VLADIMIRS MIHAILOVS: TREŠĀ PAKĀPE

Jēdziens «viss» iekļāva arī Zoju, bet viņš par to negri­bēja un neatļāva sev domāt. Viņas vairs nebija. Gājuši bojā. Viņš pat pašlaik to nevēlējās pielīdzināt ārprātīga­jiem kokiem un mākslīgajai zālei.

Lēnām, soli pa solim pārvarēdams attālumu, viņš gāja uz kuģi. Kājas stiga smiltīs. Labi, ka turas kupols, Juniors vienaldzīgi domāja. Labi, ka gaisu nav radījis Kombina­tors, bet gan vecie, labie mehānismi. Būtībā arī tam paš­laik nebija nozīmes. Pat pret vecajām mašīnām viņš neiz­jūta nekādu maigumu. Dvēsele bija tukša. Viena no ma­šīnām — Ūdensvīrs — stāvēja viņam ceļā, to nācās apiet. Juniors apgāja, pieturēdamies pie tās metāliskā korpusa. Aiz mašīnas gulēja Zoja. Ar seju augšup. Deniņos bija asinsizplūdums. Acis atvērtas. Seja bija nopietna, skumja un daiļa.

Esmu sajucis prātā, vienaldzīgi nodomāja Juniors. Zojas nav, viņa ir izgaisusi. Viņš svārstījās. Šoreiz viņam neiz­devās noturēties kājās. Viņš noslīga blakus Zojas ķerme­nim: Zojiņ, viņš nodomāja, tātad esam kopā? Tas no­zīmē …

* * *

Pēc kāda laika viņš atkal atjēdzās un pacēla galvu — Zoja bija blakus. Juniors aizvēra acis, spēcīgi paberzēja ar pirkstiem plakstus un deniņus. Paskatījās vēlreiz. Zoja bija tepat. Viņš paņēma tās roku un pūlējās sataustīt pulsu. Pulsa nebija. Viņš atpogāja uz Zojas krūtim savu kombinezonu, ko viņa bija nēsājusi kopš tās nakts, un pie­lika ausi. Juniors apsēdās un ilgi sēdēja aizvērtām acīm, neapzināti glaudot Zojas galvu. Viņa skatiens bija vērsts augšup, kur atradās kupols, bet aiz tā — zvaigznes.

Zummers sen pīkstēja, bet Junioram bija vienalga: viņš netaisījās kaut ko darīt vai kaut kur iet. Viņa vieta bija šeit. Līdz pašām beigām. Zummers sāka apnikt. Juniors laiski nodomāja, ka rokassprādzi var aizmest, lai tā ne­traucētu. Taču viņš bija aizmirsis, kā jāatver slēdzis un kā jānoņem no rokas aparātiņš. Juniors pacēla to pie mutes.

— Ko tev vajag?

— Vējš pierimst, — Gudriniece ziņoja.

— Ko?

— Vējš pierimst.

— Kāds vējš? Ak jā …

Pierima kaut kāds vējš. Nu, pierima, vai tad Zoja pēc tam uzcelsies? Nē. Neuzcelsies. Viņas vairs nav. Lai gan viņa neizgaisa kopā ar Kombinatora pasauli. Lai gan …

Kāpēc gan viņa neizgaisa? — ar smagu piepūli nodo­māja Juniors. Kombinators viņu bija radījis. Un viņai bija jāizgaist. Bet neizgaisa. Ja viņa neizgaisa, tas nozīmē, ka Kombinators to nebija radījis. Jo viss, ko viņš bija radī­jis, izgaisa. Bet Zoja — šeit…

Domas sajuka, pēc tam kādu laiku to vispār nebija. Ju­niors sēdēja, turot Zojas roku.

Kas tad viņa ir, ja to nav radījis Kombinators? — atkal uzplaiksnīja domas. Tātad viņa var būt tikai cilvēks. Mani, piemēram, Kombinators nav radījis. Tātad es esmu cil­vēks. Un viņu arī. Tātad viņa ir cilvēks. Mēs abi esam cilvēki. Tas nozīmē, ka viņa būtu varējusi atrasties kuģī tādā pašā drošībā kā Juniors. Būtu varējusi. Viņš to ne­bija laidis. Jo viņš nezināja, ka arī viņa ir cilvēks.

Juniors atkal līdz sāpēm spēcīgi saberzēja pieri ar pirk­stiem. Prātā grozījās kāda grūti notverama doma. Ļoti vienkārša, dabiska. Lūk… Nē… Jā — kā gan viņa te nokļuvusi, ja ne no Kombinatora programmas? Cita ceļa taču nebija? Ko? Nebija, vai ne?

Viņš piecēlās un brīdi zvāļojoties pastāvēja, nostiprinā­damies stabilā stāvoklī. Vajadzēja doties uz kuģi un ļau­ties Gudrinieces mehāniskajai gādībai. Un vēl kaut ko va­jadzēja paveikt, aizmirsties, velns parāvis … Juniors, lēni stumjot kājas pa smiltīm, gāja uz kuģi. Piegāja klāt, ap­stājās. Nē, ne jau te vajadzēja nokļūt. Kādā citā vietā. Kur gan? Galva strādāja ar lielu piepūli, ar sāpēm, ar nedzirdētu čerkstoņu. — Gudriniec! — nelietojot rokassprādzi, Ju­niors to pasauca caur paralauku, pat iepriekš nepadomājis, tas iznāca it kā pats no sevis. Gudriniece tomēr tādā pašā veidā atsaucās. — Gudriniec, — viņai sacīja Juniors, — droši vien vajag atjaunot kupolu līdz sākotnējiem izmē­riem. — Gudriniece neizbrīnījās, sēne vispār nekad ne­brīnījās, tā atbildēja tikai ar parasto īso — «sapratu». Tā, — noteica pie sevis Juniors. Pagriezās ar muguru pret kuģi un devās pa daudzreiz ieto taku, — tikai tagad te nebija zāles, tātad nebija arī taciņas, te gulēja smiltis, bet priekšā nebija redzami koki, un aiz tiem nestāvēja māja, kurā gaidīja sieviete. Mājas vietā pacēlās nosēdušos smilšu paugurs, kas tagad atradās atjaunotā kupola iekš­pusē. Kur bija stāvējusi māja? Pa kreisi, pa labi? Nekādu pēdu. Viss uzsprādzis, iztvaikojis, aizlidojis. Tas ir skaidrs, bet… Juniors notupās uz ceļiem. Nebija nekādu instrumentu, un viņš sāka grābt smiltis vienkārši ar ro­kām, uzreiz kļūdams slapjš no sviedriem — no pazemojo­šajiem vājuma sviedriem. Juniors atpūtās un grāba atkal, īsti labi pat nesaprazdams, kāpēc to dara. Pēkšņi pirksti uzdūrās kaut kādam svešķermenim smiltīs. Tā bija kon­servu kārba. Juniors to rūpīgi apskatīja, pagrozīja acu priekšā. Kārba nebija no kuģa, no viņa krājumiem, viņš labi atcerējās, ko bija nesis šurp. Viņš nemitējās grābt. Vēl dažas kārbiņas, plastikāta paketes,/ko nokritušās smil­tis bija pasargājušas no vēja. Viņa mantu te bija mazāk par pusi. Pārējais piederēja Zojai. īsts ēdiens, nevis Kom­binatora radīts. Kāpēc gan Zoja neteica ne vārda, kāpēc piekrita viņam, ja pati saprata? … Tālāk grābt droši vien nevajadzēja, arī spēka nebija atlicis. Viņš klimta atpakaļ uz kuģi, pēc tam pagriezās tur, kur gulēja Zoja, tad — at­kal uz kuģa pusi un pavēlēja Gudriniecei sagatavot Zojai tīru veļas komplektu. Bridi pastāvēja. Uzlīda uz lifta plāt- formas un brauca augšā. Apturēja platformu pirmās til­pnes līmenī, pasauca Gudrinieci un pavēlēja tilpni atvērt. Gudriniece atteicās: tas bija stingri aizliegts. Juniors ne­sāka strīdēties. Pacēlās kabīnē un atvēra tilpni ar avārijas slēdzi — avārijas gadījumā visi aizliegumi tiek likvidēti. Paņēma padusē sagatavotos palagus. Nolaidās lejā, piegāja pie Zojas un apklāja to. Atgriezās. Pacēlās līdz tilpnei. Lūka bija atvērta. Juniors iegāja iekšā. Plašajā sešstāvu tilpnē bija kluss, viegli oda pēc deguma. Juniors, neizjūtot ne mazāko ziņkārību, paraudzījās apkārt. Citā reizē viņu no­teikti būtu interesējusi plākšņu, apvalku un kabeļu daudz­krāsainā mozaīka, aiz kuras nebija saskatāma šķērssiena; pašlaik viņš tai vienaldzīgi pagāja garām. Juniors uzreiz nesaprata, kurp iet, to apjēdza tikai pusceļā. Savā laikā Georgs — šeit, stāvot šajā pašā tilpnē, — bija lūdzis «Anakolas» konstruktoram atstāt viņam pāris kabīņu, kas te bija iepriekš samontētas, lai pārvadātu cilvēkus dezak- tivētā stāvoklī. Kur palikušas kabīnes? Ja cilvēks ir pamo­dies tikai mājās, tad no kabīnes līdz mājām kādam viņš ir jānogādā. Kādam vai kaut kam. Kādam mehānismam. Ju­niors paraustīja plecus: mehānismu, kas bija izņēmis cil­vēku no kabīnes, varēja arī nemeklēt: Kombinators to noteikti bija radījis tepat uz vietas citu programmu realizā­cijas palīgiekārtu skaitā un nākošajā tās pašas program­mas posmā — likvidējis, iznīcinājis. Bet pašas kabīnes ek­sistēja neatkarīgi no Kombinatora… Tāpēc Juniors, uz­dūries tām, nebrīnījās. Blakus stāvēja divas kabīnes, tās pašas, kādu agrāk te bija milzum daudz. Vienai no tām bija atvērts vāks, iekšā — guļamvieta ar spilvenu, uz jumta — milzums kaut kādu cauruļvadu, spirāļu, mikro­elementu … Spīdēja vāja lampiņa. Juniors pieliecās, ierau­dzīja kaut ko uz spilvena: tā bija matu sprādze. Viņš to paņēma un iebāza kabatā. Aizvēra acis. Ievilka gaisu. Oda smaržas — tās pašas, deguma smaka šeit atkāpās. Vairāk laikam nav ko meklēt. Kas noticis un kādā veidā — bija skaidrs. Kāpēc? To Juniors nezināja. Kāpēc — vai tas maz bija svarīgi? Zoja vairs neeksistēja — tas bija svarīgi. Bet viņa jau no paša sākuma bija pārliecināta par savu īstumu. Juniors bija tas, kas neticēja. Viņš zināja, ka Zo­jai jāparādās uz burvju mājiena. Viņš bija noticējis lielā tehnoloģiskā laikmeta un tā dižo konstruktoru visvare­nībai.