VLADIMIRS MIHAILOVS: TREŠĀ PAKĀPE

— Programma ievadīta un pieņemta.

Viņš gaidīja, ka tūlīt pat…

Atkal nekā.

— Kāpēc nav uzsākta programmas realizācija?

Atbilde sekoja pēc tikko manāmas aizķeršanās:

— Darba apjoma traucējums.

Interesanti! Kāds gan te var būt traucējums?

Viņš nesteidzīgi palūkojās visapkārt. Tad pēkšņi saprata un iesmējās. Jo traucējums — tas bija viņš pats. Kad Kom­binators rada, nekam dzīvam, ja vien tas grib palikt dzīvs, nav jāatrodas tā darbības zonā. Pēcāk — cik vēlies. Teču ne tagad.

— Traucējums tiek likvidēts.

Paši likvidējamies, viņš viegli nodomāja. Arī šeit mēs neesam vajadzīgi. Te lieliski iztiek bez mums. Mēs trau­cējam — mēs aiziesim. Un pat neapvainosimies. Bet neaiz­iesim tālu un ne uz ilgu laiku. Lai gan to paveiks bez mums, taču mūsu dēļ! Pēc manas vēlmes tiek radīta pa­saule un šajā gadījumā — man vienam pašam. Un kāds gan brīnums, ka man pie tā nav jāsvīst, — kaut kam taču bija vajadzīgi cilvēces attīstības gadu tūkstoši, kaut kā dēļ taču dzima diži prāti un ne mazāk diži meistari! Prāts — prast, pat paši vārdi ir blakus… Tieši tādēļ viņi arī eksistēja ikviens savā laikā un savā vietā, lai es paš­laik šeit varētu radīt jaunu pasauli, pie kam pirkstu nepa­kustinājis, tikai komandēdams.

Tomēr esmu noguris, pats sev negaidīti nodomāja Ju­niors. Vai par to bija jābrīnās? Uztraukumu bija daudz, bet dienas režīms paliek dienas režīms, turklāt es esmu tikai cilvēks, un cilvēkiem laiku pa laikam jāpaguļ.

Viņš nesteidzīgi, piepeši sajutis augumā smagumu, pie­gāja pie celtņa. Pacēlās pašā augšā — līdz dzīvojamā kor­pusa apskates laukumiņam. Pirms atvērās lūka, Juniors pārlaida skatienu pasaules radīšanas vietai.

Telpā zem kupola bija kļuvis it kā gaišāks. Tas nozī­mēja, ka daļa vietējās atmosfēras jau bija izsviesta ārpus kupola un tās vietu ieņēmis dzidrais, garšīgais Zemes gaiss. Rīt pamodies, Juniors bez skafandra nokāps lejā un ar baudu ieelpos.

Taču violetā dūmaka ārpus kupola joprojām aizsedza apvārsni. Apgaismojums nebija izmainījies, lai gan pēc nosēšanās pagājis krietns laiks. Acīmredzot planēta patie­šām griežas ap savu asi bez īpašas steigas. Viens apgrie­ziens gadā nav nemaz tik rets variants. Nav zināms, cik ilgi šeit gads var turpināties. Vai tad mums nav vienalga?

Bet tajā pusē ir parādījies kaut kas tāds, kā tur iepriekš laikam nebija. Nē, noteikti nebija. Jo tad Juniors to būtu ievērojis, citādi — kas gan viņš par izlūku.

It kā paceltos mākoņu grēda. It kā jā, it kā nē. Atgādina mākoņus, bet var izrādīties, ka tas ir pavisam kas cits. Vai pārvietojas? Nav manāms. Varbūt tā ir kaut kāda ieapaļa kupolveida augstiene un iepriekš tā vienkārši nebija sa­skatāma, bet tagad redzamība šajā virzienā uzlabojusies. Iespējams. Nav izslēgts, ka tā ir nevis augstiene, bet ieplaka. Uz šīs planētas ir galīgi nejēdzīga atmosfēra — kā klimpu zupa.

Lai kā arī būtu, tas mūs nebaida. Un netraucēs izmantot pelnīto atpūtu.

Vai aizsarglauks ir ieslēgts? Ieslēgts, mīļumiņš. Tātad pēc visiem likumiem komandai atļauts atpūsties. Traki velk uz miegu. Bet savas vēlmes vajag apmierināt — kad tas nekaitē darbam.

Viņš iegāja tamburā. Atkal, šodien jau kuro reizi atkār­tojās garlaicīgā procedūra. Divi soļi. Aiz muguras noslē­dzās ārējās lūkas plātnes. Pieaug svelpoņa: sterilizācija. Šeit tai it kā nebūtu īpašas nozīmes, bet tā ir noteikts. At­kal svelpoņa: gaiss. Iegaismojas tablo: atļauts noģērbties. Pateicamies.., Iekšējā lūka. Tagad mēs esam mājās. Sil­tums un ērtības. Sveicināti!

Pavakariņot, vai? — viņš slinki nodomāja. Negribas. Taču kārtībai jābūt. Tātad vakariņosim.

Vakariņas viņš paēda bez kāda prieka. Iepriekš devis komandu laikus uzmodināt, nolikās gulēt. Lai gan zināja, ka tik un tā pamodīsies tieši tajā brīdī, kā pats būs sev licis. Bet nekad nevajag ignorēt rezerves pasākumus. Aiz­miegot viņš vēlējās, lai sapnī redzētu kaut ko mierīgu un izklaidējošu.

Starp citu, viņš jau iepriekš zināja, ka sapņu nebūs. Vai arī, pareizāk, — pamodies viņš neko neatcerēsies. Laba nervu sistēma. Kam gan vajadzīgi sapņi? Pašā dzīvē jau visa kā ir gana. No rīta pamodīsimies, ap to laiku pro­gramma jau būs realizēta, un to, ko ieraudzīsim, ne salī­dzināt nevarēs ar jebkādiem sapņiem …

* * *

33

Tomēr notika kaut kas tāds, kas agrāk nebija gadījies un arī pat nedrīkstēja notikt, — viņš pamodās nakts vidū. Tajā laikā, kas viņam bija nakts, — kad ir jāguļ, kad viņa

2-759

kajītē izslēgta gaisma, bet caur bruņām no ārpuses neie­kļūs neviens stariņš.

Viņš pamodās tieši sapņa dēļ, kas pretēji tradīcijai vi­ņam bija rādījies. Nosvīdis pielēca kājās, sirds dauzījās kā neprātīga. Pastiepa roku sāņus, uzgrūdās šķērssienai, jo nekas cits tur arī nevarēja būt. Sasita roku. Un galīgi no­skaitās. Gaismu neiededzot, uztaustīja smēķus. Viņš smē­ķēja reti, sen jau bija no tā atradinājies. Taču reizumis atļāvās tādu mazu izvirtību. Aizsmēķēja. Pasēdēja, ieelpo­jot un izelpojot dūmus, cenšoties ātrāk nomierināties. Un saprast, kāda jēga sapnī redzētajam. Ja vien sapņos vispār ir kaut kāda jēga. Var jau būt, ka nav. Kādēļ tad ir kaut kas tāds jāredz — pat, ja sapnī. Cilvēks ir mīklaina būtne…

Sapnī viņš redzēja Ledu. Viņa stāvēja, cieši piespiedu­sies pie viņa, un viņš to skūpstīja. Tad viņa izrāvās un sāka skriet, visu laiku atskatīdamās. Juniors metās viņai pakaļ, bet nevarēja panākt. Tikai tālu priekšā, pacēlusi rokas pāri galvai, Leda apstājās. Kamēr viņš skrēja tai klāt, viņa nemitīgi pārvērtās, kļūdama citāda. Pieskrējis Juniors ieraudzīja, ka tā nav Leda, bet koks. Tas auga lielāks. «Tēt!» iekliedzās Juniors. Pienāca tēvs. «Tā ir Leda!» viņam teica Juniors. «Atdod!» — «Tā nav Leda,» mierīgi atbildēja tēvs. «Skaties taču!» iesaucās Juniors. Viņš apskāva stumbru, bet Leda izrāvās un atkal sāka skriet. «Paņem,» Junioram sacīja tēvs, sniedzot lejkannu. Bet Juniors lejkannu atgrūda, metās pakaļ bēgošajai Ledai, gribēja satvert — un, jau pamostoties, sasita roku pret kajītes šķērssienu, visapkārt bija nakts, un viņam bija va­jadzējis mierīgi gulēt.

Tāda nejēdzība bija rādījusies sapnī. Juniors sēdēja tumsā, smēķēja un šūpoja galvu. Labi, par tēvu viņš šo­dien bija domājis, laikam arī par Ledu, jo diez vai pagāja tāda diena, kad Juniors par viņu nebūtu domājis. Taču lejkanna, koks … Kaut kādas blēņas, jānospļaujas un jā­aizmirst.

Lai aizmirstu, vajadzēja koncentrēties uz ko citu — kas vien pirmais ienāk prātā. Jāspēlē vārdu spēles. Labs vārds — kombinators. Ko mēs no tā varam izveidot? …

Kopā ar šo vārdu atmiņā ienāca Georgs, un Juniors aiz­domājās par konstruktoru.

Viņš to pazina maz, taču likās — Georgu labi nepazina neviens, protams, ne jau kā darba kolēģi, bet kā cilvēku. Diez vai tas arī kādu interesēja. Viņš nebija pārāk sabied­

risks, jo viņa sievu, kuru vienmēr kāds pavadīja, sabied­rībā varēja sastapt biežāk. Runāja, ka Georgam dzīvē ir tikai viena kaislība — darbs. Viņš patiešām bija izcils mikrotronikas konstruktors, viņa idejas vienmēr bija vē­rienīgas un oriģinālas. Kad Juniors vienīgo reizi ierau­dzīja viņu kopā ar sieVu, tad saprata, ka Georgam ir vis­maz divas kaislības, — uzreiz varēja ievērot, ka otrā ir Zoja. Gluži nesen, kārtējo reizi izšķīries ar Ledu, Juniors no sava viedokļa vērtēja katru laimīgu un nelaimīgu pāri. Viņš nevarēja pateikt, kāds bija šis. Likās, Zoja uzņēma vīra kaismīgo un aizrautīgo mīlestību — pēc tādas nekas cits vairs nemēdz būt — kā pašu par sevi saprotamu un to vērtēja ne pārāk augstu. Viņa koķetēja, pļāpāja ar ci­tiem, dejoja, pat palika divatā — bet Juniors tikai reiz pārtvēra viņas Georgam uzmesto skatienu un saprata, ka viss ir daudz sarežģītāk, ka šie cilvēki dzīvo kādā dziļi apslēptā iekšējā satraukumā, tādā nemierā, kas cilvēkam viegli laupa paškontroli. Zoja sajuta Juniora skatienu, pa­griezās, viņi palūkojās viens otram acīs, viņa iesmējās, pienāca klāt un aizveda viņu dejot —.tas notika banketā par godu institūta pabeigtajam darbam. Dejojot it kā pa jokam, bet patiesībā nopietni Zoja pateica Junioram: «Pē­dējā laikā Georgs daudz runā par jums. Jūs viņam esat iepaticies.» — «Mēs esam nesen pazīstami,» mazliet ap­jucis atbildēja Juniors. «Tad arī kā jaunais draugs palū­dziet, lai viņš vismaz dažreiz klausa sievai.» — «Es neticu, ka viņš runātu jums pretī.» — «Viņš nerunā ne par ko citu, izņemot darbu. Viņš ir pārpūlējies. Viņš … tas var slikti beigties. Dažreiz man liekas, ka viņš zaudē gal­veno — ticību sev. Bez tās viņš aizies bojā. Es viņu iz­klaidēju, kā protu. Bet te viņš ar mani nerēķinās … Vai pateiksiet?» — «Ja radīsies izdevība. Bet viņš taču teju, teju pabeigs, ja vien jau nav pabeidzis?» — «Dod dievs …» viņa nopūtās.