VLADIMIRS MIHAILOVS: TREŠĀ PAKĀPE

Te viņš aprāvās. Aizvēra acis. Ja nepagūsi. Tavs tēvs nepaguva atrast. Un uzticēja tev. Dēlam. Kādreiz manto­jumā pārgāja īpašums. Tagad — mērķi un novēlējumi. Kam nodosi tu? Nav taču neviena.

Ja nu ar Ledu būtu …

Juniors atkal pārtrauca sevi — rupji un asi. Stāt! Aizve­ries! Nekādas Ledas nav bijis. Nekad nav bijis. Domā tā!

Taču tā domāt neizdevās. Ja Leda neeksistētu, tad, jā­domā, būtu bijusi cita. Viņš, Juniors, ir normāls cilvēks, un viņam nav raksturīga tieksme visu mūžu pavadīt vien­tulībā. Nē, būt viņa bija. Ja vien …

Ar smagu, trulu piepūli viņš piespieda sevi atvairīt at­miņas par to, ko nevajadzēja atcerēties, lai neizjauktu iekšējo līdzsvaru. Tomēr tas jau bija iedragāts, un, kad Juniors piecēlās no sagulētās zāles, visa apkārtne viņam vairs nelikās tik bezrūpīgi laimīga kā pirms dažām mi­nūtēm.

— Labi būs, — viņš skaļi noburkšķēja. — Taču putni lai dzied. Vai tad man galu galā nepienākas tiesības uz putniem?

Protams, ka pienākas arī uz putniem. Zāliens izskatījās mazliet tā kā neīsts, ja tajā nelidoja un nelēkāja vabolītes, zirneklīši, skudras un kāpuri — visi mums tik ļoti pieras­tie steidzīgie sīkuļi, kas neļauj cilvēkam justies absolūti vientuļam, kad tam nav līdzās citu cilvēku. Jā, šāds parks ir skaists, taču tā ir tikai pirmā apdzīvojamības pakāpe. Kā uz Antoras. Šeit ir īsta pasaule, nevis Antora, bet ga­baliņš no manis apdzīvojamās vides, un tajā ir jālido spā­rēm, jāspurdz tauriņiem, smagajām kamenēm jāturas virs ziedu kausiņiem …

Viņš devās atpakaļ pie kuģa. Pa ceļam norāva vienu ziedu, otru. Rūpīgi apskatīja — lauzuma vietā izspiedās sulas piliens. Dzīvs. Tas nav ne atlējums, ne arī imitācija. Dzīvs… Viņš saplūca veselu pušķi. Ieliks kajītē. Vakarā iemiegot raudzīsies ziedos un smaidīs. Jau sen viņš nav plūcis ziedus. Sev pašam — vispār nekad. Uz Zemes ne­bija atļauts tos plūkt, lai neizjauktu vides līdzsvaru. Uz Zemes vajadzēja rēķināties ar visu, līdz pat sīkumiem.

Šeit viņš var to sev atļaut. Ziedos slēpjas liela jēga, Ju­niors domāja, tuvojoties kuģim. Tikai tagad tā, liekas, sāk atklāties…

Uzmanīgi nesot ziedus, izlūks uzkāpa uz apskates lau­kuma. Iegāja lūkā. Kaut kas spalgi iešņācās. Uzplaiksnīja. Rokā iesitās asa sāpe. Tikai pieradums savaldīties, māka pārvarēt sāpes neļāva Junioram iebļauties pilnā rīklē. Aiz­mugurē ātri kā avārijas situācijā aizcirtās lūka. Viņš pa­skatījās uz roku. Ziedu tajā nebija, plauksta, apdegusi sar­kana, acu priekšā uzblīda, pārklājās ar čulgām. Ir gan iz­lūks! — Juniors nikni nodomāja, vaibstoties no sāpēm, un skriešus devās uz medicīnisko kajīti. Tikko pats piemi­nēja, ka nedrīkst ēst ābolus. Bet kuģis ekranē kombinētāj- laukus daudz spēcīgāk nekā tu pats. Kuģī nedrīkst ienest neko no šīs kvazidabas. Aizsapņojies — un saņēmi pēc nopelniem.

Šķendēdamies viņš ļāva Gudriniecei nodarboties ar cie­tušo roku — lai parāda savu talantu, Hipokrata pēctece … Gudriniece izmantoja iespēju pierādīt, ka orientējas kā medicīnā, tā arī pirmās palīdzības sniegšanā. Labi, Juniors viebdamies domāja, ka man nevajag darboties ar rokām, jo Kristāls aug arī bez manas palīdzības. Skaisti gan es būtu izskatījies… Un viss paša muļķības dēļ. Kā teikts, mūžu dzīvo, mūžu mācies …

Viņam apstrādāja roku, ko viņš paklausīgi turēja, iebā­zis necaurspīdīgā it kā metāla cilindrā, — tur iekšā rokai kaut ko uzlēja, ar kaut ko smērēja. Gudriniece reizēm ko­mandēja — pagriezt roku uz vienu vai otru pusi. Pēc tam uzlēja kaut kādu sintētiku, kas, izveidojusi caurspīdīgu plēvi, acumirklī sastinga. Sāpēja tik un tā, lai arī mazāk nekā sākumā. Garastāvoklis sabojājās. Negribējās pat uz parku, tas vairs nelikās jauks, draudzīgs un uzticams. Par laimi, šajā brīdī Gudriniece paziņoja savu spriedumu ar tādu profesorisku pārliecību, ka medicīnu uz pieci zina tikai kungs dievs, uz četri — viņa pati, bet visi pārējie — labi ja uz divi ar krustu.

— Lai audi ātrāk sadzītu un atjaunotos, ne mazāk kā uz diennakti noteikts gultas režīms.

Suņusēne tāda, bez īpaša ļaunuma nodomāja Juniors, pa roku galam vilkdams nost bikses, jo bija pienākusi kārta gurnam. Sprādziena brīdī roka bija nolaista, un, lai gan visvairāk tika plaukstai, šis tas trāpīja arī gurnam, kas pašlaik sāka pieteikt savu esamību. Sasodīts, noliek gultā uz veselu diennakti. Pat nevar pastrīdēties, jo no strīda mēģinājumiem viņa vienmēr izvairās, apklust — un viss, nevēlas domājoša sēne diskutēt ar domājošu niedres stiebru… Par ko lai arī īpaši strīdētos? Man patiešām nekaitētu pagulēt.

Juniors nejutās sevišķi labi, jo apdegumi lika sevi just, delna vispār nederēja nekam. Atmetis segu, viņš apgūlās. Arī gultā mēdz būt labi. Var domāt, lasīt, sapņot. Dien­nakti mēs izturēsim tāpat vien, arī ēdinās mūs šeit pat uz vietas — augstākā mērā aizkustinoši. Var mierīgi slimot — neviens neielauzīsies, nesamīdīs zāli, nenoplūks ābolus. Bet rīt…

Jā, starp citu, — rīt.

Viņš pasauca Gudrinieci un pavēlēja:

— Uzdot Kombinatoram otrās pakāpes apdzīvojamības programmu. Apakšprogramma: vidējā josla.

Tā gan, viņš apmierināti nodomāja. Rīt mēs pamodīsi- mies veseli. Iziesim parkā. Un no zariem mūs korī sveiks dažādi putniņi. Un tas būs ļoti, ļoti patīkami. Ir taču zi­nāms, ka, lai arī cik labi bija šodien (bija taču labi, bet pie savainotās rokas — pats vainīgs), vajag, lai rīt būtu vismaz mazliet, mazliet labāk. Citādi dzīvot ir garlaicīgi. Rīt celsimies reizē ar putniem…

* * *

Pēdējo uz Zemes pavadīto pirmsstarta dienu viņš uz­sāka tā: vēl nepaguvis, kā nākas, pamosties, pa ceļam izberzēdams acis, izdrāzās no istabas, noskrēja no pazemā lieveņa — un pēc dažiem ašiem soļiem metās ūdenī. Viņš jutās kā vāja strāvas lādiņa trāpīts, un uzreiz kā straumes aiznesta nolobījās gan miegainība, gan tas viss, kas varēja Junioru traucēt vismaz kādu laiku justies laimīgam, un katra kustība pēkšņi kļuva par prieka avotu, kur zemais, miesiskais ir neatdalāms no augstā, garīgā. Negaidīti rīts izdevās tāds, kāds paliek atmiņā uz ilgu laiku, ja ne uz visu mūžu. Iespējams, arī vēl tāpēc, ka no ūdens, no tā­luma viņš ieraudzīja, kā uz lieveņa uzkāpa baltā kostīmā tērpusies sieviete, un, lai gan viņš nevarēja to saskatīt, taču bija pārliecināts, ka tā ir skaista, jo tādā rītā viņa nevarēja būt citāda. Kad viņš uzzināja, ka sieviete ir bi­jusi Zoja, kas atbraukusi pie vīra, kurš nakšņoja turpat pirmsstarta bāzē, lai pavadītu Junioru, tas nesamazināja iespaidu, lai arī Junioram Zoja nebija simpātiska. To, ka tā ir bijusi viņa, viņš uzzināja vēlāk, kad brīnišķīgā rīta iespaids bija jau izkristalizējies un ieņēmis dvēselē savu vietu.

Un šeit, pašlaik vēl nepaguvis, kā nākas, pamosties, Ju­niors nedomādams, iepriekš neko neparedzēdams, izdarīja tāpat: metās pie savlaicīgi atvērtās lūkas (sēne mācēja pie vajadzības būt arī uzmanīga), ātri nolaidās lejā, skrēja, vicinot dvieli, basām kājām pa zāli, visu laiku vēl kā ap­dullis mirkšķinādams acis, un, neļaudams sev apstāties, apdomāties, metās ūdenī. Šļakatas pašķīda uz visām pu­sēm. Ūdens bija silts. Galvenais — tas bija īsts, no tā ne­bija jābaidās, ja pēkšņi iegribētos, to varētu arī dzert. Juniors, laikus neizniris, neviļus norija malku un pārlie­cinājās, ka ūdens ir normāls, tikai bezgaršīgs kā lietus- ūdens, jo tajā pietrūka kaut kādu sāļu smalko piemaisī­jumu. Taču peldēt varēja lieliski, un Juniors baudīja šo seno, vienkāršo, bet viņam ne vienmēr pilnā mērā pie­ejamo labsajūtu, vēl un vēlreiz nira un izniris ar zināmu izbrīnu ieraudzīja blakus nesatricināmi paceļamies kuģa puskilometru augsto bultu: viņam nekad vēl nebija ga­dījies peldēt dažus metrus no varenajiem, ķepainajiem amortizatoriem. Jā, arī šis rīts solījās uz ilgu laiku palikt atmiņā.