VLADIMIRS MIHAILOVS: TREŠĀ PAKĀPE

— Kā tas notika?

— Nē, tēt. Tu pasaki man: kā tas varēja notikt? Lai normāla, dzīva, brīnišķīga sieviete (pēdējos vārdus viņš nemaz negribēja izrunāt — tie izrāvās paši no sevis)… pret savu gribu nokļūtu uz kuģa, tiktu iemidzināta, pie kam man tas nebija zināms… Vai tad mēs būtu atgriezu­šies viduslaikos vai kaut kādā piecpadsmitajā—divdesmi­tajā gadsimtā?

— Atbildēt ir vienkārši, lai arī smagi, — viņš saklausīja Senioru. — Georgs … Viegli ir noteikt, kur beidzas vidu­vējība un sākas neprāts. Eet kas ņemsies precīzi norobe­žot ģeniālu ideju no ārprātīgas? Cik reižu tās abas nav tikušas jauktas. Būtība ir tāda: Georgs pārāk daudz strā­dāja pie cilvēka kombinēšanas problēmas. Visiem bija zi­nāms, ko viņš grib panākt. Viņš mēģināja reizi, trešo, div­desmito — izdevās fiziski precīzas kopijas, bet cilvēka

Iespējams, ka process nebeidzas pat atomārā līmenī… Taču viņam likās — viss teju, teju izdosies, darbam ne­pieciešamas tikai dažas absolūti mierīgas nedēļas, lai va­rētu atrast trūkstošo posmu. Bet šāda miera viņam nebija. Viņam traucēja. Tu jau vari iedomāties — kas?

— Zoja.

— Pat ne tik daudz viņa, cik domas par to, bailes par viņu attiecībām, par nākotni…

-— Viņa stāstīja.

— Viņš nespēja izdarīt to, ko, iespējams, viņa vietā būtu izdarījis cits: nosūtīt Zoju uz kādu mēnesi izklaidē­ties patīkamā sabiedrībā kaut kur uz Okeāniju vai citur. Domas par Zoju, greizsirdība nedotu viņam iespēju mie­rīgi pavadīt pat dažas stundas, kur nu vēl nedēļas.

— Un viņš …

— Georgam likās — viņš ir atradis lielisku izeju: iz­slēgt Zoju uz dažām nedēļām no dzīves un bez jebkādām bažām par viņu strādāt. Viņš zināja, ka ar tevi nekad ne­kas nenotiks. Mēs gan sapratām, ka avārija var gadīties pat superpilotam — visbiežāk ne jau viņa vainas dēļ, jo tehnika ir nejūtīga un tāpēc tai nedrīkst uzticēties līdz galam. Aizsūtījis Zoju prom, Georgs ar mierīgu sirdi iedzi­ļinājās darbā — un saprata, ka šāds uzdevums pirmām kārtām atrodas zem morāles «tabu», bet ne tikai tās vien.

— Kā tu zini visus sīkumus?

— No Georga. Kad tu nozudi un pēc dažām nedēļām visi nolēma, ka kuģis gājis bojā, Georgs neizturēja. Viņš saprata, ka pats nolēmis Zoju nāvei.

— Tā arī notika. Ja viņš būtu devis man vismazāko mā­jienu …

— Ja viņš būtu to paredzējis! Jā, viņš atnāca pie ma­nis, jo uz kuģa tuvinieks bija vienīgi man. Un arī viņam, bet par to zināja tikai viņš pats. Ja agrāk uz jautājumu, kur atrodas viņa sieva, Georgs varēja pārākuma sajūtā at­bildēt ar noslēpumainu smīnu, tad pašlaik tas jau bija pāri viņa spēkiem.

— Tev viņu vajadzēja nomierināt. Pateikt, ka es tik viegli nevaru aiziet bojā …

— Tā vai citādi, bet Zoja būtu mirusi: viņa varēja tikai noteiktu laiku atrasties «Anakola» kabīnē, un šis laiks bija pagājis. Georgs ilgi ar mani runāja. Nepateicīgs pienā­kums — uzklausīt pirmsnāves grēksūdzi no cilvēka, kas cietis divkāršu katastrofu…

— Es tā ari domāju, — Juniors lēni noteica, un viņa vārdi, skaļruņu pārveidoti paralauka impulsos, acumirkli pārvarēja neiedomājamu attālumu, lai skaidri noskanētu Seniora apziņā.

— Viņam jebkurā gadījumā tā bija labākā izeja. Pat ja Zoja būtu palikusi. Viņa …

— Es saprotu, — viņš izdzirdēja. — Droši vien neviens no jums nav vainīgs. Katrā ziņā — ne jau nu viņa.

— Es netaisnojos. Ja es būtu vismaz zinājis, ka viņa eksperimenti ar cilvēkiem …

— To nezināja neviens. Būdams pārliecināts, ka nokļūs izmēģinājumu vietā ātrāk par tevi — jo viņam, tāpat kā visai komisijai, vajadzēja lidot tieši, bet tev bija jāveic montāžas mēģinājumi pie pārejas līdztelpā —, Georgs ce­rēja satikt sievu jau tur un, izmantodams tādu nedaudz ekstravagantu viņas ierašanās veidu, atzīties savā sakāvē, pārvērzdams to jokā: šis ir, tā teiktf pagaidām vienīgais ceļš, kāds viņam ir zināms. Kā tu zini, viņš bija ļoti god­kārīgs.

— Labi. Beigsim par to runāt.

— Kad tu posīsies mājup?

— Nezinu. Izaugs mans stādiņš …

— Vai tagad tu saproti?

— Atvaino mani par muļķībām, ko es tev agrāk esmu sarunājis … un ko neesmu runājis, bet domājis.

— Tev tiek piedots. Esmu ar mieru — steigties laikam nav vērts… ja vien nav kādu cerību attiecībā uz Zoju.

— Gudriniece saka …

— Gudriniece vēl nav planētas galvenais mediķis. Es domāju par Zemi. Kas attiecas uz mani, tad es tev dotu padomu…

— Aizvest augu sev līdzi? Kāda jēga tad …

— Nē, dēls. Nekādā gadījumā. Viņa vieta, iespējams — arī tava, ir tur. Taču šurp ir jānogādā vismaz Zoja. Lai arī neko nevar izdarīt, taču jāguļ viņai ir šeit. Nevajag sākt planētas vēsturi ar kapiem. Labāk — ar jaunu dzī­vību, pat arī ar tādu: stiebriņš un divas lapas.

— Kā man to atstāt?

— Vienkārši. Minimāls kupols — gaiss, ūdens, vienkāršs regulācijas automāts. Bāka — lai pēcāk nenāktos ilgi mek­lēt planētu. Gudriniece ieteiks, kuru energobloku labāk un vieglāk demontēt, lai pēc tam savāktu kopā uz planētas visa energobarošanai. Stādiņš izdzīvos … Iespējams, ka tas tevi sagaidīs jau kā kociņš. Tomēr, dēis, beigsim saruna, esmu piekusis. Vairs nav spēka.

— Piedod, tēt. Es vienkārši nezināju, ka esmu nokļuvis mūsu izplatījumā. Līdz šim brīdim nesaprotu, kā tas no­ticis.

— Jā, dīvaini. Varbūt ar laiku arī tas noskaidrosies.

* * *

Pagāja trīs dienas, kamēr viņiem ar Gudrinieci pēc Se­niora receptes izdevās izveidot tādu kombināciju, ka tās kontrolanalīzes laikā sēne neatrada kur piesieties. Juniors ar saņemto pulveri uzmanīgi nokaisīja smiltis ap augu, kas jau bija noliecis galviņu. Aplēja ar ūdeni. Soli at­kāpās.

— Ceru, mazuli, ka tas tev patiks, — viņš teica augam.

— Jā, — aiz muguras kāds nosacīja, — to tu izdarīji laikus. Tagad tas atspirgs.

Juniors asi pagriezās.

Smiltīs sēdēja cilvēks. Vai cilvēks? Jā, neapšaubāmi. Un tomēr… Nē, protams, — cilvēks. Taču — ne mūsējais. Ne no mūsu ģints. Ne no mūsu planētas. Kas viņš varēja būt? Juniors gandrīz vai uzdeva šo jautājumu, bet laikus aprā­vās un pats pasmaidīja par to naivitāti, ar kādu jautājums būtu izskanējis. Tas ir skaidrs, ka uz šīs planētas cilvēku nav, te vispār nav dzīvības. Pagaidām. Pat ja uz planētas būtu cilvēki — kas gan no viņiem varētu pārvarēt kupola necaurlaidīgās, neredzamās bruņas, kas tāpēc nebija ma­zāk varena, — kas gan varētu pienākt klāt bez apbrīna, bailēm vai naidīguma un ieklausīties Juniora domās? Nē, tas varēja būt tikai tas, ar ko Juniors kādreiz cerēja sa­tikties.

— Sveicināts, Kurjer! — viņš teica.

— Jā, — cilvēks nopietni atbildēja, — jūs nez kāpēc mani tā saucat, lai gan pareizāk būtu mani uzskatīt par emisāru.

— Es domāju, man ilgi nāksies jūs meklēt.

— Nē, jūs visi nez kāpēc aplam uztverat stāvokli. Mūs nevajag meklēt, jo tas ir bezjēdzīgi. Jūs varat tikai vai nu būt gatavi tikties ar mums, vai arī nebūt. Jo mēs paši at­nākam. Kā es pašlaik.

— Vai tu nolēmi, ka mēs tagad esam gatavi?

— Jūs visi kopā — vēl ne. Tu — esi gatavs. Jo tu esi daudz ko zaudējis — un sapratis un daudz arī ieguvis. Tu esi apjēdzis, ka tas viss, — Emisārs pamāja uz kuģa pusi, — ne tuvu nav pats galvenais. — Viņš uzlika roku uz sirds. — Lūk … — Norādīja ūz stiebriņu. — Un tas… Bet tu jau zini pats. Es dzirdēju, ko tu šeit runāji, kad ar to satikies.