VLADIMIRS MIHAILOVS: TREŠĀ PAKĀPE

Ar tādu pašu patiku Juniors vēroja arī trīspadsmito un astoto. Tas jau pilnā spēkā dzina noslēgtajā pasaulītē no smiltīm iegūto skābekli, bet tīrs silīcijs kā gaiļa aste uzvi­jās gaisā, nepa gūdams nokrist, jo trajektorija bija precīzi aprēķināta — viens no divdesmit pirmā uztvērējiem uz­sūca smilšu graudiņu straumi lielā, četrstūrainā piltuvē, un veterāns kausēja izejvielu. Trīspadsmitais sagatavojās, piesūca pilnas tilpnes ar tām pašām smiltīm, jo nekā cita te nebija, un nogaidīja, līdz radīsies trauks ūdenim, kuru viņš bija iemācīts saražot… Labi, viss kārtībā … Darba pirmais posms rit normāli.

Laiks ķerties pie galvenā.

Juniors mazliet pagaidīja, nez kāpēc noklepojās (lai gan Gudriniecei tas bija vienalga, viņa Junioru arī tāpat būtu sapratusi) un sacīja, cenšoties noslēpt uztraukumu balsī:

— Tilpni numurs viens dehermetizēt. Kombinatoru sa­gatavot darbam.

Un viss. Cik maz vārdu nepieciešams, lai uzsāktu pa­saules radīšanu. Cik tas ir vienkārši!

Juniors beidzot atļāvās nokāpt no apskates platformas. Zem zābakiem čirkstēja smiltis. Juniors piegāja pie trīs­padsmitā un atspiedās ar elkoni pret kāpurķēdi. Gribējās ne tikai uzmanīt, drīzāk vienkārši papriecāties par to, kā Kombinators gatavosies savam sarežģītajam darbam.

Tas patiesi bija skaisti. Tilpņu korpuss bija kuģī vidē- jais, tas bija izvietots virs dzinēj korpusa, bet vēl augstāk virs tā — dzīvojamais korpuss, tur dzīvo Juniors, tur arī — dzīvo, vai? — sēne Gudriniece, no turienes tiek vadīts viss milzenis. Dzīvojamais korpuss — vismazākais, dzinēja — visplatākais, toties tilpņu korpuss — visietilpīgākais. Tas, no augšas lejup, secīgi dalās trijos stāvos: pirmajā, otrajā un trešajā tilpnē. Šis tas no trešās tilpnes jau strādā, jo tur atrodas smagā tehnika. Viszemāko, otro tilpni, aizpilda ik­dienā nepieciešamās lietas, pārtikas rezerves un vēl šāda tāda produkcija no Zemes civilizācijas, kas varētu noderēt tikšanās reizē ar kaut ko, kas būtu draudzīgi noskaņots. Pagaidām tādas nebija notikušas, taču pēc Kurjera parādī­šanās neviens neuzdrīkstējās tādas noliegt. Tur glabājās arī ierīces, kas varēja būt noderīgas tikšanās reizē ar nai­dīgi noskaņotiem radījumiem, tiesa, arī tādas pagaidām ne­bija notikušas. Bet pirmajā tilpnē atradās vissarežģītākais un neticamākais — pat mēle necēlās nosaukt to par teh­niku, un. tomēr: tā bija patiesās, reālās pasaules (varbūt ar kādu pavisam minimālu pieļāvumu «gandrīz») radīšanas tehnika.

Pēkšņi šī cilindriskā korpusa augšējā daļa — pirmā til­pne pārveidojās. Pārtapa neparastā ziedā. Atvērās borta ziedlapiņas, tās tikai raudzījās nevis augšup, bet lejup — kā puķe, kuras galviņa liecas pret zemi. No iekšpuses, lai mestos acīs, borti bija izkrāsoti spilgti sarkani — nedod dies uzsākt manevrus ar nehermetizētu tilpni — tur dzīvo pārlieku nervozi un maigi mehānismi. Zem katras ziedla­piņas izveidojās atvere, 110 kurām izbīdījās izliektas un mirdzošas antenas izstarojumam, tās izskatījās jautri pat šejienes drūmajā apgaismojumā. Gluži kā dzīvas, tās maz­liet pakustējās šurpu turpu, nosakot horizontālajā un ver­tikālajā plaknē precīzu leņķi, lai ikviena no tām darbotos katra tieši savā noteiktajā telpā. Kapsulas ar antenām savienoja resni, izolēti vadi. Kad izstarojuma antenas no­mierinājās, kā mežģīņveidīgi lietussargi izvirzījās un atvē­rās kontroles un atgriezenisko sakaru antenas. Te, no apakšas, Juniors nevarēja atšķirt, bet tik un tā zināja, ka ikviens no lietussargiem sastāvēja no desmitiem, varbūt pat simtiem smalku šūniņu, turklāt katrai no tām bija savi sakari ar kapsulu. Tas laikam arī bija viss.

— Kombinators darbam gatavs, — Gudriniece ziņoja.

— Sākt noskaņoties uz darba apjoma parametriem.

Tagad Kombinatoram bija jāpielāgojas telpai zem ku­pola, kurā tam nāksies darboties. Vai drīzāk zem lauka, nodomāja Juniors, kuram patika vārdu spēles. — Pakļauts lauka iedarbei, tātad «zem lauka».

— Noskaņošanās uzsākta.

Arēji nekas nemainījās, jo vissmalkākā mikrotronu shēmu noskaņošanās notika tur augšā. Tas prasīs noteiktu laiku. Pat uz Zemes, tajā pašā poligonā. Kombinators katru reizi noskaņojās no jauna, jo viņam telpā kaut kas arvien mainījās, lai gan cilvēkiem likās, ka viss palicis pa vecam.

Juniors nodomāja, ka, protams, tas viss ir sarežģīti un dārgi. Daudz vienkāršāk būtu, ja vien Kurjeram kādreiz labpatiktos ierasties, atvest un demonstrēt viņam kaut kā­das krāsainās, trīsdimensiju, hologrāfiskās filmas, jo tās dotu nebūt ne sliktāko priekšstatu par to, ko mēs spējam, kad nevis iznīcinām, bet radām. Ja Kurjers būtu bijis viens no mums, mēs arī rīkotos. Taču filmas sniegtu atbilstošu priekšstatu tikai mums pašiem, Zemes iedzīvotājiem. Bet kā lai zina, kāds ir šis Kurjers un visi pārējie? Iespējams, ka viņi uztver pasauli pilnīgi citādi nekā mēs. Un mūsu projekcijas viņiem neko nedos. Viņi vienkārši neieraudzīs nevienu attēlu. Neizjutīs. Taču reāli eksistējošos priekšme­tus ieraudzīs, tieši tāpēc, ka tā nav ilūzija, bet realitāte. Tātad pati šī komplicētā situācija un tēriņi ir attaisnoti, jo kas gan mūsu laikos maksā lēti? Ja nu tikai sapņi.

— Noskaņošanās uz objektu pabeigta.

Juniors nodomāja, ka tas ir vēsturisks brīdis. Te derētu orķestris un svinīga uvertīra. Interesanti, vai dievs tas kungs, kad ķērās pie darba, ari izjuta kaut ko līdzīgu? Lai gan, jādomā, jutās daudz neomulīgāk, jo viņa rīcībā ne­bija tādas mikrotronu tehnikas. Droši vien nebija.

— Uzsākt programmas realizāciju!

Juniors atcerējās, ka pēc šīs komandas bija jānotiek kaut kam tādam, pēc kā viņš pamanīs — ir sācies. Tā bija poligonā, taču tur komandēja Georgs. Tomēr pašlaik ne­kas nenotika. Kas tad tie par jaunumiem?

— Kāpēc nav uzsākta programmas realizācija?

Acumirklī atsaucās Gudriniece:

— Nav bijis rīkojuma ievadīt programmu.

Un vēl saucas Gudriniece! Vai tad nevarēja pateikt uz­reiz? Vai tikai izlikās, vai arī tiešām sēnes balsī ieskanē­jās ironija? Lai gan, protams, tās ir muļķības, jo sēne ne­māk runāt. Varbūt pārraidījusi to paralaukā? Būs jau labi. Esi pateicīgs, ka šeit nav komisijas, jo tad tev nāktos nosarkt.

— Ievadīt programmu!

Atkal nekas nenotiek.

— Apstiprināt programmas ievadīšanu!

— Programma nav ievadīta. Nav skaidra numerācija. Programmas numurētas no nulle nulle viens līdz deviņi deviņi deviņi.

Juniors apdomājās. Kombinators pacietīgi gaidīja, jo tam nekur nebija jāsteidzas. Programmas numurs. Jāpace­ļas dzīvojamā korpusā, jāpaņem programmu sējums, jā­meklē un jāizvēlas. Pēc tam jāievada. Nē — pasaules ra­dīšana nav grūta, bet apnicīga gan.

Tomēr pastāv vēl cita izeja. Bez simtiem atsevišķu pro­grammu ir arī kopējās. Trīs programmas, Juniors to lie­liski atceras. Tās saucas… tās saucas: pirmā apdzīvoja- mības pakāpe, otrā un trešā. Tajās ir viss nepieciešamais, bet atsevišķās programmas liek lietā tikai tad, kad rodas speciālas prasības.

Tātad — ko mēs pasūtīsim? Vai pastāvēsim uz palmām un pērtiķiem? Nē, nodomāja Juniors, to citreiz. Pašlaik man gribētos kaut ko tādu… mājīgu, ja jau reiz es varu izvēlēties. Palmas nevajag. Lai būtu priedes. Bērzi. Liepas. Ozoli. Apses. Un attiecīgi viss pārējais.

— Ievadīt pirmās pakāpes apdzīvojamības programmu, apakšprogramma «Mērenā josla».

Atkal pauze. Beidzot Juniors izdzirdēja: