V.MIHAILOVS - VALGUSA ODISEJA

«Tad, lūk, kāds tu esi,» nodomāja Valguss. «Un tas, acīm redzot, ir raksturīgs ne tikai cilvēkam, bet jebkurai saprātīgai būtnei. Ja vien, protams, tā iepriekš nav sain­dēta. Pašaizliedzība, vēlēšanās darīt labu un nevis kaitēt citām domājošām būtnēm… Visas runas par saprāta iedzimto ļaunumu ir tīrās blēņas! Ja saprāts attīstās un eksistē normālos apstākļos, tam nevar rasties tieksme iz­nīcināt.»

— Piesprādzējies, Valgus, — teica Odisejs. — Būs liela pārslodze. Un neaizmirsti: tikko ātrums samazināsies, tev vajadzēs pārņemt vadību. Tad es vairs nespēšu domāt. Paliec sveiks!

— Paliec sveiks, Odisej, — Valguss atbildēja, un viņa balss ietrīcējās.

Raitiem soļiem, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, pi­lots iegāja vadības centrālē. Atlaidās savā krēslā. Ar ierastu kustību aptaustīja pārslodzes kompensatoru, at­vēra skābekļa krānu. Pagāja minūte.

— Es centīšos iznirt no hipertelpas pēc iespējas tuvāk bāzei. Tūlīt sākšu manevru. Vai esi gatavs?

— Gatavs, Odisej.

Valguss gaidīja, ka Odisejs nopūtīsies, bet Odisejs ne­nopūtās un arī nevarēja to izdarīt — viņam nebija plaušu. Odisejs vienkārši teica:

— Sāku manevru…

Ģeneratori apklusa. Iekaucās bremžu dzinēji. Spido­metra stabiņš nodrebēja kopā ar visu kuģi.

— Nulle, deviņdesmit deviņi…

— Nulle, deviņdesmit astoņi…

— Odisej, tu vēl domā?

— Nesapratu, — Odisejs neizteiksmīgi atbildēja. — Nulle, deviņdesmit septiņi…

Ātrums samazinājās strauji. Pārslodze bija drausmīga. Toties kāds vieglums mājoja sirdī! Aizvēris acis, Valguss gaidīja brīdi, kad ātrums būs sarucis līdz programmā pa­redzētajam lielumam. Šis brīdis pienāca pēc pāris stun­dām.

— Meklē kuteri, Odisej, — teica Valguss, pēkšņi sa­jutis, ka pārslodze beigusies.

— Skaidrs.

«Kam tev tagad glābšanas laiva?» Valguss nodomāja. «Ar Odiseju tu tiksi ātrāk līdz bāzei. Varēsi ziņot par at­klājumu … Grandiozu, sensacionālu atklājumu! Un to­mēr … tevi, draudziņ, kremt sirdsapziņa…»

— Kuteris atrasts.

— Uzņemt kuģī! — Valguss pavēlēja.

Jā, es ziņošu biedriem par atklājumu. DM mani ap­sveiks un pārējie arī. Tad DM sarauks uzacis un teiks: «Nedomājiet, ka esat kaut ko pabeidzis. Jūs esat tikai iesācis. Vajag vēl tūkstošreiz pārbaudīt. Uzbūvēt tādus kuģus, kas nekļūs gudrāki par pilotiem. Bet kāda ir hiper- telpas fiziskā būtība? Un matemātiskais pamatojums? Un vēl tūkstoš jautājumu. Pagaidām ir tikai pierādīts, ka hi­pertelpa pastāv. Bet cilvēkiem tajā būs jālido un jālido tālu… Tātad jāmācās pārvietoties šajā vidē!» Apmēram tā sacīs Dora Miglājs: Bet ne jau tas mani nomāc: viena posma gals kļūst par otra posma sākumu — tā ir nor­māla parādība…

Valguss piecēlās un devās apskatīt kuteri. Nonācis elingā, viņš iekāpa kabīnē: tur viss bija kārtībā, tikai viņa atstātie materiāli — izmētāti uz grīdas. Valguss savāca tos, lai aiznestu uz vadības centrāli, bet tad pārdomāja un nolika atpakaļ.

Kāpēc tevi kremt sirdsapziņa? Nav nozīmes izlikties! Tu nevari aizmirst, ka Odisejs domāja, bet tagad atkal ir au­tomāts, kriotronu saujiņa — vairāk nekā. Viņš uzupurē­jies tevis dēļ. Viņš tev ir palīdzējis. Bet tu viņam?

Labi, par to var domāt bez gala. Bet pagaidām nedrīkst aizmirst, ka uz kuģa pastāv zināma kārtība un darbu se­cība. Kad glābšanas kuteris uzņemts, tas jāsavieno ar kuģa

iekšējo tīklu. Aparātu rādījumi jāsalīdzina, jāieraksta žur-. nālā…

Valguss savienoja visu kā nākas un atgriezās vadības centrālē. Būtisku atšķirību datos nebija. Tikai hrono­metrs… Vai tas būtu sabojājies? Varbūt sabojājies kuģa hronometrs? Nē, arī tas bija kārtībā. Bet kā varēja rasties starpība, kas nav izskaidrojama ne ar kādiem relatīvistis- kiem efektiem?

Pilots uzdeva skaitļotājam izanalizēt «Odiseja» un glāb­šanas kutera hronometru rādījumus. Pagrieza slēdzi un pēkšņi nodrebēja.

— Es jau tā domāju, — Odisejs sacīja. — Tu neuztrau­cies, te, neskaitot laika paradoksu, būs starpība par astoņpadsmit minūtēm, kuras neatgriežami zaudētas.

— Odisej! — No kliedziena, šķiet, ietrīcējās kuģa sie­nas.

— Šis laiks zaudēts, pārejot hipertelpā un atgriežoties no tās. Te, acīm redzot, izpaudīsies laika un enerģijas mij­iedarbība, jo arī enerģijas bilance, kā tev zināms, ir iz­jaukta. Par šo problēmu jums nāksies vēl padomāt, bet tik daudz man izdevies noskaidrot…

— Tu esi dzīvs, Odisej? — Valguss iesaucās. — Tu esi dzīvs, mans draugs.

Odisejs klusēja, taču pēc brīža piebilda:

— Es ierakstu šo domu un pieslēdzu ierakstu hrono­metram. Tiklīdz skaitļotājs pieprasīs hronometra rādīju­mus, ieraksts tiks atskaņots. Atceries, ka arī es pratu do­māt. Un vēlreiz — paliec sveiks, Valgus …

Ieraksts bija beidzies. Valguss nodūra galvu. Pagāja minūtes. Tad viņš pielēca kājās.

— Es no visas sirds gribu tev palīdzēt, Odisej. Bet kā? Nezinu…

Valguss tiešām nezināja. Žēl, ka nav sakaru ar domājo­šiem kuģiem. Tie varbūt kaut ko ieteiktu. Piemēram, «Argo»…

Pagaidi, «Argo» taču atgriezās trīsdimensiju telpā! Ci­tādi Valguss toreiz nebūtu viņu ieraudzījis. Atgriezās, lai sagaidītu «Odiseju». Un šeit arī «Argo» ir tikai viduvēja kibernētiska iekārta. Kā viņam izdevās nokļūt atpakaļ hipertelpā?

Bet viņš tur nokļuva! Tas nozīmē, ka tāda iespēja ir. Jā… viņš savā pasaulē jau iepriekš būs izstrādājis

nepieciešamo programmu… Teiksim tā: nobremzēt, veikt dažas operācijas, no jauna kāpināt ātrumu, ieslēgt DM ģeneratorus un atgriezties… Būtībā tā ir ļoti vienkārša programma.

Tiesa, Odisejs pat tādu programmu šobrīd nespēj iz­strādāt. Bet tāpēc jau es esmu šeit, un viņš izpildīs manas komandas…

— Labi, — sacīja Valguss. — Tu saņemsi programmu, Odisej.

Viņš paēda pusdienas; arī par' tādām lietām ir jādomā, it īpaši — ja paredzams, ka vairākas dienas būs jāiztiek ar sausu barību. Tad izņēma no aparātiem ierakstu len­tas.

— Tās tev nebūs vajadzīgas, veco zēn, — Valguss sa­cīja.

Novietojis ierakstu lentas kuterī, viņš vēl pievāca savu bārdas skujamo, zobu suku, meitenes attēlu, vārdu sakot, visas mantas, kuras Odisejam nekādi nevarēja noderēt, un vēl — kristālu, kurā bija ierakstītas viņu sarunas. Pē­dējo — speciāli, lai iepriecinātu DM.

Pēc tam Valguss rūpīgi pārbaudīja kuģa mehānismus un kontroles automātus, līdz beidzot pārliecinājās, ka viss kārtībā. Kriogeni bija gatavi uzsūkt no vakuuma ener­ģiju, dzinēji — to patērēt. Valguss pārbīdīja normālā stā­voklī slēdzi, kas atbrīvoja Odiseju no atbildības par cil­vēka drošību: cilvēku šinī kuģī vairs nebūs.

Bāze nav tālu. Pāris diennakšu kuterī — un ceļojums būs galā. Nekā briesmīga. Arī kabīne nemaz nav tik šaura. Drīzāk — mājīga. Un galvenais — viss pie rokas.

Bet ja viņš būtu rīkojies stīngri pēc instrukcijas? Odi­sejs tik un tā būtu nokļuvis hipertelpā. Taču cilvēki ne­saņemtu šos ierakstus. Neviens nebūtu redzējis gaismas okeānu. Nebūtu arī atklājuma…

Tā prātodams, Valguss ievadīja Odisejā programmu. To pašu veco eksperimenta programmu. Kāpināt ātrumu, ieslēgt ģeneratorus, izlauzties . .. Tālāk — gan jau Odisejs zinās pats. Tur viņš noteikti zinās…

— Uzmanību! — Valguss skaļi teica. — Atskaiti sākt no simta. «Nulles» momentā izpildīt programmu bez ma­nas komandas!