VLADIMIRS MIHAILOVS: TREŠĀ PAKĀPE

— Vai jūs sen jau mani novērojat?

— Diemžēl nē. Citādi mēs daudz ko būtu paguvuši no­vērst. Mēs nepaguvām. Tikai tavas bēdas izrādījās tik spē­cīgs signāls, ka mēs nevarējām to palaist garām. Bet tu esi sapratis, ka nekas nevar aizstāt dzīvību, lai ari tā lik­tos tev niecīga, nederīga un nevajadzīga… Tu esi sapra­tis, ka var rīkoties tikai ar to, ko esi pats izveidojis ar savām rokām, — bet ne vairāk! Un tu sāc saprast, ka daudz grūtāk ir koku izaudzēt nekā nocirst, ka nekāda cir­sma pasauli nerada, vienalga, vai cērt kokus vai cilvēkus. Pasaule rodas tikai tad, kad ar prieku stāda kokus un dzemdē bērnus.

— Jā, — piekrita Juniors, — to es laikam esmu sa­pratis.

— Vai vēlies vēl kaut ko pavaicāt?

— Nē… ja nu… kā es esmu nokļuvis savā izplatī­jumā? Es no pieredzes zinu, ka pat speciāli iekārtotam ku­ģim tas nav tik vienkārši.

— Saprotams. Vai tiešām tu domā, ka, ja saprāta radī­tais ir spējīgs veikt tādu pāreju, vai tad dabā, kur ne­trūkst ne līdzekļu, ne pacietības, — kaut kas līdzīgs nav radies daudz agrāk? Tu nejauši nosēdies uz klejojošas pla­nētas; pēc jūsu laika rēķina reizi vairākos gadu desmitos tā pāriet no viena izplatījuma citā, vai teiksim tā — viņa piedzimst citā izplatījumā. Šīs dzemdības ir mokošs pro­cess — tu pats biji tām liecinieks. Kad sākas pāreja caur izplatījumu robežu, planēta zaudē pusi no savas atmo­sfēras …

— Melnā siena, — saprata Juniors.

— Jā, tā tas laikam izskatās. Plaisā virsma, mainās rel­jefs, daudz kas notiek šajos periodos. Tāpēc dzīvībai ir ļoti grūti uz planētas nostiprināties. Mums ir zināmas vai­rākas tādas planētas, tās visas ir nedzīvas. Jo lielāks gods — ķerties pie tāda uzdevuma un, pat ja neizdodas to atrisināt, tad vismaz pierādīt tiem, kas tev sekos, ka at­risinājums principā ir iespējams. Ja vien tu nepārdomāsi.

— Es nepārdomāšu, — sacīja Juniors. — Tikai uz īsu laiku aizlidošu uz Zemi. Tāpēc vispirms vajag nodrošināt mazuli. — Viņš pamāja uz augu. — Vai zini, es pēkšņi sāku ticēt, ka tas aug no sēklām, kuras mēs ar Zoju stādī­jām. Pēc tam sapratu, ka nav. Tie laukumiņi palika vis­briesmīgākajās stundās ārpus kupola, un tos droši vien aiz­nesa vētra.

— Taču tie nepazudīs un, iespējams, lai arī ilgus gadus, bet gaidīs tevi. Kas attiecas uz tavu stādiņu, tad es to va­rētu pieskatīt tavā prombūtnē. Es negribu, lai tu dalītos ar mani nopelnos un… mīlestībā. Tajā, ko tu pret viņu jūti un ko viņš jūt pret tevi.

— Viņš?

— Kas gan tur neparasts? Viņš ir dzīvs! Bet mīlestība piemīt dzīvībai un ne tikai tās saprātīgajām formām vien … Par ko tu aizdomājies?

— Tu noteikti zini. Par to, ja es būtu nosēdies uz nor­mālas planētas, nebūtu vētras un Zoja …

— Un Zoja, — Emisārs sausi teica, — būtu kopā ar tevi. Un tu pieļauj, ka jūs vienmēr būtu laimīgi, zinādams, ka viņa nav cilvēks, bet tikai cilvēka modelis. Tu jau nekad nesaprastu patiesību, pat necenstos to atrast, pārbaudīt sa vu pārliecību. To var saprast, bet, cilvēk, nevaino laika apstākļus, kad vainīgs esi pats, — tad varbūt mēs varēsim satikties tur pie jums, uz Zemes, daudz ātrāk, nekā to šo­dien var paredzēt.

Beigas

Владимир Михайлов СТЕБЕЛЁК И ДВА ЛИСТКА Фантастическая повесть

Рига «Лиесма» 1987 На латышском языке Серия «Приключения, путешествия, фантастика» С русского перевел Петерис Зирнитпс Художница Инара ЕгереVladimirs Mlhailovs TREŠA PAKSPO Redaktors Andrejs Rijnieks Mākslinieciskā redaktore Maija Dragūne Tehniskā redaktore Ingrīda Barviģe Korektore Ligita Smilga

Nodota salikšanai 11.06.96. Parakstīta iespie­šanai 17.10.86. Formāts 84X108/32. Tipogrā­fijas papīrs A*9 2. Baltikas garnitūra. Augst­spiedums. 9,24 uzsk. iespiedi.; 9,98 uzsk. krāsu nov.; 10,23 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Pašūt. Ns 759-5. Cena 80 kap. Izdevniecība «Liesma», 226256 Rīgā, Pa­domju bulv. 24. Izdevn. Ka 55/325537/J-2893. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un priekšlapa iespiesti Rīgas Paraugtipogrāfijā 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.

Mihailovs V.

Mi 292 Trešā pakāpe: Fantastisks stāsts / No kr. vai. tulk. P. Zirnītis; Māksi. I. Jēgere. — R.: Liesma, 1987. — 165 lpp. r il. — (Piedzīvojumi, fant., ceļoj.).

Uz neapdzīvotas planētas, kur kosmiskais kuģis spiests veikt no­laišanos, tā komandieris Juniors sastop pazīstamu sievieti — Zoju, un pilotam nav šaubu, ka viņa Ir tikai īstās Zojas kopija un viss notiekošais paredzēts Izmēģinājuma programmā; taču notikumi iegūst tik negaidītu pavērsienu, ka Juniors par to sāk šaubīties . .. Savā Jaunajā garstāstā pazīstamais krievu padomju rakstnieks fan­tasts Vladimirs Mihailovs risina loti aktuālas un sarežģītas tehnikas progresa, dabas aizsardzības un cilvēka morāles kodeksa mijiedar­bības problēmas

M 47002010200-55 ļ40 _ 8? 84K7-44

M801(lij—87

[1] * *

Vēl nepamodies, viņš sajuta sev pievērstu skatienu. Ciešu. Vērtējošu. Acumirklī iedarbojās izlūka reflekss, un ar zibenīgu kustību Juniors aizvēlās metrus trīs sāņus, vienlaicīgi atbrīvojoties no guļammaisa un meklējot ieroci, kura nebija. Pieplacis zālei un gatavs lēcienam — vai nu ienaidniekam virsū, vai prom no tā —, viņš paskatījās.

Sieviete smējās.

Sieviete.

Karstas tirpas pēkšņi pārskrēja ķermenim. Aizrāvās elpa. Sirds sāka neprātīgi dauzīties. Sejā… Juniors nezi­nāja, kāda izteiksme pašlaik bija viņa sejā. Un labi vien, ka nezināja.