VLADIMIRS MIHAILOVS - TREŠĀ PAKĀPE

— Gudriniec, ko darīt?

— Likvidēt sistēmu.

— Nekādā gadījumā! — iekliedzās Juniors. — Izslēdz tādu iespēju! Pārņem sistēmas vadību!

— Tāds gadījums nav paredzēts.

Protams, viņa nevar, Juniors noguris nodomāja. Gudri­niece tikai dod Kombinatoram komandas, ne vairāk. Var vēl atslēgt enerģiju. Tas arī viss.

— Ko darīt?

— Darba telpu sašaurināt nedrīkst. Citādi Kombinators pavisam izslēgsies. Saglabāt pasauli — nozīmē saglabāt t§ļpu.

Pacentīsimies, nodomāja Juniors. Izturēsim līdz galam. Un cerēsim uz Kombinatora stabilitāti. Lai gan — kuram no viņa radītājiem varēja ienākt prātā šādi darba ap­stākļi? Tie neietilpst neviena oficiāla izmēģinājuma robe­žās. Tehnika mūs neiegāž, nē. Tai tikai nav pa spēkam pieveikt šīs planētas dabu. Man nepieciešamas vēl dažas stundas. Dažas nožēlojamas stundas… Cik daudzas šeit ir pagājušas mierīgi un laimīgi. Un tagad pietrūkst tikai dažu. Nabaga Zoja, cik viņai pašlaik ir skumji un baigi. Taču jāstrādā. Paļauties var tikai uz darbu. Uz savām ro­kām. Acīm. Un uz to, ka vēl šīs dažas stundas Kombina­tors izturēs.

Juniors tomēr atrāvās no darba uz dažām minūtēm. Viņš nolaidās lejā, lai pabūtu kopā ar Zoju. Viņai tas paš­laik bija ļoti nepieciešams. Un viņam arī.

Viņi apskāvušies stāvēja. Spīdēja prožektori. Gūlās asas ēnas. Nepārtrauktais troksnis līdzinājās jūras šalkoņai: smiltis sitās pret kupolu, tecēja zemē, nosēdās, uzbērums auga aizvien augstāks.

— Junior! — pēkšņi izmisīgi iekliedzās Zoja, cieši spie­žoties pie viņa un slēpjot seju. — Es laikam … Kas tur notiek?!

6*

147

Viņš pats jau bija ieraudzījis. Patiešām: koki kustējās. Un arī krūmi. Palēkdamies, kā dejodami, mājot ar za­riem. īsti koki nekad nebūtu kaut ko tādu atļāvušies. Fik­

cija.,.. Notika tā pati lauku savstarpējā uzklāšanās un kropļošanās, no kuras bija baidījies Juniors. Lauki defor­mējās — un viss, ko viņi šeit bija radījuši, arī deformējās, kustējās, pakāpeniski tuvojoties šīs pasaules centram — kuģim.

— Es baidos… — čukstēja Zoja. — Junior… man bail!

Viens koks izrāvās no zemes un uzlidoja gaisā. Sagrie­zās, aizķerot te ar saknēm, te ar galotni kupola sienu. No­gāzās. No nekā, krampjaini vicinot zarus, radās vairāki jauni. Krūmi kā cīnoties saķērās, cenšoties izraut viens otru ar visām saknēm. Juniors, velkot līdzi Zoju, atkāpās tuvākā amortizatora aizsardzībā.

— Gudriniec!

— Var tikai izslēgt Kombinatoru. Bet es pagaidām, kā tu pavēlēji, nepārtraukti sūtu viņam komandu strādāt.

— Tā arī turpini.

Haoss pieauga. Juniors stāvēja, ar vienu roku sev pie- kļāvis Zoju, ar otru turoties pie amortizatora. Pēkšņi va­renā ķepa, kas stingri turējās pie zemes, — kuģa amorti­zators nodrebēja. Juniors skaidri izjuta šo kustību. Iedīcās rokassprādzes zummers.

— Kas tur notiek, Gudriniec?

— Spiediens uz kupolu pārsniedzis normu. Kuģis zaudē stabilitāti.

— Palielini jaudu.

— Visas rezerves izsmeltas.

— Ko darīt?

— Nepieciešams startēt.

Nevijus Juniors pavērās augšup. Tagad, kad gaismeklis bija nodzisis un kupola virsotne atradās zemāk nekā ag­rāk, labāk varēja saskatīt to, kas notiek ārpusē. Juniors saprata, kas tur notiek. Kupola augšējā daja svārstījās, vējš ar mežonīgiem rāvieniem centās to noārdīt, piespiest pie zemes, gāzās desmitiem tonnu smilšu. Kupols svārsto­ties nevijus spieda uz kuģi. Un tā gigantiskais korpuss sāka lēni, pagaidām vēl tikko manāmi šūpoties. Nebija tādu spēku, kas to varētu noturēt. Bet vēl augstāk karā­jās — pienākusi pavisam klāt, liekas, pat viļņodamās kā okeāna vilnis — neiedomājama izmēra melna ēna vai grēda, vai caurums pasaules telpā kā visu iespējamo pasaules šausmu iemiesojums …

Un šajā melnumā dega zvaigznes.

Briesmīgs vēja rāviens. Amortizators nodrebēja vēl jū- te.māk. Neatraudamās no Juniora, Zoja kaut kā nevienmē­rīgi, grūdieniem, sēcot elpoja. Kaut kas bija jādara. Tā nedrīkstēja stāvēt un gaidīt beigas. Un Juniors izšķīrās. Viņš zināja, ka tas ir neprāts. Ka tā ir kuģa ūn viņa paša bojāeja. Bet tādas beigas pašlaik viņam nelikās briesmī­gas. Kopā… Un tomēr kaut kur pretēji jebkurai loģikai klauvēja — trīsēdama — cerība: ja nu? Notiek taču brī­numi! Ja nu?

— Zoja! — viņš iekliedza tai pašā ausī. — Uz kuģi! Skriešus!

Zoja, nepaceļot acis, pašūpoja galvu. Juniors nolēma, ka viņa nav sapratusi.

— Lai notiek kas notikdams, Zoja! Šeit tik un tā jāiet bojā. Bet tur, iespējams, pietiks ar to, ko es paguvu…

Viņš izdzirdēja, ka Zoja nomurmināja:

— Nē… Ja nu ne? Viss aizies bojā, arī tu… Es ne­gribu.

Viņš strauji pacēla viņu uz rokām, bet Zoja ar negaidītu spēku izrāvās un cieši pieķērās amortizatora stienim.

— Junior, mīļais, steidzies! … Neaizmirsti — tu esi cil­vēks! Bet es … Tu taču teici, ka mani var atkārtot vēlreiz!

Uz mirkli Juniors sastinga. Ar to pietika, lai Zoja mes­tos prom un izgaistu tumsā, nokļuvusi ārpus prožektora stariem. Juniors neapdomājies metās tai pakaļ. Rokassprā­dzē pīkstēja tikko dzirdama Gudrinieces balss:

— Kuģis … Stabilitāte … Amplitūda …

— Gudriniec! — viņš uzkliedza, skrējienā pacēlis ro­kassprādzi pie lūpām. — Samazini kupola augstumu par divsimt metriem!

Viņš zināja, ka tad vairs nevarēs iekļūt kuģī. Bet viņš to arī vairs negribēja. Viņam bija jāatrod Zoja, pārējais — nav svarīgi! Juniors izlauzās cauri dejojošiem krūmiem, kas viņu sita un skrāpēja ar saviem zariem. Viņam metās virsū sajucis koks, un Juniors parāvās sāņus. Viņš nezi­nāja, kurp skriet, jo zem kupola vēl palika pietiekami daudz vietas,, lai paslēptos. Vairākas reizes Juniors apstā­jās un sauca. Taču diez vai kāds būtu varējis viņu sadzir­dēt pat divdesmit soļu attālumā, jo ausis bija pilnas ar vēja rēkoņu, smilšu triecieniem un koku brakšķēšanu.

— Gudriniec! — viņš iekliedza rokassprādzē. — Pagriez prožek.,.

Viņš nepabeidza. Acu priekšā uzšāvās spilgta liesma. Sprādziens. Grūdiens krūtīs. Tas apdullināja. Viņš nokrita. Atsitās ar pakausi. Zaudēja samaņu.

Juniors lēni atvēra acis. Sajuta stipras galvassāpes. Tās pārvarēdams, viņš pacēlās uz elkoņiem. Attālāk rēca vējš. Spīdēja kuģa prožektori. Kuģis joprojām stāvēja. To Ju­niors atzīmēja automātiski. Kuģis stāvēja uz melnajām smiltīm. Nebija nekā: ne zāles, ne krūmu, ne koku. Bija melnas smiltis un daži smagie mehānismi, no kuriem vie­tām atspoguļojās stari. Juniors aizvēra un atkal atvēra acis. Nekas nemainījās. Smiltis. Viss. Beigas.

Ar piepūli viņš pacēla rokassprādzi pie mutes.

— Gudriniec! — viņš gribēja sacīt, taču nevis izrunāja vārdu, bet kaut kā nošņāca, izspieda. Viņš noklepojās. — Gudriniec! — Šoreiz iznāca labāk. — Kas noticis? Vai izslēdzies Kombinators?

— Kombinators sadedzis, — bezrūpīgi atbildēja Gudri­niece; viņai jau tā nebija nekāda traģēdija. — Sadegusi pamatshēma.

— Tā, — noteica Juniors, — skaidrs … — Viņš uzslējās četrrāpus, tad piecēlās kājās, sāka šūpoties, galvā izmi­sīgi klaudzēja. Līdzsvaru viņš tomēr noturēja, saspringa, paspēra soli, atkal sašūpojās, tad, atvelkot elpu, pastāvēja uz vietas. «Tātad — esmu dabūjis triecienu tajā pašā brīdī,» viņš nodomāja. Kombinators ir sadedzis. Ja viņš likvidētu pasauli, tad būtu pamazām samazinājis jaudu un viss būtu kusis pakāpeniski. Bet viņš sadega un atslēdzās uzreiz. Un viss uzsprāga. Viss.