to pašu, ko viņi, ja ieraudzītu savu tēvu tagad …

Nākamo soli Rogovs spēra gandrīz tikpat viegli kā ag­rāk, kad vēl neapzinājās savu atšķirību no pārējiem cil­vēkiem.

Pilots gāja pa ietvi. Triju soļu atstatumā no viņa stā­vēja mašīna. To varēja paņemt. Mašīnu vadīja automāts, braukšanas drošība tātad bija pilnīgi garantēta.

Rogovs palūkojās uz mašīnu un pasmīnēja. Viņš pat sāka svilpot caur zobiem. Šo dziesmiņu savā laikā bija iecienījis Tiškevičs. Rogovs sen bija to aizmirsis, bet tagad melodija pēkšņi uzpeldēja atmiņā. Tāpat kā Tiškevičs ar viņa retajiem, gaišajiem matiem un mazliet izspīlētajiem vaigu kauliem.