VLADIMIRS MIHAILOVS - TREŠĀ PAKĀPE

Lai arī sākumā mazu, toties savu vietu stiebriņš ieņēma noteikti. Un Juniors pamazam sāka katru dienu pamosties ar domām par to un neaizmiga ātrāk, kamēr nebija pārdo­mājis visu, kas attiecas uz stādiņu, kas ar to bija noticis šodien un ko tā labā vajadzēja darīt rīt.

Vispirms Juniors pacentās noskaidrot, ko viņam var jaunajā un neierastajā darbā palīdzēt Gudriniece. Sēne pieņēma jauno darbošanos ja ne tuvu sirdij, kuras tai ne­bija, tad vismaz zināšanai. Starp citu, kā jau Juniors bija domājis, nekādas informācijas par nezināmas sugas augu kopšanu, pie kam vēl tik neparastos apstākļos, sēnei ne­bija. Gudriniece varēja paziņot, kā izaudzēt kuģa apstāk­ļos jeb citā vidē ar tiem pašiem parametriem lokus, redī­sus un citus dārzeņus; ar to arī viņas erudīcija izrādījās izsmelta. Nācās darboties ar meklējumu metodi, tomēr cenšoties pielaist iespējami mazāk kļūdu.

No šā un tā atkal it kā nevajadzēja baidīties: piemē­ram — no kaitēkļiem. Juniors šajā ziņā tomēr nebija pil­nīgi drošs: ja jau sēkliņa bija palikusi dzīva, tad arī kaut kādas sporas varēja saglabāties. Tāpēc viņš vārgo stiebriņu katru dienu rūpīgi apskatīja, izmērīja tā garumu un gan­drīz vai demontēja hromogrāfu no remontnodalījuma, lai to pārvilktu šurp un sekotu katrai lapiņu nokrāsas izmai­ņai. Gudriniece, starp citu, ieteica to nedarīt. Toties Ju­niors samontēja ultravioleto lampu, kuru, neraugoties uz

Gudrinieces protestiem, bija izņēmis no medicīniskās iekārtas. Juniors paziņoja, ka viņam paredzēto apstaro- jumu saņems kopā ar augu un nekā citādi. Jāteic, ka Gudriniece vairāk iebilda principa pēc: kā viņa vēlāk at­zinās, sēne izjuta pret stādiņu zināmu vājību viņu tālās, tomēr neapšaubāmās radniecības dēļ,

Gudriniece pievadīja augam ūdeni un pakāpeniski at­rada vislabāko laistīšanas režīmu: laiku pa laikam viņa sarīkoja pat lietutiņu — ne jau ar lejkannas, bet ar tā paša vecā trīspadsmitā mehānisma palīdzību. Vietai, kui auga stādiņš, Juniors apvilka krāsaina kabeļa žogu, ko bija nežēlīgi norāvis no pirmās tilpnes šķērssienām.

Gandrīz veselu mēnesi viss noritēja lieliski. Stiebriņš auga. Juniors saprata, ka, gādājot par vārgulīgo augu, pir­mām kārtām palīdz pats sev: kā viņš citādi dzīvotu šeit pēc visa notikušā, pēc Zojas nāves? Zoju viņš neapmek­lēja, jo zināja, ka viņa tā arī guļ, nemaz neizmaini ju- sies, — Gudrinieces izveidotais režīms nepieļāva nekādas pārmaiņas. Taču Juniors nebija pārliecināts, vai, atkal viņu ieraudzījis un pārdzīvojis visu no paša sākuma, tiks galā pats ar sevi. Iespējams, ka šajā situācijā stiebriņš bija vienīgais glābiņš. Arī uz Zemes Juniors negribēja un nevarēja atgriezties: juta, ka viņam pašlaik nav pa spē­kam satikt pat tēvu, kur nu vēl Georgu. Būtībā viņam ne­bija ko teikt arī cilvēkiem no TI. Neko viņš nebija pavei­cis, neko viņš nebija izpildījis. Iznīcinājis viņam uzticēto iekārtu un nogalinājis cilvēku. Ar to nebija vērts atgriez­ties. Bet augs vismaz paša acīs viņam deva stingru pama­tojumu: Juniors bija apsolījis to šeit nepamest un netai­sījās pārkāpt savu vārdu.

Tā viņš nodzīvoja gandrīz mēnesi. Tad stiebriņš saslima. Lapu galiņi sāka dzeltēt. Juniors nobijās. It kā patiešām mirtu kāds ļoti tuvs cilvēks, bet Juniors nespētu palī­dzēt — nezinātu, kas un kāpēc notiek un kā ar to cīnīties.

Pāris dienu Juniors nostaigāja izmisis. Augs vārguļoja. Droši vien tas skaidri signalizēja par iemeslu, bet Juniors nesaprata viņa valodu. Un, par spīti visiem viņa pūliņiem, šī mazā dzīvība dzisa. Vai tiešām visam, pie kā vērsās viņa mīlestība, bija lemts iet bojā?

Viņš vienojās ar Gudrinieci, iekāpa agraplānā un izli­doja ārpus kupola robežām. Vienkārši tāpat. Lai ar kaut ko nodarbotos un izklaidētos. Lai kaut uz mirkli tiktu vaļā no smagajām domām.

* * *

Ārpus kupola bija klusums un miers. Valdīja tumsa, taču nevis tā violetā puskrēsla, kas bija Junioru sagaidī­jusi, viņam atlidojot uz planētu, bet blīva, melna tumsa, kāda mēdz būt jauna mēness naktī uz Zemes. Debess bija zvaigžņu pilna. Droši vien vajadzēja padomāt par to, kā­pēc viena tumsa ir nomainījusi otru un aprimis arī or- kāns — nebija pat ne mazākā vējiņa. Juniors par to pār­liecinājās, nosēdinājis mašīnu dažus kilometrus no ku­pola. Vajadzēja palauzīt galvu arī par to, no kurienes radušās zvaigznes un kāpēc to nebija agrāk. Bet Junioram pašlaik negribējās domāt par to, kas tieši neattiecās uz šodienu, uz viņa stādiņu un uz to, kas stādiņam draudēja.

Tāpēc, nolaidies un skafandrā izgājis no agraplāna, Ju­niors palūkojās zvaigznēs un tikai nodomāja, ka, būtu tās bijušas savas, dzimtā izplatījuma zvaigznes, tad, saņēmis spēkus, viņš pamēģinātu ar paralauku izsaukt tēvu, un ve­cais jau nu noteikti noskaidrotu, kur Juniors pieļāvis kļūdu un kā tā jāizlabo. Ja vien tās būtu savas zvaigznes…

Pagaidi! — Juniors, pārtraucis savu spriedelēšanu, pats sev teica. Kas tad tās ir par zvaigznēm? Vai tad tu esi aiz­mirsis, kā tās izskatās? Tās jau arī ir mūsējās! Vai nu es jau tiktāl piederu izplatījumam, ka sāku citādi redzēt, vai arī…

Kas — «vai arī», viņš nepaguva izdomāt. Jo pēkšņi vāji iedžinkstējās ausis, un Juniors izjuta pazīstamu apziņas sašķelšanās sajūtu, kad līdzās tam, ko viņš darīja pats, smadzenēs radās arī kaut kas cits no ārpasaules, kas vis­biežāk tika formulēts vārdos, dažkārt izpaudās sajūtās, kas tomēr saturēja jaunu informāciju. Tieši tā izpaužas para- lauka iespaids, iekams jūs uzsākat dialogu. Junioram sāka drebēt kājas, un viņš apsēdās smiltīs, bet pēc tam nogūlās uz muguras, maksimāli atbrīvojoties un vienlaicīgi izjū­tot iekšēju spriegumu.

— Tad nu beidzot — viņš uztvēra tēva vārdus. — Pa­godināji. Varbūt paskaidrosi, ko tas nozīmē? Mēs jau ve­selu mēnesi fiksējam tevi mūsu izplatījumā, bet tu sēdi zem kupola, caur kuru kontaktēties tādā attālumā mēs ne­esam spējīgi. Kas ar tevi noticis?

— Man nebija pat nojēgas, ka atrodos mūsu izplatī­jumā, — atbildēja Juniors. — Es veicu piespiedu nosēša­nos virstelpā. Tas ir ļoti labi, ka mēs varam aprunāties.

— Es ceru, — sacīja tēvs, — jo arī man tas sagādā gan­darījumu. Ja tu pastāstīsi, kas noticis, es būšu vēl apmie­rinātāks. Vai mēs varam tev palīdzēt?

— Tu vari.

— Priecājos. Kādā veidā?

— Iedomājies, ka tev ir saslimis augs …

— Kāds?

— Velns viņu zina. Es taču neesmu botāniķis. Vien­kāršs augs. Stiebriņš un divas lapiņas …

— Izsmeļoši. Kas tam kait?

Juniors paskaidroja. Tēvs teica:

— Ja tevi turētu tādā diētā ; tad tev ne tikai lapiņas vien, bet arī sakne nodzeltētu. Gaisma, ūdens — tas ir lie­liski, bet viņam jau tajās sterilajās smiltīs nav ko ēst! Labi vēl, ka tas ir tik ilgi noturējies. Viņam nepieciešams minerālmēslojums. Zinu, ka tev tāds nav. Tas nekas. Jūs abi ar Gudrinieci izgatavosit. Klausies …

Dzirdamība bija vāja, bet skaidra. Juniors noklausījās īsu lekciju. Pateicās. Tēvs sacīja:

— Redzu, ka tavs pasaules uzskats ir mazliet mainījies.

— Jā, — Juniors īsi atbildēja.

— Priecājos. Tagad jautājums tev. Tikai nebrīnies. Til­pnē, kur samontēts Georga Kombinators… Tev tur nāk­sies ieiet… Vienā no «Anakola» kabīnēm …

— Tēt, tur nekā nav, — Juniors viņu pārtrauca. — Tur nav neviena. Zoja guļ reanimatorā. Ne tāpēc, ka vēl ir kāda cerība. Vienkārši es nezinu, kur vēl varētu novie­tot…