VLADIMIRS MIHAILOVS - TREŠĀ PAKĀPE

r— Esi tu nolādētsl — viņš skaļi teica, ielicis šajos

vārdos visas savas jūtas. Viņš pat nezināja, vai lāsts ad­resēts Georgam vai pašam sev, vai visai pasaulei, visai di­žajai civilizācijai, kas atļauj un pat liek domāt par dzīvu cilvēku kā par tehnikas ražojumu — un ne vairāk; liek ne vien domāt, bet piespiež arī pašu cilvēku noticēt tam, ka viņš ir ne vairāk kā tehnikas produkts vai, kā mēdza izteikties Georgs, — idejas produkts, nevis mīlestības re­zultāts.

— Lai mēs visi esam nolādēti! — vēlreiz sacīja Juniors, pametot tilpni.

Likās, lāstā izteiktais naids piešķīra viņam spēkus. Viņš nolaidās lejā, piegāja pie Zojas un, lai gan ne uzreiz, to­mēr spēja viņu pacelt uz rokām. Tagad tas bija grūtāk nekā agrāk: viņa nepalīdzēja, neaptvēra viņu ap kaklu. Juniors, sēcoši elpojot, aiznesa viņu līdz lifta platformai Pacēlās ar viņu augšup. Ienesa vējtverī. Noteica, atvelkot elpu: «Gudriniec, šeit ir cilvēks. Gājis bojā. Jāsaglabā. Izdari visu, kas pienākas.» — «Sapratu,» atsaucās Gudri­niece. Kad medicīniskais aparāts uz ratiņiem jau bija pie­ripojis klāt un noguldījis Zoju, Juniors gribēja palīdzēt, bet automātam palīdzība nav vajadzīga, izlūks pateica Gudriniecei: «Tu pārbaudi uzmanīgi. Protams, es saprotu, ka nav iespējams — pārāk ilgi… Tomēr… Tu taču mums visu māki!» Sēne, kā vienmēr, nesatricināmi atbil­dēja: «Visas analīzes tiks veiktas šeit un uz Zemes.» — «Paldies,» atbildēja Juniors, nezinādams, ko darīt tālāk. Atkal nolaidās lejā. No apakšas paskatījās uz Kombina­tora antenām, kas bezpalīdzīgi karājās, taču tās nepārstā­vēja dzīvību. Tās bija tikai triku meistara līdzekļi. Ju­niors nospļāvās un aizgriezās. Viss bija tāpat kā pirms pusstundas, pirms stundas. Gulēja melnās smiltis, stāvēja mašīnas. Kādai caurulei no paplašinātā gala bija iztecējusi ūdens strūkliņa. No otras pūta viegls, tikko jūtams vējiņš: atjaunojās gaiss. Spīdēja kuģa prožektori. Abās pusēs no viņu gaismas konusiem biezēja tumsa.

Viņš klīda, ar zābakiem uzarot smiltis. Viss, kas bija atlicis 110 mazās, lieliski izdomātās pasaules. Jo pasaule — tā bija dzīvība. Bet šeit nebija dzīvības. Tās imitācija, ne­kas vairāk. Sveiciens tev, imitācijas civilizācija! — viņš truli nodomāja. Ha! Un, kad tevī rodas, parādās patiesa dzīvība, tu atļaujies to pat neievērot. Tā rezultātā šeit pali­kusi vienīgā būtne melnajās smiltīs — es. Nevienam ne­vajadzīga pagaidām dzīva būtne. Pagaidām.

Pēc tam viņš apstājās.

Jt * *

Pēkšņi Junioram prožektoru sāņus gaismā kaut kas pa­vīdēja zem kājām. Kaut kas mazs un trausls, kam viņš gandrīz vai bija uzkāpis ar zābaku.

Viņš noliecās. Pēc tam nogūlās, pietuvoja seju un sāka šo «kaut ko» cieši apskatīt.

Vienkārši apbrīnojami, kā viņš bija varējis ievērot. Tādu sīkumu, blēņas. Iespējams, tikai tāpēc, ka šis sīkums spilgti atšķīrās no smiltīm. Sīkums bija gaiši zaļš.

Mazs, tievs, smalks, tik tikko pacēlies virs smiltīm zā­les stiebriņš. Un tā galā — nupat atvērušās divas lapiņas.

Juniors ilgi gulēja un raudzījās uz stādiņu, elpodams sā­ņus, lai nejauši tam nekaitētu.

Nē, tas nebija, tas nevarēja būt Kombinatora pasaules pārpalikums. Viss, kas atradās tajā pasaulē, bija izzudis. Viss palikušais bija īsts. Kuģis. Mehānismi, Juniors. Zojas ķermenis reanimācijā.

Un vēl — stiebriņš un divas lapiņas.

Dzīvība. īsta. Pastāvīga. Lai arī bezgala nevarīga, to­mēr — dzīvība.

No kurienes? — domāja Juniors, joprojām neticēdams savām acīm.

Un saprata: sēkliņu varēja šurp ievest viena no mašī­nām. No Zemes, kur tās tika izmēģinātas. Vai arī no An­toras, kur šīs mašīnas dragāja un samala simtiem tūkstošu augu. Ne jau šādus, bet varenus, karaliskus augus. Kaut kur iestrēga sēkliņa. Pārlidoja neaptveramus attālumus. Nokrita šeit. Nokļuva vidē, kur ir gaiss un ūdens. Un iz­dīga …

— Izrādās, ka mēs šeit esam divi dzīvie, — Juniors skaļi sacīja, it kā stiebriņš varētu viņu saprast. — Tev jau nu es neļaušu iet bojā!

Ak dievs, viņš vēlāk nodomāja, cik gan mēs — tēvs, es pats, visi citi — esam rupji, cietsirdīgi, nežēlīgi un muļ­ķīgi iznīcinājuši tādas un ne jau tādas vien dzīvības! Iztē­lodamies, ka mums ir tiesības spriest tiesu par tām un spriedumu izpildīt, ja tās traucē sasniegt kādu no mūsu acumirklīgajiem sapņiem. Bet mūsu mērķi — vai tie maz pasaulei ir tik nepieciešami?

Nē, es tevi izaudzēšu. Pie velna visu. Es šeit palikšu tik ilgi, kamēr te sāks zaļot meži. Pēc tam mēs noņemsim ku­polu. Un jūs sāksit pārveidot atmosfēru, Iedzīvināt pla­nētu. Jo ikkatra dzīvība tomēr ir dzīvība, un mēs sevi no­stādām augstāk par jums tikai tāpēc, ka mākam jūs no­galināt daudz veiksmīgāk nekā jūs — mūs. Taču bez jums mēs paši aiziesim bojā, bez jums mēs nevaram iztikt un dažkārt tikai to aizmirstam. Aizmirstam, ka dzīvība neno­dod un nejauši neizgaist, ja pēkšņi sabojājas kaut kādas kontūras…

Es tevi izaudzēšu, stiebriņ. Enerģija, ūdens, gaisma ir. Arī — dižā Gudriniece, kam noteikti ir informācija ne tikai par to, kā iznīcināt, bet arī — kā tos izaudzēt. Ja saslimsi — atkopsim. Vai tiešām tāda metālu un kristālu masa kopā ar daļiņu veselā saprāta nebūs spējīgi sagla­bāt dzīvību vienam stiebriņam? Mēs taču mākam — ja gribam. Mums tikai brīžiem ir grūti saprast. Gadsimtu gaitā mēs esam pārlieku noskaņojušies nomainīt dabisko ar mākslīgo …

Es izaudzēšu tevi. Nekas, Zeme pagaidīs. Iztiks bez sava sadegušā Kombinatora. Kāds ir pateicis labus vārdus par vienu vienīgo bērna asariņu — ka par tādu cenu laime mums nav vajadzīga. Agrāk es domāju, ka tā ir puņķoša- nās un blēņas. Tagad es domāju: ja kāda iemesla dēļ va­jadzētu uzkāpt ar papēdi uz tāda kā tu — pavisam sīka stiebriņa ar divām lapiņām —, es to neizdarīšu. Es vis­pirms pacentīšos saprast: ja nu ļaunuma, kaut arī attāla, no tādas rīcības būs vairāk nekā tūlītēja labuma? Stiebriņ, mēs esam pieraduši domāt — ja arī pašlaik kaitējam, tad vēlāk… šajā svētītajā «vēlāk» mums būs pietiekami daudz laika, lai visu izlabotu un atjaunotu, par visu norē­ķinātos. Taču mums šī laika nebūs, jo nebūs šī svētlai­mīgā «vēlāk», kad atliks tikai izlabot kļūdas: mūsu kļūdas un cietsirdība arī dzīvo pašas savu dzīvi, satiekas un vai­rojas, nes augļus un pēkšņi izdīgst tur, kur mēs to vispār negaidām, nereti — mūsu pašu kaulos, mūsu miesā un asinīs, bet vēl pirms tam — mūsu saprātā. Tā, lūk, stieb­riņ, tas notiek …

Turēsimies viens pie otra. Tam ir jākļūst par mūsu dzī­ves galveno likumu: turēties vienam pie otra, mēs ar tevi esam viens un tas pats, mēs esam dzīvība; un ne mūsu darbs, ne mūsu tiesa — ievest dzīvē līnijas un robežas, dalīt to vēlamajā un nevēlamajā, vajadzīgajā un nevaja­dzīgajā. Saudzēsim viens otru! …

Juniora dzīve kļuva tukša, pavisam drīz tā kļuva līdzīga tai dīvainajai planētai, uz kuras izlūks, kā viņam pašam likās, bija nolēmis pamatīgi iekārtoties: tukšuma vilinā­jums aizņēma droši vien deviņsimt deviņdesmit deviņas tūkstošdaļas, taču pēdējā — kā kupols uz planētas — gla­bāja sevī vēl kaut ko: vāro zaļo stiebriņu ar divām lapi­ņām. To nekādi nevarēja salīdzināt ar bojā gājušo Zoju, ja nu vienīgi tas, ka stāds, tāpat kā viņa, bija dabas un dzī­ves radīts, nevis idejas rosināts; apkārtnē viss atgādināja par sievieti, atgādināja tas, kas bija ar viņu kaut kādā veidā saistīts, — dīķis, tajā nogrimusī laiva, telts zem kuģa, arī pats kuģis, kas tā arī nebija viņu izglābis, jo Ju­niors nebija sapratis, kas viņa ir. Juniors zināja, ka šī sāpe viņam dota uz visu mūžu un nekas viņa dzīvē vairs ne­varēs būt tā, kā bijis līdz šim; kāda viņa dzīve būs tur­pmāk — par to viņš nedomāja: kāda būs, tādu nu viņš pieņems.