VLADIMIRS MIHAILOVS - TREŠĀ PAKĀPE

Viņš nolikās gulēt mājās. Zoja atradās blakus, un, kā vienmēr, kad viņa bija blakus, Junioram likās, ka nekas

briesmīgs nenotiek un nevar notikt. Tā viņš aizmiga.

* * *

Viņu pamodināja telefons. Vēl nepacēlis klausuli, Ju­niors saprata, ka mierīgā dzīve beigusies.

Gudriniece ziņoja, ka vēja ātrums uz planētas ir krasi kāpis — kārtējais lēciens, un ģenerators pat pie samazi­nātā kupola strādā ar astoņām desmitdaļām jaudas.

Tas vairs nebija vienkāršs vējš. Uz kupola nespieda gaiss, bet kā siena gāzās melnās smiltis. To graudiņi, drā- žoties lodes ātrumā — turklāt katrs no tiem vēl nesa līdzi elektrisko lādiņu —, taranēja neredzamo barjeru ne tikai ar savu masu, bet arī ar lauku, un ģeneratoriem nācās strādāt, ik sekundi mainot režīmu un ievactot aizvien jau­nas jaudas, tā ka rezerve kusa.

Juniors pavēlēja ieslēgt kompresorus. Tomēr varenās mašīnas šoreiz gandrīz neko nespēja palīdzēt. Pēc pus­stundas viena no tām izgāja no ierindas. Atbalstot kupola sienu no iekšpuses, pretvējš tai atņēma elastību. Un ta­gad, kad uz sienu gāzās nevis gaiss, bet smiltis, tāds at­balsts tikai kaitēja. Kompresorus nācās izslēgt.

Pa to laiku kupola pakājē krājās aizvien vairāk un vai­rāk smilšu. Ja siena būtu bijusi cilindriska, tas droši vien tai nāktu par labu: augstās kāpas to pasargātu no vēja sitieniem. Taču siena bija slīpa, un smiltis ar desmitiem, bet vēlāk ari ar simtiem tonnu smagumu sāka to spiest, un siena lēni, bet neatvairāmi izliecās. Bet vējš visu laiku pastiprinājās, un likās, ka tā spēks augs tik ilgi, kamēr ar smiltīm sajauktā gaisa molekulas neiegūs kosmisku āt­rumu un nesāks atrauties no planētas un aizjoņot tumšajā bezzvaigžņu izplatījumā.

Vienīgais glābiņš, kā pasargāt kupolu, bija atkāpšanās. Un, paklausot Juniora komandām, kupols atkāpās. Katru reizi par dažiem desmitiem metru. Un atkāpies tas at­viegloti iztaisnojās. Tomēr ne uz ilgu laiku: vējš pieauga, smiltis atkal pielīda klāt un sāka neatvairāmi rāpties pa sienu augšup, tā no jauna ieliecās — un atkal dažus soļus vajadzēja atkāpties.

Juniors ar Gudrinieci bez grūtībām aprēķināja, ka tāda taktika garantē ne vairāk kā desmit stundas, ja nerodas jauns lēcienveidīgs vēja ātruma palielinājums vai kas cits neparedzēts. Pēc desmit stundām kupols būtu tiktāl sa- šaurinājies, ka iekļautu sevī tikai kuģi un dažus metrus telpas ap to. Tā vēl būtu puse nelaimes. Taču kārtējo reizi nāksies samazināt arī kupola augstumu. Tad Juniors izrā­dīsies nogriezts no ieejas dzīvojamā korpusā — ja būs pa­licis lejā. Un no Zojas — ja atradīsies kuģī. Bet viņam va­jadzēja būt gan te, gan tur.

Lai gan viņš saprata, ka nepagūs, tomēr turpināja mak­simāli ātri strādāt. Juniors centās pabeigt vismaz vienu telpu — salonu un to daļu, kas Zojai būtu jānoiet no lū­kas līdz salonam. Pārējo varēs pagūt arī pēcāk. Lai tikai viņa nokļūtu šeit.

Bet arī to viņš varēja nepagūt.

Pasaule sašaurinājās acu priekšā. Cilvēks kapitulēja. Taču negribēja padoties. Zoja neizrādīja, ka saprot notie­košā jēgu. Juniors gan zināja, ka viņa saprot. Pasaule kusa. Kupola virsotne atradās tikai metru virs lūkas. Pa­matne turpināja samazināties. Kupols, kas sen jau bija

pārstājis būt pussfērisks, izejot caur hiperboloīda un para­boloīda stadijām, kļuva par rotācijas elipsoīda pusi, un šis elipsoīds joprojām stiepās garumā. Drīz vien tas gan­drīz precīzi atkārtos kuģa aprises …

* * *

— Gudriniec! — Juniors pasauca. — Vai tev ir gatavs plūdlīnijas aprēķins?

— Sen jau.

Juniors vēl kavējās. Viņam negribējās dot komandu, jo tad mājai būtu jāpaliek aiz jaunās formas kupola robe­žas. Mājai, kurā viņi bijuši laimīgi. Mājai, kuras esamībā slēpās visa pasaules jēga. Taču nekas cits neatlika. Kad Juniors saprata, ka no tā neizdosies izvairīties, viņš uz­cēla ceļojuma telti Zojai starp amortizatoriem, blakus en­kuram; pārstiepa no mājas visu, bez kā viņai būtu grūti iztikt, kamēr viņš to pārvedīs uz kuģi. Un atkal Zoja stā­vēja blakus Junioram pie kuģa un raudzījās uz to pusi, kur vēl turējās koki, bet aiz tiem vēl pacēlās māja, kurai pēc dažām minūtēm bija jānozūd. Juniors saprata, ka paš­laik viņam ir jāatrodas tai blakus.

Viņš apskāva Zoju ap pleciem un teica pie pašas auss:

— Nekas. Lai tikai būtu mēs. Tas viss kādreiz beigsies. Un tad mēs ar tevi vēl ne tādu vien uzbūvēsim…

Zoja klusēdama pamāja, un Juniors uzsauca:

— Sāc!

Skaļi nobrakšķēja. Kupola sienas no divām pusēm sa- kļāvās, un viss, kas bija nokļuvis ārpus tām, sienām atvir­zoties, pamazām izzuda. Neparasti un baigi bija redzēt, kā bez liesmas, bez dzirdama trokšņa (tas nogrima ārējā vēja rūkoņā) koks vai krūms, vai putns, vai vēl kaut kas. reāls un dzīvs, pēkšņi — tiklīdz kupols pārtrauca kombinē­jošo lauku pieeju — uzblīda baltā mutulī, zaudēja ap­veidu un pārvērtās mākonītī, kas, vētras pārtverts, uzvi­jās gaisā un diezin kur aizjoņoja … Par laimi, Juniors un Zoja neredzēja, kā izgaisa māja: tas notika, kad to vēl aizsedza koki, — aiztraucās apaļš mākonis, uri viss. Tad izzuda arī koki. Sienas apstājās.

Zoja iešņukstējās.

145

— Nekas, maziņā, — Juniors mierināja, — tagad mēs ar tevi skaidri saprotam, kas dzīvē ir galvenais, kas —

6-769

blēņas… Starp citu, smieklīgi: tava mašīna palika iekš­pusē — un vesela… Ej uz telti, uztaisi ko ēdamu. Vējš

aiznes laiku …

* * *

Pirmā izzuda gaisma.

Bija dienas vidus, un Kombinatora radītajai saulei būtu vēl dažas stundas jāstrādā. Kupola izmēriem samazinoties, arī tā bija sarāvusies un tagad atradās gandrīz vai virs pašas galvas. Taču apgaismojums nemazinājās, joprojām bija diena. Un piepeši tā — uzreiz un bez krēslas — no­dzisa. Kļuva tumši un baigi.

Juniors strādāja kuģī. Līdz viņam tik tikko atlidoja Zo­jas izbiedētā balss:

— Junio-or! Junio-o-o-r!

Viņš izskrēja uz apskates laukumiņa. Un nokļuva tumsā.

— Zoja!

— Kas noticis? — viņš izdzirdēja no apakšas. — Kāpēc ir tumšs? Es baidos …

— Zojiņ, nebaidies! Tūlīt uzzināsim!

Viņš metās pie pults. Vispirms gandrīz vai nodomāja, ka Gudriniece nolēmusi samazināt enerģijas patēriņu: spī­deklis, kā arī visa Kombinatora sistēma barojās no kuģa resursiem, bet enerģija pašlaik pirmām kārtām bija ne­pieciešama kupola uzturēšanai. Gandrīz visa — izņemot tā, ko patērēja Kombinators.

— Gudriniec, kāpēc tu nodzēsi sauli?

— Ne jau es. Kombinators pats.

— Ieslēdz kuģa prožektorus. Un noskaidro, kas noticis.

Viņš izskrēja uz apskates laukumiņa. Ārā bija kļuvis

gaišāks: trīs spēcīgi prožektori šķēla tumsu tur, kur tika virzīti to stari, taču ārpus tiem bija gandrīz vai pavisam tumšs, droši vien, ka no aplamās gaismas Junioram pēk­šņi likās — atlikušie koki sāk lēnām kustēties. Viņš pār­liecinājās, ka Zoja joprojām sēž pie kuģa, un ātri atgrie­zās kabīnē.

— Kas notiek ar Kombinatoru?

— Gaismu izslēgusi automātika, bet Kombinatorā — traucējumi.

— Tā tik vēl trūka! Kas par iemeslu?

— Darba apjoma samazināšanās.

Juniors saprata. Kombinatoram kļuva šauri. Viņa sis­tēma varēja darboties telpā, kas nav mazāka par noteikto. Citādi vissarežģītākās konfigurācijas lauki sāka klāties cits uz cita, pastiprināt vai pavājināt, radīt savstarpējus traucējumus. Spīdekļa izslēgšana visdrīzāk bija sistēmas pašsaglabāšanās akts. Pirmā tāda veida darbība. Kas tai sekos?