VLADIMIRS MIHAILOVS: TREŠĀ PAKĀPE

Ar vienu atšķirību: pagāja kaut kāds laiks, atskanēja komanda — un viss izgaisa. Tu paliki. Un nez kāpēc kļuva neizsakāmi skumji…

Tur jau tas suns aprakts, Juniors sev teica. Pieļausim, ka tu to izdarīsi. Bet, kad pēc trim nedēļām nogatavosies Kristāls un tu to uzstādīsi kuģī, kas būs gatavs lidojumam, tev vajadzēs visu izslēgt, novākt, iznīcināt. Būs žēl. Jo būsi jau paguvis pierast pie jaunās pasaules, ko pēc tavas gribas radījis pirmajā tilpnē novietotais Kombinators. Bet atstāt šādu pasauli šeit nav iespējams — tiklīdz atskanēs tava komanda noturētājlauka izslēgšanai, acumirklī izgai­sīs, pārstās eksistēt tevis radītā paradīze, un tu jutīsies kā slepkava, kas iznīcinājis, lai arī mazu, bet veselu pabeigtu pasauli, arī visu to, kas tajā dzīvoja, vai saprati — dzī­voja! — ar kokiem, zivīm un vabolēm, ar visu, kas pare­dzēts programmā. Vai tas nav pārlieku cietsirdīgi? …

Pagaidi, pagaidi, Juniors apsauca sevi. Ko tas nozīmē — cietsirdīgi? Tie visi taču ir tikai tehnikas produkti.

Bet tie taču būs dzīvi? Kur beidzas ilūzija un sākas dzīve?

Vai zini, Juniors sev pateica, nelauzi galvu. Tu sāc psi­hot. Apvaldies. Piesargies. Vientulība ir laba tikai nelie­lās ārstnieciskās devās. Kā inde. Ja par daudz — tad tā ir nāvējoša.

Pagaidām paklaiņosim, Juniors pats sev ieteica. Uz­vilksim skafandru. Iziesim ārā, papriecāsimies — ko tur mūsu brontozauri no trešās tilpnes būs sakārpījuši.

Jo citādi patiesi var sajukt no bezdarbības.

1fe * *

Viņš izgāja no remontnodalījuma. Zem papēžiem nodu­nēja traps. Skafandrs. Ķivere. Sakari ar Gudrinieci. Tīri automātiski, katram gadījumam Juniors tos pārbaudīja.

Tātad — ejam pastaigāties. Vispirms uz apskates plat­formu. Šeit, uz kuģa, es pašlaik neesmu vajadzīgs. Mūsu civilizācijas brīnišķīgā īpašība: laiku pa laikam tu kļūsti tai nevajadzīgs. Un paldies par to, ka palaikam tomēr vēl gadās situācijas, kurās bez tevis nevar iztikt. Taču to nav nospriedusi civilizācija. Tie ir tevis paša pieņēmumi. Civi­lizācijai gar to nav daļas. Automātiem tas ir vienalga Tādu pasauli kopā ar daudziem citiem radīji tu pats. Un, atklāti sakot, tā tevi pilnīgi apmierina. Tikai pateicoties tādam pasaules iekārtojumam, tu atrodies šeit, TI pašā smailē, nevis rocies pa vagām un apstādījumiem kā tēvs un nesaki: ak! — pie katra vārga zāles stiebriņa. Un kāda jēga no tāda stiebriņa, ja es, pāris vārdos pateicis vaja­dzīgo komandu, dažās stundās radīšu šeit pasaulīti ar mil­joniem zāles stiebru, desmitiem koku! Kas attiecas uz mūsu civilizāciju, tad tā līdzās visam pārējam, bet varbūt pat pirmām kārtām — esmu es pats. Uz nevienam nezinā­mas planētas līdztelpā es audzēju Kristālu, nevis puķītes aiz žoga. Tāda ir mana būtība. Ko vēl man vajag?

Viņš uzkāpa uz apskates platformas un aplūkoja apkār­tējo pasauli.

Nebeidzama krēslas valstība, nodomāja Juniors. Un klu­sums. Monumentāls klusums. Dīvaini — kāpēc? Skaidrs, ka šeit nav dzīvības. Taču ir atmosfēra, jābūt gaisa plūsmām, vējiem. Tomēr arī gaiss šeit ir kā akmens — tikpat mono­līts un nekustīgs. Vispār šeit ir pat skaisti. Savādi, bet skaisti. Un tomēr kļuva daudz jaukā^, kad radās šis — pa­gaidām vēl ļoti mazais ūdens spogulītis. Tajā ļoti ērmoti atspīd violetie gaismas kūļi…

Ezeriņš — tik sīciņš, ka, labi saņēmies, to varētu pat pārlēkt, — patiesi jau bija veidojies, jo trīspadsmitais me­hānisms — Ūdensvīrs —, laiku nezaudējot, strādāja pilnā sparā, it kā priecādamies par to, ka ticis pie darba. Ja to izslēgtu, ūdens izzustu burtiski dažu minūšu, pat sekunžu laikā; to iesūktu smiltis, un arī sausajai atmosfērai nekas nebūtu pretī piebaroties ar tvaikiem. Juniors sev pārmeta, ka nav ienācis prātā vispirms izrakt krietnu bedri un ap- kausēt tās dibenu un malas, — tad jau te būtu bijusi jūra ne jūra, bet vismaz vieta, kur var ar jahtu pavizināties …

Viņam piepeši briesmīgi sagribējās izpeldēties, bet ne jau kuģa sterilajā baseinā.

Šī iegriba izrādījās neparasti spēcīga. Droši vien tieši tā arī bija iemesls, nevis pilnīgi saprātīgi apsvērumi par to, ka nav nekāda iegansta šeit, klusos un mierīgos apstāk­ļos, nesarīkot izvērstu Kombinatora pārbaudi, bet uz ofi­ciālo — ar komisiju un banketu — jau lidot pārliecībā, ka Kombinators labi iztur lidojumu un izvērsumu lauka ap­stākļos un tu pats proti ar to apieties. Jo tūdaļ uzrādīt autoritātēm iekārtu ekspluatācijā, kamēr pieredzes vēl pa­maz, — tas ir bīstami. Nē, protams, šie apsvērumi ar tā­diem pašiem panākumiem varēja tikt apšaubīti un pat noliegti, pat ar tādu argumentu — ja jau tādas superpro- grammas pārbaudes bez speciālistu pārbaudes nav ieplāno­tas, tātad arī nav jārīko. Tā ka, iespējams, ne jau dažādi apsvērumi šeit bija noteicošie, bet tieši šī pēkšņā un ne­pārvaramā vēlēšanās, kas arī Junioram lika izšķirties pil­nīgi un galīgi.

* * *

Tātad rīkosimies stingri, mierīgi un konsekventi. It kā te sēdētu zinātniskā komisija, kas tevī noraugās ar zinā­mām šaubām.

Vispirms liksim Gudriniecei izveidot aizsarglauku. Iz­raudzīsim gabaliņu vides, izolēsim no apkārtnes iedarbī­bas, sāksim tur ieviest savu kārtību. Kupolveidīgais lauks nosegs ne tikai kuģi, bet arī daļu no teritorijas. Kādu rā­diusu izvēlēsimies? Minimālo — kuģa augstumu —, lai izveidotos precīza pussfēra. Tas ir — piecsimt metru.

Juniors pa sakaru līniju deva Gudriniecei komandu. Pa­gāja dažas sekundes, kamēr sēne to apguva un pārveidoja attiecīgajos impulsos. Pēcāk — to bija interesanti novē­rot — puskilometra lokā smilts sakustējās, it kā zem tās, neparādoties virspusē, sāktu līst kāda dzīva būtne. Līda strauji, tā ka dažu sekunžu laikā aptvēra kuģi kilometra diametrā, un atgriezās izejas punktā, iekoda pati savā astē un pamira. Gudriniece tikai pēc tam ziņoja, ka izveidotais lauks ir izturīgs, nekādas pretdarbības tam nav. Un kur gan tāda pretdarbība varētu rasties?

Uzreiz kļuva mājīgāk. It kā līdz šim Juniors būtu atra­dies klajumā, bet te piepeši — telpā, lai arī plašā, tomēr noslēgtā un izolētā. Lai arī cik tas dīvaini būtu, bet viņam, izlūkam, dvēseles dziļumos atklāts plašums nepatika. Ko lai dara, pilnīgas laimes, kā saka, nemēdz būt…

Sekoja otrs posms. Viņš atkal izsauca Gudrinieci. Ne jau velti komandēt mehānismus varēja tikai ar viņas pa­līdzību: cilvēks ir iekārta, uz ko ne vienmēr var paļau­ties, — dažkārt viņš var komandēt arī aplam, bet Gudri­niece šādu rīkojumu tad uzreiz nobloķētu. Šoreiz Juniors pavēlēja: astotajam normalizēt atmosfēru, pēc normas sa­sniegšanas to stabilizēt, uzturot nepieciešamo sastāvu. Div­desmit pirmajam rakt bedri, pēc tam, lai novērstu ūdens zudumus, apkausēt tās dibenu un sienas. Pēdīgi, kad div­desmit pirmais būs pabeidzis, — trīspadsmitajam uzsākt bedres piepildīšanu.

Juniors uzdeva izmērus un kādu brīdi stāvēja, vērojot, kā mehānismi izvērsās un ieņēma jaunas pozīcijas. Vis­pirms darbu uzsāka divdesmit pirmais — ārēji smagnējs un neveikls, taču bez nevienas liekas kustības, kā ikviens mehānisms, kas ir kārtībā, jo bezmērķīgi rosīties var tikai cilvēks, nevis mašīna. Divdesmit pirmais bija ekspedīcijas veterāns, vēl no tā komplekta, kas strādāja ar Senioru uz neskūtās planētas. Varētu teikt, jau večuks. Tas nekas, viņš ir pilnīgā kārtībā un vēl pastrādās. Kad atgriezīsi­mies no reida, radīsim speciālu muzeju un noliksim viņu uz postamenta ar visām nagainajām ķepām, graujošajiem žokļiem, zvīņainajām caurulēm, pa kurām drīz aiztecēs iz­kausētā masa, lai zem krāvējagregāta slīpajiem ieveidņu nažiem iegultu un sastingtu uz visiem laikiem, pēcāk vien- alga — lej ūdeni vai slāpekļskābi, materiāls izturēs, nepa­dosies. Šis divdesmit pirmais mehānisms ir monumentāli izveidots. Ar kaut ko līdzīgs pašai civilizācijai: ārēji it kā sarežģīta un smagnēja iekārta, taču sarežģītība ir pārdo­māta, tās pamatā veselais saprāts, un kustības, kuras daž­brīd liekas stihiskas, nekontrolējamas un šausmīgas, patie­sībā ir aprēķinātas līdz centimetram. Vismaz, ja runa ir par mašīnu. Labi, divdesmit pirmais, dari vien savu darbu …