VLADIMIRS MIHAILOVS: TREŠĀ PAKĀPE

2*

35

Droši vien Juniors to arī būtu pateicis Georgam, ja vien nebūtu dzirdējis viņa runu tajā pašā banketā. Būtībā tas bija tosts. Georgs toreiz bija teicis: «Tas, ko mēs radām, visādā ziņā ir augstāks un nozīmīgāks par mums, tas ietilpst pilnīgi citā kategorijā. Ja mēs esam aklas evolūci­jas auglis, tad mūsu radītās būtnes ir mērķtiecīga saprāta produkts, citiem vārdiem — jau ar savu izcelsmi viņas ir augstākas par mums, jo viņu sākotne ir ideja, bet mūsu — protoplazma. Vai jūs varbūt uzskatāt, ka tas, ko radījusi daba, ir skaistāks nekā mūsu radītais? Es apliecinu, ka nē.

Mēs radām ne sliktāk, bet dažkārt pat labāk nekā daba. Radām jau šodien. Tas nozīmē, ka mūsu pienākums ir un mēs varam upurēt savam darbam sevi un visu, kas mums pieder, bet mums nav tiesību upurēt.darbu sev un tam, kas mums pieder!» Visi sāka trokšņot, lielākā daļa — aplau­dēt, kāds mēģināja aizsākt diskusiju, bet visi gribēja prie­cāties, viņi beidzot bija atbrīvojušies no kolosāla sasprin­dzinājuma, un viņiem nebija daļas gar «augstām matēri- jām».

Jā, Juniors toreiz šaubījās, vai Georgu var un vajag atraut no darba —- pat viņa paša labā. Izlūku pilnīgi par to pārliecināja saruna, kas norisa viņa kuģa pirmajā til­pnē — apaļā sešstāvu būvē. Tilpne bija gandrīz tukša, teh­niķi un roboti beidza demontēt iepriekšējo aparatūru, ku­rai tā arī neizdevās pastrādāt gan tāpēc, ka no Zindika planētas kolonizācijas bija atteikušies, gan tāpēc, ka pa­saulē bija piedzimis Georga Kombinators. Iepriekšējā pro­gramma bija saukusies «Anakols». Tās jēga bija tāda, ka jaunas planētas apguvei būtu nepieciešama tūkstošiem cil­vēku transportēšana un tātad milzums reisu. Tas nebija rentabli. Kuģis taču varēja uzņemt ļoti ierobežotu pasa­žieru skaitu. Jālido būtu mēnešiem ilgi, un pasažieri taču nevarēja iztikt gandrīz pilnīgi bez kustībām: viņiem bija nepieciešama normāla dzīves telpa, teātris, sporta zāle, baseins, pastaigu vieta, un, ja tas viss būtu jāiebūvē pir­majā tilpnē, tad kuģis varētu uzņemt tikai dažus desmitus cilvēku. «Anakola» konstruktors piedāvāja pārvadāt cil­vēkus it kā anabiozē, patiesībā tā bija nevis anabioze, bet kaut kas līdzīgs regulējamai letarģijai, kurā (kā bija pie­rādījuši izmēģinājumi) cilvēks varēja atrasties līdz pusga­dam — nekustoties, minimāli patērējot un aizņemot maz vietas. Projektu pieņēma, tika pabeigta tilpnes iekārtošana ar daudzām šaurām vienvietīgām kabīnēm, kurām pieva­dīja komunikācijas un adapterus.

Tad parādījās «Kombinators». Jaunā projekta priekšro­cības bija acīm redzamas: kāpēc gan vest cilvēkus, kaut kādā mērā riskējot ar tiem — pat ja ne lidojumā, tad pē­cāk, jo pastāvēja iespēja nogādāt vajadzīgajā punktā tikai dažas iekārtas, lai arī ļoti sarežģītas, kuras tad arī tur ra­dītu visu, ieskaitot darbaspēku, — visu, kas nepieciešams un noderīgs kolonizācijas pirmā, vissmagākā cikla realizā­cijai. īstie cilvēki varētu pēc tam lidot turp kā uz kaimiņ- pilsētu, ne nu obligāti tūkstošiem uzreiz, bet vismaz pa vienam.

Juniors, «Anakola» konstruktors un Georgs stāvēja til­pnē. Georgs atradās šeit pirmo reizi un rūpīgi aplūkoja telpas. «Tas man noderēs,» viņš atkārtoja, «lieliski, lie­liski.» «Anakola» radītājs nomākts klusēja. Georgs uzlika viņam uz pleca roku. «Jūsu ideja bija asprātīga,» viņš sa­cīja, «bet mazliet novecojusi. Mūsu laikā nepieciešams operēt ar parītdienas kategorijām.» — «Es no šīs spēles izstājos,» atbildēja konstruktors, «man pietiek vilšanos.» Georgs gribēja kaut ko atbildēt, bet viņa'uzmanību no­vērsa kāds, kurš bija palicis pie lūkas. Cik varēja saprast., runa risinājās par to, ka kaut kāds uzdevums nebija vai nebūs izpildīts laikā. «Pasakiet viņam tūlīt pat,» nepaceļot balsi, teica Georgs, «ka tieši viņš man deva solījumu un tieši viņam es uzticējos. Mums nav lieka laika. Divi tūk­stoši projektētāju un tūkstotis programmētāju nevar gaidīt, kamēr viņš pabeigs. Pasakiet manā vārdā: ja shēmas ne­būs gatavas tieši laikā, es viņu izsviedīšu ārā ar tādu trok­sni, ka apdzīvotajā kosmosā pat visnaivākais cilvēks viņu neņems darbā pat par zālienu kopēju.» Georgs atkal pie­vērsās «Anakola» konstruktoram. «Es jūs nesaprotu. Jūs izvirzījāt sev mērķi. Cilvēks, kurš izvirzījis sev mērķi un nav spējīgs to sasniegt, nav cienīgs dzīvot. Mērķi eksistē, lai tos sasniegtu.» — «Taču mērķī var arī vilties.» — «Vil­ties var cilvēks, sapratis, ka mērķis bijis sīks, tad viņš izraugās citu — lielāku, nozīmīgāku par pirmo. Piemēram, es: vispirms gribēju panākt iespējami ātrāku apdzīvoto vietu izveidi kolonijās. Jo tālāk, jo vairāk. Esmu pārlieci­nāts. ka arī jūs atradīsiet. Starp citu, pāris jūsu kabīņu varat atstāt, tās man ar kaut ko iepatikušās.» Konstruktors pamāja: «Ņemiet kaut visas. Tagad tie ir lūžņi. Georg, klausieties, cilvēks taču var vilties arī citu, piemēram, morāli ētisku apsvērumu dēļ.» — «Man ir viena ētika,» atteica Georgs. «Labs ir viss, kas ir labs cilvēcei.» — «Ja tas ir slikti cilvēkam, pat tikai vienam vienīgam?» — «Cil­vēce stāv augstāk par jebkuru atsevišķu cilvēku. Jūs do­mājat par cilvēka ērtībām, bet es — par cilvēd kopumā; rezultāts ir viennozīmīgs.» — «Bet ja cilvēks pats tam ne­piekrīt?» — «Tāds ir jānovāc. Kā ikviens, kas traucē.» — «Ikviens?» «Anakola» veidotājs piemiedza acis. Georgs pēc brītiņa atbildēja: «Ikviens. Lai cik grūti tas ari nebūtu. Jā­māk pārkāpt sev pāri!» Juniors klausījās un klusēja. Tikai tagad viņam ienāca prātā — Georga sieva var nolemt, ka viņš ir nobijies, nav uzdrošinājies pateikt to, ko viņa lūdza.

— Nu un velns ar viņu! — Juniors nikni noteica un uz­sita dūri uz galdiņa tā, ka uz tā viss palēcās.

To gan darīt nevajadzēja, jo tā bija anormāla uzvedība. Un Juniors uz kuģa bija viens, tāpēc visu laiku atradās visstingrākajā uzraudzībā, arī medicīniskajā. Sēne Gudri­niece — ja to kādreiz norakstītu no kuģa, varētu atrast darbu jebkurā, pat augstas klases klīnikā un strādāt tur jebkuru darbu, sākot ar diagnostiku un beidzot ar slim­nieku kopšanu. Pašlaik sēne, protams, nepalaida garām iespēju un skaļi paziņoja:

— Testēju nervu sistēmu. Jautājums …

— Nevajag, — Juniors to pārtrauca, — labāk kaut ko iedod, lai varu ciešāk aizmigt.

Gudriniece pasvārstījās. Taču piekrita., droši vien vado­ties no tā, ka miegs ir labākās zāles:

— Ieslēdzu hipnoradu …

Apgūlies Juniors nodomāja, ka miegā, kā zināms, laiks tek atpakaļ. Ko tas nozīmē? Ja visu laiku tikai gulētu vien, tad mēs ar Ledu …

Viņš neizturēja. Skaļi iekliedzās:

— Dod spēcīgāk! Ko tu gaidi?!

Tieši tajā brīdī hipnorads iedarbojās un Juniors iemiga, negaidīdams nekā slikta no tā, ka miegā laiks tek atpakaļ. Tātad nav izslēgts, ka daļa no tā, ko esi redzējis sapnī, īstenībā tev vēl priekšā.

* * *

Pamodies Juniors nevarēja uzreiz atgūties. Pēc nenor­mālās nakts galvā bija palikusi tāda kā viegla migliņa, kas gan ļāva saskatīt priekšmetus, bet izkropļoja to ap­rises. Sapņos kaut kas rādījās, liekas … Viņš atcerējās un pavīpsnāja. Labi vēl, ka sapnī nebija redzējis Kristālu, kas dejo, apskāvis Gudrinieci. Taču tas nav svarīgi. Gai­dāma laba diena. Droši vien aiz borta jau saplaucis dārzs. Par vienu dienu mazāk atlicis līdz startam.

Viņš sakārtojās, kustības bija ne pārāk lēnas un ne pā­rāk ātras, bet ierastas — normālā tempā. Vajadzēja paēst brokastis, taču tirdīja nepacietība. No iekšienes ieraudzīt to, kas pašlaik atradās vai kam vajadzēja atrasties ierobe­žotajā telpā ap kuģi, varēja tikai ar videoiekārtām. Pilnīgi noderīgs paņēmiens, taču Junioram gribējās ko citu — pašam ar savām acīm redzēt un pārliecināties. Tam, ko viņš gatavojās ieraudzīt, pat ar visu zinātniski tehnisko nopamatojumu vajadzēja izskatīties kā brīnumam. Bet ar brīnumu jātiekas vaigu vaigā, nevis caur objektīvu.