VLADIMIRS MIHAILOVS - TREŠĀ PAKĀPE

— Gudriniec! Izslēdz vēju!

Tas bija kā brīnums. Pagāja vēl sekunde — un dārdoņa apklusa. Pār Junioru pārvēlās vēl pāris gaisa viļņu: atsta­rojoties no kupola iekšējās virsmas, viņa pasaules atmo­sfēra nevarēja uzreiz nomierināties. Bet tie jau bija sī­kumi.

— Lieliski! — pielecot kājās, nomurmināja Juniors. Ta­gad varēja aplūkoties, cik stipri ir cietis lifts.

Viņš uzkāpa uz platformas. Nē, n^kā briesmīga, tikai sa­šķiebies … Pieķēries vadotnes stienim, Juniors palēcās — vienu, otru, trešo reizi, cenšoties ar paša svaru piespiest sašķiebto stūri nostāties vietā. Tas izdevās pēc minūtēm divdesmit. Lēni, ar nepazīstamu čerkstoņu platforma sāka braukt augšā. Beidzot klāt arī lūka. Tamburā, norauts no turētājiem, uz grīdas gulēja skafandrs: droši vien to no­svieda pirmā vēja brāzma un tikai pēc tam Gudriniece aizvēra lūku. Viss pārējais bija kārtībā.

Juniors aplūkoja savu pasauli no skata laukumiņa aug­stuma.

Pasaule jūtami samazinājās. Dzīvības zaļo apli šķērsoja melna švīka. Planēta uzbruka. Pūlējās atgūt atņemto.

— Ne velna! — caur zobiem noskaldīja Juniors.

Viņš ātri iegāja kabīnē.

— Ko uzrāda Kombinators?

— Salauzta viena antena.

— Redzēju. Kā jūtas lauka ģeneratori?

— Pieaugusi slodze uz kupola. Ģeneratori darbojas ar septiņām desmitdaļām jaudas.

■— Enerģētika?

— Bez traucējumiem.

— Kupols?

— Zem spiediena no ārpuses — ieliecas. Centrā — des­mit metrus.

Tie nu ir sīkumi — desmit metru, ja kupola rādiuss — piecsimt…

— Vējš no ārpuses?

— Joprojām pieņemas.

Juniors uzmanīgi pārlūkoja aparātus. Lēni, bet neatlai­dīgi pieauga jauda, kas bija nepieciešama kupolam. Re­zerve pamaza. Tas nekas. Mēs jau nesēdēsim un negai­dīsim.

Viņš atkal aplūkoja pasauli — šoreiz vērodams to ek­rānos. Trijās vietās bija saskatāmas mašīnas. Viņš pazina ūdenslīdēju, celmlauzi, trešo tādā attālumā nevarēja no­teikt. Tēva kompleksa mašīnas. Tur tās vairs nav vajadzī­gas. Jo acīmredzot kaut ko tomēr nāksies ziedot…

— Gudriniec! Visas mašīnas, izņemot kompresorus, kon­centrēt pie kuģa.

Sakari ar mašīnām nebija traucēti. Juniors to saprata, ieraudzījis, ka neveiklie dinozauri viens pēc otra lēni sa­kustējās un sāka līst uz priekšu. Aptverdams savu lē­mumu, Juniors vēl mazliet nogaidīja. Beidzot saprata: paš­laik neko citu izdomāt "nevarēs. Jātaupa spēki.

— Dod Kombinatoram pavēli: samazināt darbības rā­diusu par divsimt metriem. Un attiecīgi izmaini aizsarg- lauku.

— Sapratu.

Tā, lūk, dārgā planēta, paņem atpakaļ daļu no savas te­ritorijas. Mēs neesam alkatīgi. Toties samazināsies kupols, tā virsma būs mazāk pakļauta vējam, samazināsies enerģi­jas patēriņš, bet pieaugs pretestības spēja! Ko, vai sagre­moji? Nē, ar mums nav tik vienkārši tikt galā.

— Gudriniec! Kompresorus novieto pozīcijā tieši zem kupola ieliekuma, atbilstoši jaunajai konfigurācijai. Ieslēgsi pēc manas komandas.

Pagaidām mēs tos vēl neieslēgsim, Juniors nodomāja. Lai pastāv rezervē. Ar samazinātu kupolu arī ģeneratori tiks galā. Bet mēs izdomāsim atelpu, lai kuģī visu savestu kārtībā.

— Junior!

— Ko tev vajag, Gudriniec?

— Vai saglabāt kupola augstumu?

Jāpadomā. Ja saglabāsim, tā augstums būs pusotras rei­zes lielāks par balsta rādiusu. Kupola stabilitāte samazinā­sies. Nē, kupolam jākļūst zemākam. Trīssimt metru — pil­nīgi pietiekams augstums. Tomēr ieeja dzīvojamajā kor­pusā tad atradīsies jau ārpus kupola — tas neder.

— Augstumu samazināt par simt piecdesmit metriem.

— Sapratu.

— Kā pastiprinās vējš, Gudriniec?

— Stundas laikā — desmit metru sekundē.

Tas nozīmē, ka vēl dažas stundas varēsim darboties no­sacītā mierā. Varbūt pat veselu diennakti. Diennakts — tas ir bezgalīgi daudz. Pašlaik visi drošības pasākumi it kā būtu veikti. Jāķeras pie darba — emiteru pieslēgšanas. Diez vai izdosies tos, kā nākas, izmēģināt. Bet arī pie­slēgšana jau būtu milzīgs panākums. Tad atliks tikai tīrie sīkumi. Bet iepriekš — vēl viens darbs.

— Gudriniec! Izskaitļo atkāpšanās iespēju no pieņemtā kupola konfigurācijas. Izveidosim to ovālu. Vai pat pilien- veidīgu. Plūdlīnijas. Kādēļ mums būtu jātēlo viļņlauzis? Lai vējiņš mūs apiet.

— Sapratu.

— Tā. Tagad …

Tagad vispirms jāatgriežas mājās. Jānomierina Zoja. Jā- iedveš viņai, ka visbriesmīgākais jau garām. Jāpabrokasto kopā. Kas tad galu galā ir noticis? Slikts laiks — nekas vairāk. It kā uz Zemes nekas tāds negadītos.

Tā spriežot, Juniors skriešus pārvarēja attālumu līdz mājai. Uz ceļa daži koki gulēja, izrauti ar visām saknēm, lauzuma baltie zobi atgādināja galvaskausa ņirdzienu. Tas nekas, toties pārējie noturējās … Ieraudzījis mājas, Ju­niors iesvilpās. Mjā-ā… Jumts vietumis šķita parauts uz augšu, vēja pusē logos nebija neviena stikla. Noskopoju- sies Kombinatora programmisti: būtu varējuši ieprogram­mēt arī neplīstošu stiklu. Lai gan diez vai kāds paredzēja tādu ķibeli.

Viņu satiekot, Zoja centās izskatīties mierīga. Lieliski, tā arī vajag. Bija taču iemesli, lai uzlabotos garastāvoklis: auka bija aprimusi. Citādi kupols diez vai nakti iztu­rētu …

— Saimniecīt! — vēl skrienot iekliedzās Juniors. — Alkstu asiņu! Esmu izsalcis!

Zoja pasmaidīja, un viņas smaidā bija kaut kas vairāk par vienkāršu reakciju uz neveiklu humoru. Paldies par to, ka mēs joprojām esam dzīvi, — tā viņas smaidu saprata Juniors. Un jau nopietni pateica:

— Nekas, viss ir kārtībā. Tiesa, daudz darba. Bet vai tad mēs kādreiz esam no darba baidījušies?

Pēc brokastīm Zoja sacīja:

— Man tā gribētos vismaz kaut kā tev palīdzēt. Tu visu dari viens pats…

— Tu tikai nedomā, — Juniors bargi atteica, — ka tā būs vienmēr. Tiklīdz izlīdīsim no šīm nepatikšanām, re­dzēsim — es uzreiz pārstāšu strādāt. Man briesmīgi patīk slinkot! Bet pagaidām — ir ko norauties …

— Bet es gribu palīdzēt.

— Tu jau arī palīdzi, — Juniors nopietni teica. — Tu pat iedomāties nevari, kā tu man palīdzi. Ar to, ka tu esi. lūdzu tevi: neriskē. Jā? Galvenais — esi. Ar pārējo es kāut kā pacentīšos tikt galā.

— Es būšu, — viņa apsolīja.

— Vairāk man arī nekas nav vajadzīgs.

* * *

Tievie vadiņi bija savīti kūlīšos, katrs — no vairākām daudzkrāsainām dzīslām; tās jāpievieno stingrā secībā, pēc tam kārtīgi jāpievada kabeļi pie šķērssienām, jāizurbj cau­rumi, tur, kur tie nekad nav bijuši paredzēti; katra kūlīša dēļ jāizurbj sešas šķērssienas, viena no tām kapitālā. Tas viss bija gan juveliera cienīgs, gan arī garlaicīgs un no­gurdinošs darbs. Juniors pirmajiem emiteriem ziedoja gan­drīz vai desmit minūtes katram. Vēlāk viņš pielāgojās, darbs sāka ritēt ātrāk, lai gan viņš laiku pa laikam jopro­jām šķēndējas par tehniku, kas lieliski izpildīja visu ieprogrammēto, bet, tiklīdz gadījās kas neparedzēts, tā pārgāja skatītāja lomā. Līdz vakaram Junioram izdevās tikt galā tikai ar piekto daļu darba. Tā strādājot, viņam būs nepieciešama gandrīz vai nedēļa. Bet viņš saprata, ka ap­stākļi var viņam šo nedēļu ari neatvēlēt. Pusdienot mājup viņš negāja, Zoja atnesa kaut ko ēdamu pie kuģa, un viņi ieturēja azaidu zālienā divatā. Pikniks mēra laikā, viņš klusībā pavīpsnāja. Viņi tāpat arī pavakariņoja. Juniors palūdza Zoju izvārīt kafiju, krietni daudz un stiprāku: viņš izlēma, ka strādās arī naktī. No rīta Juniors tomēr klupdams pārradās mājās un pāris stundu nogulēja ciešā miegā. Piecēlies viņš ar smagu galvu devās uz dīķi. Vēja izžāvētā ūdenstilpne tagad pildījās no jauna, bet ūdens ne­tecēja tik strauji kā agrāk — laikam mehānismā kaut kas bija sabojājies. Juniors nepeldējās, tikai paskatījās uz pus- nogrimušo laivu un atkal gāja strādāt. Kad dienas vidū viņš saprata, ka vairāk nevar — emiteri sāka dubultoties un lēkāt acu priekšā —, viņš iekāpa kuģī un pieprasīja tonizāciju. Gudriniece gribēja atteikt: viņai nepatika Ju­niora stāvoklis. Izlūks tomēr palika pie sava un līdz vaka­ram nostrādāja normāli. Liekas, puse jau bija paveikta. Juniors juta, ka pašlaik vajag izgulēties: protams, varētu arī šo nakti pavadīt darbā, un viņš to arī būtu darījis, ja vien visu izdotos pabeigt līdz rītam. Tomēr tādu cerību nebija, spēkus vajadzēja aprēķināt vismaz vēl uz divām dienām. Nē, nodomāja Juniors, izgulēsimies, jo, kas guļ, tas veseļojas, es vienmēr esmu turējies pie šīs patiesī­bas …