VLADIMIRS MIHAILOVS: TREŠĀ PAKĀPE

— Atceros, par to tu ziņoji TI.

— Protams. Bet vairākums pie mums sliecas domāt, ka viņš nobijās un ka viņa vārdi jātulko tā: «Mācējāt nobai­dīt — mākiet arī nomierināt.» Kopš tās reizes mēs visur cenšamies rīkoties ārkārtīgi uzmanīgi. No Zindika planē­tas vispār atsaucām savu misiju. Taču es domāju, ka Kur­jeram prātā bija kas cits. Jūs parādījāt, ka mākat dedzi­nāt, viņš man teica, parādiet, ka mākat arī izaudzēt.

— Un tu ar to sāki nodarboties, — Juniors neatturējās nepavīpsnājis. — Tēt, tu esi brīnišķīgs.

— Tā gluži nav. Tad es nolēmu nodarboties ar kaut ko citu. Parādījās «Anakola» projekts. Es atļāvu iekārtot kuģi tā izpildei. Uzradās Georgs ar savu Kombinatoru. Es uzreiz sapratu, kādas perspektīvas tas sola, un atbalstīju viņu. Bet tūlīt pat nolēmu, ka tas nav priekš manis. Jāsāk ar melno darbu, ar izmēģinājumiem, bet es jau esmu gados. Tas ir nākamās paaudzes uzdevums. Tad es palūdzu, lai izsauc tevi. Tiesa gan, es nebiju domājis, ka Georgs savu pro­jektu realizēs tik ātri: viņam taču tikai viena puse bija uz papīra, bet otra — galvā. Taču viņš nav vienkāršs fanā­tiķis, viņš ir stūrgalvīgs fanātiķis. Daudzi viņu pamet, jo nevar sastrādāt. Taču uz katru vietu, kas atbrīvojas, pre­tendē divi vai trīs citi, labāki par iepriekšējiem.

— Jā, viņš ļoti ātri tika galā. Jau pilnā gaitā notiek montāža.

— Dēls, tad kāpēc tu esi šeit, nevis uz kuģa?

— Atmetot patmīlību, jāatzīstas — viņš mani vienkārši izdzina. Pateica, ka ārpus tilpnes numurs viens viņš netai­sās iziet, bet tur viņam aukles neesot vajadzīgas. Spriežot pēc viņa vārdiem, uz tilpni man ceļš slēgts, jo tā būs aiz­zīmogota. Mans darbs — tikai pavadīt Kombinatoru pa iz­platījumu, veikt dažas pārejas un Re-pārejas, lai pārbau­dītu, kā šī viņa viituve iztur ceļojuma smagumu un vai pēc tam tajā vēl var izvārīt zupu. Tāpēc man atradās laiks apraudzīt tevi.

— Tātad tev par to nav nekāda priekšstata? …

— Nē, kāpēc gan. Es biju klāt poligonizmēģinājumos, kad tika realizētas atsevišķas, vienkāršas programmas. Šā­das tādas zināšanas sagrābstījos. Citādi jau nedrīkstēja, jo Kombinators pieslēgts pie Gudrinieces, tas ietaupīja mil­zumu laika, viņiem nevajadzēja izgatavot vadošo skaitļo­tāju. Bet Gudriniece jau ietilpst manā saimniecībā, te bez manis viņi neko nedrīkstēja aiztikt.

— Tas nozīmē, ka tu viņu vēl .satiksi pirms starta. Pa­gaidi, nogriezīšu ziedus. Ne tik daudz viņam, kā viņa sie­vai. Vai tu esi to redzējis?

— Jā, — atturīgi atbildēja Juniors. — Skaista sieviete.

— Un tikai? Nu vai zini…

— Iespējams, ka mUjins atšķirīga gaume.

— Iespējams.,. Starp citu, — Seniors sacīja, — par sievietēm …

— Nevajag, — Juniors drūmi noteica.

— Pacieties. Tu zini, ka es nejaucos tavās darīšanās. Lai gan, kad es biju tavā vecumā, man jau sen biji tu. Bet nav neviena, kam ar laiku tu varētu pateikt to pašu. Lai gan tā ir tava darīšana. Mani šādi jautājumi interesē tikai no profesionālā viedokļa.

— Lūdzu, atšifrē.

— Vai tas tiešām ir nesaprotami? Tu aizlidosi. Ko tu at­stāj? Ko ved sev līdzi? Ko vari atrast un atvest jaunu? To nezinot, grūti palaist cilvēku izplatījumā un būt par viņu mierīgam. Tāpēc es aizbraucu pie Ledas.

— Tu?

— Tieši tā — ņēmu un aizbraucu. Nekādi nevaru tevi iepriecināt.

— To es zināju arī tāpat. Es neesmu vainīgs un arī ne­nožēloju …

— Ko tad tu aizved sev līdzi? Savu brīvību? Bet ko tu ar to tur iesāksi? Uzklausi mani…

— Tēt, nevajag. Tu droši vien visu runāsi ļoti pareizi, pareizi priekš tevis. Taču ir arī kas tāds, kur svešai pie­redzei nav nozīmes, kas jāapgūst pašam. Tā kā atļauj to darīt man.

— Ak tu muļķa cilvēk!

•— Lai tā būtu.

Viņi paklusēja, kamēr tēvs nogrieza ziedus.

— Tikai neaizmirsti pasniegt.

— Georgam. Sievu es diez vai redzēšu.

Seniors pamāja, un viņi atkal apklusa. Itin kā būtu pa­teikts viss, ko bija gribējuši. Tam, kas netika pasacīts, lai­kam arī nebija jāizskan.

— Tad nu .i. — teica Juniors, uzmanīgi paspēris soli uz priekšu.

Viņi apskāvās.

— Lido, — sacīja Seniors.

Un viņš aizlidoja.

* * *

Viņš sāka darboties ātri un mērķtiecīgi, kā bija radis. No caurspīdīga maisiņa iebēra analizatora uztvērējā sauju vietējo smilšu. Ieslēdza. Tas klusi iedūcās, un gandrīz acu­mirklī uz displeja kļuva redzami simboli un skaitļi.

— Tā-tā-tā-tā-tā, — Juniors prātodams murmināja. — Smiltiņas nav bagātas, pat vienkārši nabadzīgas, bet tas tikai nozīmē, ka to vajadzēs krietni daudz. Par laimi, tām tālu pakaļ nav jāiet. Būs nepieciešamas kaut kādas izmai­ņas inkubācijas režīmā, tūlīt palūgsim izskaitļot, kādas tieši…

Juniors paklusu uzrunāja Gudrinieci un, kad tā atsaucās, piedāvāja tai šo uzdevumu. Viņš iztēlojās, kā tā būtu nici­noši sakniebusi lūpas, ja tādas būtu, un tā vispār būtu cil­vēks, nevis tāda līdzība domājošai sēnei, kas atvesta no kādas tālas planētas. Mūsdienu elektronskaitļotājus šīs sē­nes apsteidza par simt procentiem gan mazā apjomā, gan daudzpusības dēļ, bet izmaksāja briesmīgu naudu, tādas uzstādīja tikai uz augstākās klases meklētā jkuģiem. Gud­riniece dzīvoja īpašā nodalījumā, kur bija radīta viņas dzimtās alas vide un kur Juniors nevarēja ielūkoties, lai ari kā vēlētos: Gudriniece un kuģis bija saistīti ar tās pa­šas tehnikas — adapteru, pastiprinātāju, pārveidotāju, ek­rānu un pārējo līdzekļu palīdzību, kas vājos impulsus pār­veidoja darbībā, taču sarunāties ar viņu varēja tieši, jo Gudriniecei piemita īpašība ģenerēt ļoti spēcīgu paralauku. Sēne nekad nepiedalījās abstraktās sarunās, iespējams — nevarēja, bet varbūt viņai cilvēks kā sarunu biedrs likās pārlieku primitīvs. Taču acīm redzami tāda dzīve to ap­mierināja, tā darbojās precīzi, un visdrīzāk jau nebija domājoša būtne — lai gan par to vēl joprojām strīdē­jās — f bet tikai bioloģiska domāšanas iekārta — neapdvē- seļota. Tādos smalkumos Juniors necentās ielaisties, tam neatlika laika un nebija ari vajadzības. Viņš noteikti zi­nāja, ka Gudriniece nav cilvēks, ar to pietika.

Izrīkojis Gudrinieci, Juniors ieslēdza inkubatoru, lai tas iesildās. Viens kamielis izlīda caur adatas aci, viņš apmie­rināts konstatēja, savu iekšējo monologu visu laiku risinā­dams skautu žargonā, it kā patiešām vēl būtu puika. Šis ieradums pašam netraucēja, bet citu šeit nebija… Tagad tālāk. Detalizēta atmosfēras analīze. Atkal simboli un skaitļi. Tā-tā-tā-tā… Ūdeņraža šeit pietiks veselam Pa­saules okeānam. Tas nozīmē, ka ūdens būs. Skābeklis — no smiltiņām, no dabiskā silīcija oksīda, bet silīcijs un ogleklis (no tā paša gaisa) ir visai noderīgi Kristāla veido­šanai. Pamaz cietzemju elementa, to dēļ acīmredzot vaja­dzēs mazliet aizkavēties. Ģermāni ja nav nemaz, bet to da­būsim no vecā Kristāla, tā ka arī te viss ir pilnīgā kārtībā. Tātad — arī otrais kamielis ir izlīdis. Liela karavāna, laba karavāna…

Tā pats sev par prieku pļāpādams, Juniors ķērās pie smilšu krājuma izveides. Skaidri nodiktēja Gudriniecei uz­devumu. Iemirgojās tablo: trešā tilpne dehermetizēta, sep­tiņpadsmitais mehānisms gatavs izejai; septiņpadsmitais uz celtņa; septiņpadsmitais uz grunts, stop. Brīnišķīgi, nodo­māja Juniors. Atkal sākās uguntiņu deja: divdesmit pir­mais uz grunts … astotais uz celtņa … Trīspadsmitais … Ar ūdens daudzumu, kuru dažās stundās varēja radīt trīs­padsmitais mehānisms, būtu pieticis vidēja lieluma eze­ram. Kristālam būtu gana ari ar desmit reizes mazāku. To­mēr prakse ieteica veidot ūdens rezervi, pēc tam to uz­manīgi sūknēt no augšas, bet ne no pašas virspuses, jo tas atviegloja attīrīšanu. Tas nozīmē, ka būs ezers. Iespējams, pirmoreiz šīs planētas vēsturē. Žēl, nebūs kam par to prie­cāties. Ja nu te vēl būtu kāds iedzīvotājs … Junioram kļuva jautri, atraisījās fantāzija … Viņš būtu visu ko sa­stādījis ap ezeru. Teiksim — palmas. Kokospalmas un visā­das citādas, kādas nu mēdz būt. Bērzus, priedes, eikaliptus, arī lazdas, sēnes.. . Nu nē, viņš nodomāja, sēnes jau nav nekādi koki. Nospļauties par to — man būtu bijuši koki, kokveidīgas sēnes. .Piemēram, ar cepurīti desmit metru diametrā. Droši vien Gudriniecei būtu patīkami šeit satikt radus. Vai nav laba ideja? Planētu iecerējis un izveidojis TI uzticīgais kareivis Juniors, Seniora dēls. Juniorlenda. Bērniem ieeja brīva.