VLADIMIRS MIHAILOVS - TREŠĀ PAKĀPE

Un galu galā kāpēc tev tas vajadzīgs? Nosēdies esi labi. Neviens te netraucēs. Strādā, cik tik uziet! Un guli mie­rīgi. Briesmas uz nulles līmeņa. Ne tīģeru, ne mikrofloras. Viss sterils.

Juniors pavīpsnāja ar lūpu kaktiņu. Visbiežāk miegu zaudē ne jau briesmu dēļ. Jā gari…

Viņš atgāja nostāk, tad, paturēdams kuģi centrā un jo­projām to novērodams, apmeta riņķi. Mīklainajā violetajā gaismā izskatījās, ka tas šūpojas, taču Junioram bija skaidrs, ka tā ir tikai muļķu baidīšana. Bez kuģa te būtu nāvīga garlaicība. Teiksim atklāti — vieta ir padrūma. Nomāc. Ari noskaņojums kļūst kaut kāds violets. Psihē novirzās kaut kādas ass līnijas tāpat kā koordinatorā. To nedrīkst pieļaut. Ne tādēļ lidojām šurp.

Tas nekas, mēs viens divi visu nokārtosim. Mēs — pa ieradumam pazibēja prātā, jo viņš domāja gan sevi, gan kuģi. Divos piegājienos. Katrs no tiem — septiņas Zemes diennaktis. Tik ilgi aug Kristāls: divas nedēļas. Tāpēc ne­zaudēsim laiku.

Netīkama puskrēsla. Tūlīt uzstādīsim pārnēsājamo gais­mas aparatūru, sarīkosim ilumināciju. Tālākā programma šāda — nokārtot izejvielu ieguvi. Iestādīt sēkliņu. De­montēt veco Kristālu, pareizāk — to mannas biezputru, kurā tas pārvērties, vēl pietiks laika, kamēr augs jaunais.

Jāveic paredzētā mehānismu un iekārtu pārbaude. Varētu ari iztikt bez apkārtnes rekognoscēšanas, taču Juniors to izdarīs, viņš nav radis atkāpties no TI likumiem. Bet to visu — vēlāk, kad būs aizsākts galvenais darbs.

Protams, nebūtu par ļaunu kaut ko paziņot bāzei. 2ēl, ka no šejienes tas nav iedomājams. Pat visu caururbjošais paralauks un ar tā palīdzību iespējamie efektīvie sakari izplatījumā uz līdztelpas robežas atspoguļojas un neiet cauri. Pārliecinājies par to, ka viņš nav izniris paredzētajā laikā savā pasaulē, bāzē sāks uztraukties. Un uztrauksies divas nedēļas. Tur viņš nekādi nevar palīdzēt. Cilvēki ne­var pierast pie tā, ka, lai arī kādas šausmas tiem rēgotos, ar Junioru nekas nevar notikt, izņemot sīkas nepatikšanas. Viņš ir no tēva rauga audzēts.

* 4 *

No kurienes vien nebija izkūlies tēvs, dižais Seniors. Tā viņš bija izaudzinājis arī dēlu: jāizkuļas vienmēr, neatka­rīgi no tā, vai no turienes var vai nevar izkulties. Tēvs mācīja tā — citi nevar, bet tu varēsi. Kad TI atradās vēl bērna autiņos, Seniors viens no pirmajiem stāvēja pie tās šūpuļa, turot gatavībā pudelīti ar knupīti. Par spīti visām prognozēm, tēvs veiksmīgi lidoja līdz pat, maigi izsakoties, ļoti cienījamam vecumam. Kad viņš bija atgriezies no sava pēdējā lidojuma, viņu nebūt nepavadīja lejup pa trapu kā patriarhu, pieturot zem rokām, viņš, kā vienmēr, nodārdi- nāja pats pa kāpnītēm, tik tikko pieskardamies tām ar pa­pēžiem, — maziņš, nekaunīgi atmestu galvu, dzēlīgu mēli. Tajā brīdī neviens neiedomājās, ka Seniors ir atgriezies no sava pēdējā reida: likās, spēka viņam pietiks vēl ilgam laikam. Taču viņš vairs nelidoja. Neviens tieši nezināja — kāpēc. Lai gan, protams, klīda leģendas. Pat tādas, it kā viņam sapnī būtu parādījusies mirusī māte un stingri pie­teikusi: «Mitja, laiks arī godu prast…»

Droši vien, ka vistuvāk patiesībai bija stāsts par to, ka viņš esot ieradies pie TI šefa un, dzerdams tradicionālo kafijas tasīti, it kā starp citu pateicis: «Klau, Pirat, kur pašlaik atrodas mans huligāns, vai tālu?» Šefs parādījis, kur. Seniors sacījis: «Esi tik labs un izsauc viņu.» — «Kā­pēc?» viegli satraucies, painteresējies šefs. «Gribu sava mašīnu nodot viņam. Ja vien tev nav iebildumu pret tādu kandidatūru.» Šefs piemiedzis acis, Seniors ari. Mirkli viņi raudzījušies viens otrā, tad Seniors sacījis: «Jā. Savu laika esmu nolidojis.» Šefs it kā nav sācis taujāt, kas un kāpēc, jo no šiem cilvēkiem nav pieņemts pieprasīt motivāciju, kā to neprasa no cilvēka, kurš dodas nāves briesmās. Se­niors vienīgi piebildis: «Vajag par šo to mierīgi pado­māt.» Tad Pirāts piedāvājis vecākā padomnieka vietu. «Nē,» Seniors atbildējis, «paldies, bet es pašlaik padomus nevaru dot, man pašam ar šo un to jātiek skaidrībā.» — «Vai tu psiho tādēļ, ka palaidi Kurjeru?» painteresējies šefs. «Viņš tik un tā ir jāmeklē.» Seniors paraustījis ple­cus: «Kas tad saka, ka nav jāmeklē? Taču es pieļauju, ka mans huligāns nepievils.» Pie tā ari palikuši. Tādas, lūk, klīda leģendas, un var jau būt, ka Juniors par to zināja mazliet vairāk. Bet tautas daiļradei viņš netraucēja: kā cil­vēkiem labpatiks, tā viņi mēļos, un galu galā saruna taču netika ierakstīta. Patiesībā tā, protams, bija daudz nopiet­nāka un pēc tās programma kontakta meklējumiem ar Kurjeru tika pārskatīta un vienā otrā punktā pamatīgi iz­mainīta.

Pēc šīs patriarhu pārrunas Junioru izsauca no tās pašas Zindika planētas, uz kuras gudri cilvēki nu jau pāris gadu pūlējās nodibināt abpusēju saprašanos ar vietējiem iedzī­votājiem — un nekādi nevarēja, jo iezemieši uzvedās tā, it kā nekādu cilvēku pasaulē pat nebūtu, stūrgalvīgi tos ig­norēja, ko nu te vēl domāt par kontaktiem. Juniors maz­liet bija paguvis iepazīties ar apstākļiem un sācis kaut ko apjēgt, kad viņu atsauca, un viņš tā ari nepaguva neko līdz galam izdomāt.

Tēvs ilgi un rūpīgi skaidroja dēlam lietas būtību. Iepa­zīstināja ar mašīnu. Junioram ari agrāk bija brīvā meklē­juma tiesības, taču augstākās klases kuģi saņēma pirmo­reiz, tāpēc vajadzēja no jauna kļūt par skolnieku. Pēcāk Seniors jau pavisam atvaļinājās. Bet nevis lai cienīgi dik­tētu memuārus un atrastu literātu, kurš no šī materiāla iz­veidotu kaut kādu lasāmvielu, Seniors apmetās klusā no­stūri un sāka audzēt puķītes un citus zaļumus. Atklāti sa­kot, šis tēva biogrāfijas pēdējais posms Junioram ne visai patika. Varbūt tāpēc, ka tas savā ziņā bija tāds standarts, bet tēvs visu mūžu bija rīkojies pretēji standartiem, vai iespējams, ka viņam rēgojas arī kādas vecišķas nevarības pazīmes, gandrīz vai vecuma plānprātība. Lai gan dēls lie­liski zināja, ka Seniors nav mainījies uz slikto pusi ne par milimetru. Tas bija aizskaroši, ja kāds, kas pazina Senioru vairāk no leģendām nekā personīgi, smīnēdams paraustīja plecus, kad sarunās uzpeldēja veterāna vārds. Dažkārt arī pašu Junioru pārņēma šaubas, jo izskaidrot to visu viņš nespēja, nesaprata, kāpēc bija jāpamet iemīļotais darbs un jāuzvedas kā cilvēkam, kas ne uz ko vairāk nav spējīgs, bet treniņlidojumu laikā Juniors taču ne vienu reizi vien pieķēra sevi, ka apskauž tēvu, viņa pieredzi, pārliecinā- tību un precizitāti. Viņš mēģināja parunāt ar tēvu par šo tēmu nopietni — viņi abi tomēr bija viena dinastija, dzimta, slavens uzvārds. Seniors tikai smīkņāja un turpi­nāja rakņāties pa zemi.

— Atradis arī, ko klausīties, — viņš bija teicis dēlam, kad Juniors bija atnācis to apraudzīt (vārdu «atvadīties» viņi nelietoja principā) pirms šī paša — pirmā nopietnā lidojuma uzdevuma. — Neklausies viņos, dēls. Viņi doma citā dimensijā.

— Tas nozīmē, ka arī es domāju ne jau šajā pašā dimen­sijā, — paziņoja Juniors, nevēlēdamies aizlidot, nenoskaid­rojis pilnīgi visu, kas attiecas uz tēvu.

— Tas ir pilnīgi dabiski.

— Nu vai zini, tēt!

— Zinu, zinu.

— Vai tiešām tu nevēlies, lai es vismaz saprastu, kāpēc tu rīkojies tieši tā un nevis citādi?

Seniors atstiepa muguru, jo saruna notika dārzā, atbal­stījās uz kapļa.

— Mani saprast nav grūti. Es tikai nevaru sajēgt, kāpēc tas tevi tā satrauc. Kā redzi, es atrodos pilnīgā drošībā, dzīvoju veselīgu un tikumisku dzīvi.